Visiem Lavkrafta daiļrades cienītājiem! (un varbūt arī normāliem cilvēkiem 
)
Kthulhu sauciens
No varenajiem spēkiem un lielajām būtnēm varētu būt palicis kāds mantojums... mantojums no tālas senatnes, kad...apziņa izpaudās formās un veidolos, sen zudušos pirms cilvēces rītausmas... veidolos, kurus dzeja un leģendas vienas pašas varētu būt ieslēgušas dzīvā atmiņā un nosaukušas tos par visu veidu undzimumu dieviem, briesmoņiem un mītiskajām būtnēm... Algernons Blekvuds
I. Šausmas mālā
Manuprāt, visnožēlojamākā lieta pasaulē ir cilvēka prāta nespēja izmantot visu tā potenciālu. Mēs dzīvojam uz mierīgas neziņas saliņas bezgalības trakojošajos okeānos, un ir lemts, ka mēs neceļosim tālu. Visas cilvēces uzkrātās zināšanas, tām neprātīgi vairojoties, līdz šim ir nodarījušas maz ļauna; bet kādu dienu visu zināšanu sakopošanās parādīs tik šausminošu realitātes ainu, ka mūsu neapskaužamajā stāvoklī mēs vai nu zaudēsim prātu no šīs atklāsmes, vai arī bēgsim no gaismas uz jaunā tumsas laikmeta mieru un drošību.
Teozofisti ir nojautuši par vienreizīgā kosmiskā cikla grandiozumu, kurš mūsu, cilvēku rases pasaulē rada īslaicīgus negadījumus. Tie ir atstājuši savādus mājienus, kuri stindzinātu asinis dzīslās, ja vien nebūtu nomaskēti aiz nomierinoša optimisma maskas. Bet ne jau no tiem nāca mana apjausma par aizmirstajiem eoniem, kas stindzina mani, kad domāju par tiem, un liek man zaudēt prātu, kad sapņoju par tiem. Šī apjausma, tāpat kā visas pārējās drausmīgās patiesības, radās nejauši, saliekot kopā dažādas lietas – šajā gadījumā vecus avīžrakstus un miruša profesora piezīmes. Es ceru, ka neviens cits nekad to vairs nepaveiks; pilnīgi droši, ja es dzīvotu, es nekad apzināti neatstātu nevienu pavedienu, kas vestu pie kā tik drausmīga. Es domāju, ka arī profesors bija nodomājis klusēt attiecībā uz to, ko viņš zināja, un viņš būtu iznīcinājis savas piezīmes, ja ne pēkšņā nāve viņu nebūtu paņēmusi.
Manas pirmās zināšanas par šo notikumu ir datējamas ar 1926-27. gada ziemu, līdz ar mana tēvoča – Džordža Gammela Eindžela, semītisko valodu goda profesora Brauna Universitātē, Providensā, Rodailendā – nāvi. Profesors Eindžels bija plaši pazīstams kā autoritāte antīkajos rakstos, un pie viņa bieži vērsās prominentāko muzeju vadītāji; tāpēc viņu pēc nāves deviņdesmit divu gadu vecumā pieminēja daudzi. Šaurākā lokā interesi izraisīja mīklainais nāves cēlonis. Nāve pārsteidza profesoru atgriežoties no Ņūportas kuģa; viņš esot pēkšņi nokritis, kā teica kāds liecinieks, pēc uzgrūšanās kādam melnādainam jūrniekam, kurš iznāca no uz stāvās nogāzes esošajiem spocīgajiem pagalmiem, caur kuriem gāja īsākais ceļš uz nelaiķa māju Viljama ielā. Ārsti nespēja atrast jebkādas redzamas slimības pazīmes, taču pēc pamatīgas apspriedes secināja, ka par nāvi bija atbildīgs kāds nezināms plīsums sirdī tāpēc, ka pakalns bija pārāk stāvs un vīrs pārāk vecs. Toreiz es neredzēju iemesla, lai nepiekristu šim spriedumam, bet vēlāk es sāku šaubīties – un vairāk nekā tikai šaubīties.
No manis kā no mana tēvoča mantinieka un pēdējās gribas izpildītāja, jo viņš mira kā bezbērnu atraitnis, tika sagaidīta viņa dokumentu izrevidēšana; un tāpēc es pārvietoju visus viņa datus un kastes uz savu mītni Bostonā. Vairumu no manis pārskatītajiem materiāliem vēlāk publicēja Amerikas Arheoloģijas Biedrība, bet tur bija viena kaste, kura man likās īpaši mīklaina, un es jutos negribīgs rādīt to citu acīm. Tā bija aizslēgta, un man nebija atslēgas, kamēr es neiedomājos izpētīt profesora personīgo atslēgu saišķi, ko viņš nēsāja savā kabatā. Pēc tam, patiešām, man izdevās to atvērt, bet, kad to izdarīju, likās, ka manā priekšā ir lielāka un daudz ciešāk noslēgta barjera. Kāda gan varētu būt šo dīvaino māla bareljefu, nesakarīgo piezīmju un avīžu izgriezumu nozīme, ko es atradu? Vai mans tēvocis pēdējos gados bija vientiesīgi pakļāvies kādai lētai krāpšanai? Es nolēmu atrast šo ekscentrisko skulptoru, kurš bija atbildīgs par šo acīmredzamo vecā vīra miera traucējumu.
Bareljefs bija raupjš četrstūris, mazāk kā collu biezs un apmēram piecas, sešas collas plats; acīmredzami mūsdienīgas izcelsmes. Tomēr tā apdare bija tālu no modernā gan radītās noskaņas, gan arī izpildījuma ziņā; kaut gan kubisma un futūrisma kaprīzes ir daudz un dažādas, pat tās bieži nespēj attēlot sarežģītās mistiskās likumsakarības, kuras slēpjas aizvēsturiskajos rakstos. Un lielākā daļa no šajā apdarē iestrādātā pilnīgi noteikti likās esam rakstu zīmes; kaut gan es savā atmiņā, par spīti daudzajiem tēvoča papīriem un kolekcijām, nevarēju atsaukt neko tādu, kas varētu palīdzēt atpazīt šo konkrēto priekšmetu vai dot kaut mazāko norādi par tā piederību.
Virs šiem, domājams, hieroglifiem bija apveids ar ikonisko nozīmi, kaut gan tā impresionistiskais izpildījums nedeva pilnīgi skaidru priekšstatu par tā nozīmi. Tas likās esam kaut kāds briesmonis, vai briesmoni attēlojošs simbols, kāds varētu rasties tikai slimā fantāzijā. Ja es teiktu, ka mana mazliet samaitātā iztēle spētu vienlaicīgi sakrustot astoņkāji, pūķi un cilvēka karikatūru, tad radītais nebūtu tālu no šī attēla. Gaļīga, taustekļaina galva, kas uzmontēta uz groteska, zvīņaina ķermeņa ar rudimentāriem spārniem; bet es tikai virspusēji aprakstu to, kas padarīja to tik šaušalīgi biedējošu. Aiz šīs figūras, fonā bija neskaidri attēloti ciklopeanu arhitektūras mūri.
Raksti, kas papildināja šo savādo kolekciju, atskaitot avīžrakstu izgriezumus, bija visjaunākie profesora Eindžela rokraksti; un tie nepretendēja ne uz kādu literāro stilu. Tam, kas likās esam galvenais dokuments, bija dots nosaukums „KTHULHU KULTS”, kas likās uzdrukāts ar lielām mokām, lai novērstu kļūdainu izlasīšanu tik nedzirdētam vārdam. Šis manuskripts bija sadalīts divās daļās, no kurām pirmā saucās „1925 - Sapņi un sapņu darbība. H. A. Vilkokss, Tomasa iela 7, Providence, R. I.” un otra - „Inspektora Džona R. Legrasa stāsts, Bjenvilas iela 121, Ņūorleāna, La., 1908 A.A.S. Mtg - Notes on same, & prof. Webb`s Acct.” Citi manuskripti bija īsas piezīmes, dažas no tām bija par dažādu cilvēku savādajiem sapņiem, citas saturēja citātus no teozofiskām grāmatām un žurnāliem (īpaši par W. Skota-Eliota aprakstīto Atlantīdu un zudušo Lemuriju), un pārējos bija aprakstītas senatnes slepenās biedrības un apslēptie kulti, ar atsauksmēm uz tādām mitoloģikām un antropoloģiskām grāmatām kā Freizera sarakstītais „Zelta zars” un misis Murajas sarakstītais „Raganu kults Rietumeiropā”. Avīžu izgriezumos bija aprakstītas briesmīgu garīgo slimību un masu vājprāta un māniju uzliesmojumi 1925. gada pavasarī.
Puse no galvenā manuskripta stāstīja par kādu īpašu notikumu. Izrādās, ka 1925. gada 1. martā kalsns, tumsnējs jauneklis, pēc izskata ļoti neirotisks un uztraukts, bija ieradies vizītē pie profesora Eindžela, nesot viengabalaino māla bareljefu, kurš tobrīd vēl bija pilnīgi mitrs un svaigs. Viņa vizītkarte nesa Henrija Antonija Vilkoksa vārdu, un mans tēvocis pazina viņu kā jaunāko dēlu no viņam mazpazīstamas, tomēr respektablas ģimenes, kurš beidzamajā laikā bija studējis skulptūru veidošanas mākslu Rodailendas Dizaina skolā un dzīvoja viens Fleur-de-Lys ēkā netālu no šīs iestādes. Vilkokss bija zināms kā agri nobriedis, bet ekscentrisks ģēnijs; un jau no bērnības citos izraisīja interesi ar saviem neparastajiem stāstiem un dīvainajiem sapņiem, par kuriem viņš mēdza stāstīt. Viņš sevi raksturoja kā „psihiski hipersensitīvu”, bet viņa nosvērtie piederīgie no vecās, konservatīvās pilsētas viņu uzskatīja par galīgu dīvaini. Viņš nekad nebiedrojās ar sev līdzīgajiem, tāpēc viņš pakāpeniski nozuda no sabiedrības acīm, un šobrīd bija pazīstams vairs tikai mazam estētu lokam no citām pilsētām. Pat Providensas Mākslas klubs, noraizējies par sava konservatīvisma saglabāšanu, atzina viņu par bezcerīgu.
(turpinājums sekos...)
