Eh... bērnība....
Zinu, ka dzejolis, bet man kāds var atbidēt uz šo jautājumu?
Kur aizgāja tās dienas,
Kur ar spārniem atplestiem pret debesīm,
Rokās sapņu diegus turu
Un mīlu pasauli, apbrīnojot ik stundu?
Naivi un skaisti uz bojāeju
Ar katru sirds pukstu pasaulei dzīvot,
Smaidīt un smieties,
Rītdienu svītrot,
Dzīvot bija vērts
Un es no jauna cīnos.
Par sevi , par tevi
Izraut vel stundu no laimes delnas,
Jo atkal mēs paliksim vieni,
Nav vairs ko slēpt un tēlot...
Bērnība – zelta saule,
Nenonāvē cik ilgi vari,
Jo esmu jau aizgājusi naktī
Noglabājusi lāde,
Bet mans – ticu,
Vel elpo,
Bet tavs jau galā...
Nejautā - kur aizgāja tās dienas,
Ieelposim kopā
Un ļausim tapt jaunām,
Ir vērts pamēģināt,
Jo sāpēt varēs vienmēr,
Bet šoreiz es neļaušu tev,
Palaist vel vienu iespēju garām.
© Laura Dambīte, 2011.
