Pēdējā laikā esmu saņēmis daudzas un dažādas atsauksmes par šo blogu. Ir gan konstruktīva kritika, gan ļoti pozitīvi komplimenti, un es vēlos pateikties visiem, kas lasa un jo īpaši tiem, kas komentē un dalās ar savām domām gan publiski, gan privāti. Šādi komentāri un vēstules palīdz turpināt iesākto, un es tiešām esmu ārkārtīgi pateicīgs par katru labo vārdu kā arī konstruktīvo kritiku. Vairāki no Jums ir izteikušies, ka labprātāk dzirdētu biežāk manas dzīves aizkulises, un es apņemos veikt ierakstus ar lielāku regularitāti. Viens no iemesliem kāpēc šajā vasarā šī regularitāte piekliboja, bija tāpēc, ka tik karstā laikā es reti sēdēju mājās pie datora, bet tā vietā baudīju dzīvi. Šajā bloga ierakstā es mēģināšu pārāk neieslīgt sīkumos, tā vietā došu jums aptuvenu ieskatu tajā kas notika manā dzīvē pēdējos 3 mēnešus.
Tātad, tikuši vaļā no savām drāmu dāmām Annas un Ramonas, mēs ar Dāvi noslēdzām vienošanos, ka šajā vasarā izvairīsimies no jebkādām nopietnām attiecībām. Tas gan nenozīmēja, ka mēs izvairīsimies no meiteņu kompānijas. Jau rakstīju iepriekš, ka jūnija pašā sākumā Dāvis pārsteidza mani ar savu mačo uzvedību un sarunāja mums randiņu ar Alisi un Kristīni, un visas vasaras garumā mēs uzturējām nelielu kontaktu ar abām meitenēm. Dāvis jau pirmajā vakarā nokoļīja Kristīni, kamēr ar Alisi mēs komunicējām nesteidzīgi, ik pa laikam apmainoties ar koķetīgām ziņām līdz neizbēgami sarunājām atkal satikties Jāņos.
Līdz pat pēdējam man nebija zināms, kur svinēšu Līgo. Bija šādi tādi piedāvājumi, bet neviens no tiem īsti neuzrunāja. Tā, kā ar Alisi regulāri sarakstījāmies un jau ilgāku laiku mēģinājām sarunāt tikšanos, viņa piedāvāja Jāņus svinēt viņas ģimenes mājā Garciemā. Tur būšot arī pāris viņas draugi, vienīgā problēma bija tā, ka būs arī viņas vecāki. Mēs ar Dāvi nolēmām, ka dosimies uz Alises ģimenes pasākumu, bet tā kā sapratām, ka nevarēsim pavadīt nakti ar meitenēm tā kā mēs to gribam, tad jau laicīgi pabrīdinājām, ka uzturēsimies tur tikai pāris stundas pa dienu, un uz vakara pusi mums jādodas tālāk uz citu ballīti. Tā arī izdarījām, un pavadījām pāris stundas ļoti jauku civēku kompānijā. Labi, ka Alise saviem vecākiem mani iepazīstināja vienkārši kā draugu, nevis boyfrendu. Kad nāca vakars, mēs nolēmām doties tālāk, lai arī mums nebija skaidra plāna, vai konkrēta uzaicinājuma pievienoties kādai kompānijai, tomēr mēs nolēmām, ka šeit vecāku klātbūtnē papardes ziedu neatradīsim.
Nepārāk tālu no Garciema, Ķīšezera krastā Ozolkalnos, bija jānotiek vienai no ballītēm uz kurām Dāvis tika aicināts. Kādreiz Dāvja ģimenei Ozolkalnos piederēja vasarnīca, un Dāvis tur bija pavadījis bērnības vasaras. Neilgi pirms Jāņiem, viņu uzrunāja draugs no tā laika ar piedāvājumu pievienoties ballīte. Dāvis no sākuma atteica, bet ņemot vērā, ka labāku variantu tagad nebija, nolēmām doties uz turieni. Dāvis zvanīja savam bērnības draugam, bet neviens necēla telefonu. Neko, laikam laba ballīte, ka neviens nedzird telefona zvanu. Kad ieradāmies mēs gandrīz vai sākām smieties par to, ka izskatās mēs jāņus sagadīsim divatā braukājot pa Pierīgas rajoniem. Māja un pagalms kur bija jānotiek ballītei bija pilnīgi tukša. Vēlāk uzzinājām, ka Dāvja draugs saņēmis pārāk daudz atteikumus nolēma tomēr pie sevis nesvinēt, un bija aizbraucis ciemos pie citiem draugiem. Šitā neveikties. Bāc, bija jau tuvu desmitiem vakarā, un man dikti sāka gribēties nobāzēties kaut kur un sākt dzert alu. Dāvis varēja sūkt savus tērvetniekus sēžam mašīnā, bet man vajadzēja stūrēt. Visas citas ballītes uz kurām tikām aicināti notika baigi tālu no Rīgas, un mums negribējās tagad doties stundu garā ceļojumā. Domājām ko darīt, līdz Dāvis vienkārši pateica: “Braucam peldēties”.
Man arī kaut kā bija šis viss piebesījis un es piekritu. Tā mēs iekāpām mašīnā un devāmies uz tuvāk esošo jūrmalas pludmali Kalngalē. Nonākuši pludmalē tur pat novilkām drēbes un gājām iekšā ūdenī. Tieši tajā brīdī blakus mums jūrā ieskrēja bariņš jauniešu, acīmredzami jau sākuši dzeršanu un Jāņu svinības. Pavisam dabiski sākām ar Jāņu apsveikumiem, labu svētku novēlējumiem un pozitīviem komentāriem, līdz nonācām pie sakarīgas sarunas ar namatēvu. Viņš mūs uzlūdza pievienoties iedzert alu un nogaršot viņu jāņu sieru pie viņa mājās. Tā kā mums nebija labāku piedāvājumu uzreiz piekritām. Tā mēs Jāņus pavadījām kopā ar mums iepriekš nezināmiem cilvēkiem no Kalngales pludmales, un varu teikt, ka tas bija viens no sakarīgākajiem Līgo tusiņiem kādos esmu bijis.
Turpmāko jūnija nogali un jūlija sākumu pavadīju dažādos piedzīvojumos. Mana stratēģija bija vienkārša – visam teikt jā! Ja mani kādi cilvēki aicināja uz kādu ballīti, es teicu “jā” daudz par to nedomājot. Tā vienu vīkendu pavadīju ar teltīm (vispār es neesmu telšu atpūtas cienītājs) kempingā Usmas ezera krastā. Citā reizē piekritu izmēģināt autentisku pirts rituālu. Par to jāsaka, ka, ja jūs neesat izbaudījuši pirts rituālu profesionāla pirtnieka pavadībā, jūs neesat pa īstam bijuši pirtī. Līdz šim man likās, ka pirtī galvenais ir izturēt karstumu, bet pēc šīs pirts procedūras es sapratu, ka kādreiz es kaifu no pirts ķēru brīdī kad izgāju laukā no pirts, tomēr tagad zinu, ka maksimālam karstumam ar pirti nav nekāda sakara, un lielāko labumu var noķert pirts rituāla laikā. Es nekad nebiju juties tik tīrs un relaksēts pēc tam kad biju šo rituālu izbaudījis. Vienīgais mīnuss – to rituālu veica dūšīga dāma gados, ja tā būtu seksīga masierīte, būtu vēl labāks pasākums.
Jūlija vidū beidzot arī sanāca tā kārtīgāk iepazīties ar Alisi. Abi ar Dāvi bijām uzaicināti uz dārza ballīti pie viņas mājās, šoreiz bez dusmīgiem vecākiem.
Divas piemiešanas vērtas lietas notika tajā tusiņā:
1) Beidzot sanāca sabīdīt lietas ar Alisi, kas beidzās ar mūsu kopēju nozušanu viņas guļamistabā.
2) Dāvis atkal uzvedās kā pilnīgi cits cilvēks nekā agrāk.
Meiteņu drāma - lasi turpinājumā
https://mistersx.com/kur-biju-pazudis-vasara/?utm_source=spoki&utm_medium=post
