Iepriekšējā daļa - šeit: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kthulhu-sauciens-3-dala/322536
_____________________________________________________________________________
Vietai, kurā tikko iegāja policisti, jau izsenis ir bijusi slikta slava, un tā baltajam cilvēkam bija gandrīz nepazīstama un nekad nešķērsota. Klīda nostāsti par apslēptu ezeru, ko neviens mirstīgais nebija skatījis savām acīm, un kurā dzīvoja kāds milzīgs, balts un bezveidīgs polipveida radījums ar tūkstoš spīdošām acīm; un iedzīvotāji čukstēja par siksspārņveidīgiem velniem, kas izlido no apakšzemes alām, lai pusnaktī pielūgtu šo radījumu. Viņi teica, ka tas tur ir bijis pirms ieradās d`Ibervills vai La Salle, pirms indiāņu ierašanās un vispār pirms bija radušies zvēri uz zemes un putni debesīs. Tas bija pats šausmīgākais rēgs, un to redzēt nozīmēja mirt. Bet tas uzsūtīja vīriem murgus, un tāpēc viņi zināja pietiekoši, lai turētos pa gabalu. Patiesi, tobrīdējā vudū orģija notika uz pašas robežas ar šo nīsto vietu. Lai gan apkārtnē dzirdamais un redzamais bija diezgan baismīgs, pašas orģijas norises vieta biedēja iedzīvotājus daudz vairāk nekā šausminošās skaņas vai notikumi.
Tikai dzejnieks vai vājprātīgais varētu aprakstīt Legrasa vīru dzirdētos trokšņus, viņiem laužoties cauri tumšajiem purvājiem uz sarkanā atspīduma un apslāpēto tamtama skaņu pusi. Tur bija skaņas, ko radīja cilvēki, un skaņas, ko radīja zvēri; un bija šausminoši klausīties, kā vienam saucienam pretī atsaucās dučiem citu. Dzīvnieku niknums un savā vaļā palaistais neprāts šeit bija sasniedzis velnišķīgus apjomus ar savu gaudošanas un ķērkšanas ekstāzi, kas plosījās un atbalsojās caur šiem mežiem naktī kā postošs izvirdums no elles dzīlēm. Vēlāk juceklīgā gaudošana pieklusa, un likās, ka kāds labi ietrenēts aizsmakušu balsu koris būtu uzsācis ritmisku šīs mīklainās frāzes, šī rituālā saukļa skandēšanu:
"Ph'nglui mglw'nafh Kthulhu R'lyeh wgah'nagl fhtagn."
Tad vīri sasniedza vietu, kur mežs bija skrajāks, un viņu redzeslaukā nonāca šis skats. Četri no viņiem sagrīļojās, viens noģība un divi sāka neprātīgi kliegt, kad trakā orģijas kakofonija beidzot apklusa. Legrass uzšļakstīja purva ūdeni uz noģībušā sejas, un visi stāvēja dreboši un gandrīz sastinguši aiz šausmām.
Kādā dabiskā purva klajumā atradās ar zāli apaugusi saliņa apmēram akra lielumā, brīva no kokiem un gluži sausa. Uz tās pletās un savijās visneaprakstāmākās cilvēku radītās nenormālības, ko vien Sime vai Angarola varētu būt uzgleznojuši. Nometis drēbes, šis salašņu ņudzeklis brēca, mauroja un vārtījās pa zemi ap milzīgu, apļveida ugunskuru, kura centrā starp uguns mēlēm stāvēja liels granīta monolīts astoņu pēdu augstumā, kura pašā galā, gandrīz vai neiederīga savā niecīgumā, atradās šī drausmīgā, akmenī cirstā statuete. Desmit sastatnēs, kuras bija novietotas precīzā aplī ar ugunskuru centrā, ar galvu uz leju karājās līdz nepazīšanai izkropļoti pazudušo, bezpalīdzīgo iedzīvotāju līķi. Iekš šī loka kulta pielūdzēji tad arī lēkāja un auroja, veicot saskaņotas kustības no kreisās uz labo pusi nebeidzamā orģijā, kas notika starp ārējo līķu loku un iekšējo uguns loku.
Tā varēja būt tikai māņi un varēja būt arī tikai atbalss, kas lika vienam no policistiem, kādam nervozam spānim, apgalvot, ka viņš esot dzirdējis atbildes saucienus no kādas tālas un tumšas vietas dziļāk seno nostāstu un šausmu mežā. Šo vīru, Džozefu D. Galvezu, es vēlāk satiku un izvaicāju; un viņa iztēle izrādījās gandrīz vai pārāk dzīva. Patiesi, viņš gāja tik tālu, ka varēja neskaidri aprakstīt varenu spārnu švīkstoņu, spīdošu acu skatienu un milzīgu, baltu apveidu aiz vistālākajiem kokiem; bet es galu galā nodomāju, ka viņš bija saklausījies pārāk daudz māņticīgo iedzīvotāju nostāstus.
Patiesībā, šis vīru sastingums aiz šausmām bija ļoti īslaicīgs. Pienākums bija pirmajā vietā; un kaut gan tur bija gandrīz simt sektantu liels pūlis, policisti paļāvās uz saviem ieročiem un apņēmīgi ķērās pie šī riebīgā kulta izdzenāšanas. Piecas minūtes vispārējais haoss un troksnis bija neaprakstāmi. Bija dzirdami mežonīgi sitieni, atskanēja vairāki šāvieni, un daudzi pamanījās aizbēgt; bet beigu beigās Legrass varēja saskaitīt kādus četrdesmit septiņus sadrūmušus gūstekņus, kurus viņš piespieda ātri apģērbties un sastāties rindā starp divām policistu ķēdēm. Pieci no sektantiem gulēja miruši, un divus ievainotos improvizētās nestuvēs aiznesa viņu pašu sagūstītie biedri. Priekšmetu no monolīta, protams, uzmanīgi noņēma un aizgādāja projām pats inspektors Legrass.
Visi ieslodzītie, kurus ar vislielāko uzmanību un piesardzību pārveda uz iecirkni, izrādījās ļoti zemas šķiras un garīgi nelīdzsvaroti jauktasiņu vīrieši. Vairums bija jūrnieki; nēģeru un mulatu piešprice, lielākoties no Vestindijas vai Bravas salas (portugāļu Kape Verdes), deva šim heterogēnajam kultam vudū nokrāsu. Bet vēl pirms tika uzdoti jebkādi jautājumi, jau bija skaidrs, ka šeit ir iesaistīts kas daudz dziļāks un senāks par nēģeru fetišismu. Viņi bija neizglītoti un degradējušies, šie radījumi, kas tomēr ar pārsteidzošu pārliecību turējās pie viņu pretīgās ticības pamatidejas.
Viņi pielūdza Varenos Senos, kuri bija dzīvojuši miljoniem gadu pirms vispār bija radies cilvēks, un kuri ieradās jaunajā pasaulē no debesīm. Šie Senie tagad bija pazuduši zemes dzīlēs un zem jūrām un okeāniem; bet viņu nedzīvie ķermeņi bija pastāstījuši savus noslēpumus pirmajiem cilvēkiem caur sapņiem, kuri izveidoja kultu, kurš kļuva nemirstīgs. Tas bija šis kults, un ieslodzītie apgalvoja, ka tas vienmēr ir eksistējis un vienmēr eksistēs, noslēpies attālās nomalēs un tumšos kaktos, līdz varenais virspriesteris Kthulhu celsies no savas tumšās mājvietas varenajā R'lehas pilsētā un atkal pakļaus zemi savai varai. Kādu dienu viņš sauks, kad zvaigznes būs labvēlīgas, un slepenais kults vienmēr būs gatavs viņu atbrīvot.
Bet vairāk nekas netika izpausts. Bija kāds noslēpums, ko pat ar spīdzināšanu nevarēja izspiest. Cilvēki nebija vienīgās saprātīgās būtnes uz zemes, jo šie apveidi mēdza iznākt no tumsas, lai parādītos dažiem izredzētajiem. Bet tie nebija paši Varenie Senie. Neviens nekad nebija redzējis Varenos Senos. Izcirstais tēls bija varenais Kthulhu, bet neviens nevarēja pateikt, vai pārējie bija tieši tādi kā viņš. Neviens nevarēja izlasīt vecos uzrakstus, bet visa informācija tika nodots no mutes mutē. Skandētās vārsmas nebija noslēpums – tās nekad neizrunāja skaļi, bet tikai čukstus. Šīs vārsmas nozīme bija apmēram šāda: "Savā R`lehas mājvietā nedzīvais Kthulhu gaida sapņojot”.
Tikai divus cietumniekus atzina par gana pieskaitāmiem, lai pakārtu, un visus pārējos nosūtīja uz dažādām iestādēm. Visi noliedza dalību rituālajās slepkavībās un apgalvoja, ka slepkavošanu izdarīja Melnie Spārnaiņi, kuri nākuši no savām ierastajām pulcēšanās vietām apsēstajā mežā. Bet par šiem mistiskajiem radījumiem neko jēdzīgu neizdevās noskaidrot. Tas, ko policijai izdevās noskaidrot, nāca no neiedomājami vecā metisa vārdā Kastro, kurš teicās esot ceļojis pa tāltālām ostām un runājis ar nemirstīgajiem kultu vadoņiem no Ķīnas kalnienēm.
Vecais Kastro stāstīja pusaizmirstu leģendu fragmentus, kuras liktu visām teozofistu debatēm izskatīties mazsvarīgām un cilvēkam un viņa pasaulei nožēlojamai un īslaicīgai. Ir bijuši eoni, kad uz Zemes valdīja citas būtnes, un viņi būvēja varenas pilsētas. To atliekas, kā viņam bija teicis nemirstīgais ķīnietis, joprojām stāv kā ciklopeanu akmens mūri uz dažām Klusā okeāna salām. Viņi visi gāja bojā vēl ilgi pirms radās cilvēks, bet Viņi bija atstājuši akmenī cirstas zīmes un tēlus, kuri varētu atdzīvināt Viņus, kad zvaigznes atkal novietotos pareizās mūžīgā cikla pozīcijās. Viņi patiešām ieradās no zvaigznēm, un atnesa Viņu atveidus Sev līdzi.
Šie Varenie Senie nebija veidoti gluži no miesas un asinīm. Viņiem bija noteikta forma – vai tad šis atveids to nepierāda? – bet tā nebija veidota no matērijas. Kad zvaigznes bija labvēlīgas, tad Viņi caur debesīm varēja doties no pasaules uz pasauli; bet, kad zvaigznes kļuva nelabvēlīgas, Viņi vairs nevarēja dzīvot. Bet, kaut gan Viņi vairs nedzīvoja, Viņi arī nekad pavisam nenomira. Viņi visi guļ akmens namos Viņu varenajā R'lyehas pilsētā, pasargāti ar varenā Kthulhu burvju vārdiem, gaidoši savu šausmīgo augšāmcelšanos, kad zvaigznes un Zeme atkal varētu būt Viņiem gatavas. Bet tajā brīdī kādam no ārpuses ir jāpakalpo, lai atbrīvotu Viņu ķermeņus. Vārdi, kas Viņus saglabāja neskartus, tāpat arī neļauj viņiem izkustēties, un Viņi varētu nogulēt gaidoši tumsā un nomodā miljoniem gadu. Viņi zināja visu, kas notiek Izplatījumā, jo caur to sarunājās. Pat tagad Viņi runāja savās kapenēs. Kad pēc bezgalīgā haosa radās pirmie cilvēki, Varenie Senie uzrunāja jūtīgākos no viņiem caur sapņiem. Tikai šādā veidā Viņu valoda varēja iekļūt zīdītāju primitīvajā prātā.
Tad, čukstēja Kastro, šie pirmie cilvēki izveidoja šo kultu ap garajiem elkiem, ko Varenie Senie viņiem parādīja; elkiem, kuri tumšajos laikos bija atnesti no melnajām zvaigznēm. Šis kults nekad nezudīs, līdz zvaigznes atkal būs gatavas un noslēpumainie priesteri izcels Ktulhu no Viņa kapa, lai atdzīvinātu Viņa pavalstniekus un Viņa varu pār zemi. Šo laiku būs viegli atpazīt, jo tad cilvēce būs kļuvusi tāda, kā paši Varenie Senie – brīva un mežonīga, pacēlusies pāri labajam un ļaunajam, atmetusi visus likumus un morāli, un visiem cilvēkiem aurojot un nogalinot, un līksmojot priekā. Tad atbrīvotie Varenie Senie iemācītu viņiem jaunus veidus, ka aurot un nogalināt, un līksmot priekā, un visu pasauli apņemtu ekstāzes un brīvības holokausta liesmas. Bet līdz tam, kultam ar pienācīgiem rituāliem ir jāuztur dzīvā atmiņā šīs senās ieražas un tumšais pareģojums par Viņu atgriešanos.
Senajos laikos izredzētie runāja sapņos ar kapenēs gulošajiem Varenajiem Senajiem, bet tad kaut kas atgadījās. Varenā R'lyehas pilsēta, ar saviem monolītiem un kapenēm nogrima zem viļņiem; un dziļie ūdeņi, pilni pirmatnēju noslēpumu, caur kuriem pat doma nevarēja izkļūt, pārcirta šo spokaino saikni. Bet atmiņas nekad neaizgāja zudībā, un augstie virspriesteri teica, ka pilsēta atkal pacelsies, kad zvaigznes būs labvēlīgas. Tad tā iznirs no tumšajām zemes dzīlēm, klāta dūņām un ēnām, un pilna ar tumšajām valodām no sen aizmirstajām dziļajām alām zem jūras dibena. Bet par tām Kastro neuzdrošinājās runāt. Viņš steigšus apklusa, un nedz ar varu, nedz viltu no viņa vairs neko nevarēja izspiest. Interesanti, ka arī Vareno Seno izmērus viņš liedzās izpaust. Šī kulta pašā centrā, kā viņš teica, starp Arābijas necaurejamajiem tuksnešiem guļ Irema, Pīlāru Pilsēta, apslēpta un neskarta. Šis kults nebija radā Eiropas raganu kultam, un bija pilnīgi nezināms tā biedriem. Nevienā grāmatā tas nekad nav pieminēts, kaut gan nemirstīgais ķīnietis teica, ka ārprātīgā arāba Abdula Alhazreda Nekronomikonam bija divējādas nozīmes, kuras iesvētītie varējuši lasīt kā gribējuši, it īpaši daudz aprunāto frāzi:
Tas nav miris, kas var mūžam gulēt,
Un svešo eonos pat nāve var nomirt.
Legrass, dziļi iespaidots un tomēr it nemaz nesamulsis, bija pilnīgi veltīgi jautājis pēc šī kulta vēsturiskās piederības. Kastro acīmredzot bija teicis patiesību, ka tas ir pilnīgi slepens. Autoritātes no Tulānas universitātes nevarēja sniegt nekādu paskaidrojumu par šādu kultu vai atveidu, un tāpēc detektīvam nācās ierasties pie viszinošākajiem speciālistiem visā valstī un saskarties ar neko citu, kā vien tikai profesora Veba Grenlandes stāstu.
Drudžainā interese, kas sacēlās ap Legresa stāstu, kuru vēl apstiprināja pati statuete, atbalsojās šīs sanāksmes apmeklētāju korespondencē; kaut gan tā tika skopi aprakstīta biedrības oficiālajās publikācijās. Piesardzība ir pirmā reakcija tiem, kas pieraduši diendienā saskarties ar šarlatāniem un krāpniekiem. Legrass uz laiku aizdeva atveidu profesoram Vebam, bet pēc pēdējā nāves tā atgriezās viņa īpašumā, kur es nesen to aplūkoju. Tā patiesi ir šausminoša, un bez šaubu ēnas radniecīga jaunā Vilkoksa sapņu skulptūrai.
Es tagad vairs nebrīnos, ka manu tēvoci ieintriģēja skulptora stāsts, jo kādas gan domas nevarētu rasties ar visām zināšanām, ko Legrass bija ieguvis no šī kulta, izdzirdot jūtīgā jaunekļa stāstu, kurš ne tikai bija nosapņojis purvā atrastās statuetes un Grenlandes velna plāksnes figūru un hieroglifus, bet arī precīzi atradis savos sapņos vismaz trīs vārdus no frāzes, kuru skandēja gan Eskimosu diabolisti, gan Luiziānas jaukteņi? Profesora Eindžela zibenīgā pētījumu uzsākšana ar maksimālu rūpīgumu bija tikai dabiska; kaut gan personīgi es turēju aizdomās jauno Vilkoksu, kurš varētu būt padzirdējis par šo kultu kādā netiešākā ceļā un izgudrojis sapņu virkni, kas sakāpināja mana tēvoča interesi un turpināja viņa pūliņus. Sapņu atstāstījumi un avīžrakstu izgriezumi, protams, deva spēcīgu apstiprinājumu; bet mana prāta racionālisms un visas šīs lietas absurdums lika man pieņemt secinājumus, kurus es uzskatīju par visjēdzīgākajiem. Un tā, pēc vēlreizējas, pamatīgas manuskripta izpētes saistībā ar teozofiskajām un antropoloģiskajām piezīmēm par Legrasa stāstu par kultu, es devos ceļojumā uz Providensu, lai satiktu skulptoru un sadotu viņam, manuprāt, pelnītu brāzienu par tik nekaunīgu uzbāšanos vecam un mācītam vīram.
Vilkokss joprojām dzīvoja viens Fleur-de-Lys ēkā Tomasa ielā, derdzīgā Viktorijas laikmeta septiņpadsmitā gadsimta bretoņu arhitektūras atdarinājumā, kas dižojās ar savu ģipsi apmesto fasādi starp jaukajiem koloniālajiem namiem uz senā pakalna; un zem ēnas, kuru meta vissmalkākais Gregoriāņu zvanu tornis Amerikā, es atradu viņu strādājam savās telpās, un jau no pirmā acu uzmetiena visapkārt izmētātajiem darbiem es secināju, ka viņa radošais ģēnijs ir patiesi dziļš un nesamākslots. Es ticu, ka kādu dienu viņu pazīs kā vienu no lielākajiem dekadentiem par to, ko viņš būs izveidojis mālā, kādu dienu attēlojot tos murgus un fantāzijas, ko Artūrs Mahens aprakstīja prozā un Klarks Eštons Smits attēloja dzejā un gleznās.
Tumšs, slimīgs un kaut kādā mērā arī nevīžīgs, viņš gurdeni pagriezās uz mana klauvējiena pusi un nepieceļoties jautāja, kālab esmu ieradies. Kad es pateicu, kas es esmu, viņš izrādīja zināmu interesi, jo manu tēvoci uztrauca viņa ziņkārība par savādo sapņu pētīšanu, kuras mērķi tēvocis nekad nebija izpaudis. Šajā ziņā es nepateicu viņam neko jaunu, bet tomēr ar zināmu viltību mēģināju no viņa izvilkt atzīšanos. Neilgā laika sprīdī es pārliecinājos par viņa absolūto patiesīgumu, jo viņš runāja par sapņiem tādā veidā, kuru nevarēja pārprast. Šie sapņi un to zemapziņā atstātie nospiedumi bija dziļi iespaidojuši viņa mākslu, un viņš man parādīja kādu vājprātīgu statuju, kuras aprises man lika notrīsēt ar tās iedvesmoto tumšo suģestiju. Viņš nevarēja atcerēties, kad tieši bija redzējis šī atdarinājuma oriģinālu, atskaitot savu sapņu bareljefu; bet skices itin kā pašas bija izveidojušās zem viņa rokām. Bez šaubu ēnas, ka tā bija tā pati būtne, kuru viņš bija redzējis savos delīrija murgos. To, ka viņš patiesi nezināja neko par slepeno kultu, viņš paskaidroja diezgan ātri, un mans pēdējais izskaidrojums par tēvoča apmātību ar šiem sapņiem sabruka; un es atkal sāku cīnīties ar domām par veidu, kā viņš būtu varējis iegūt šos dīvainos iespaidus.
Viņš runāja par saviem sapņiem pasakaini poētiskā stilā; liekot man šaušalīgi dzīvi ieraudzīt drēgno Ciklopu pilsētu no zaļajiem, dūņainajiem akmeņiem – kuras ģeometrija, kā viņš savādi piemetināja, bija pilnīgi neiespējama – un ar baiļpilnām gaidām izdzirdēt nemitīgos, pa pusei tikai domās izdzirdamos saucienus no pazemes: „Kthulhu fhtagn”, Kthulhu fhtagn”.
Tie bija šie paši vārdi, kas veidoja daļu no šī baisā rituāla, kurš vēstīja par nedzīvā Kthulhu nomoda sapņiem Viņa R'lehas akmens velvēs, un es jutos dziļi satricināts par spīti visiem maniem racionālajiem pieņēmumiem. Es biju pārliecināts, ka Vilkokss kaut kādā parastā veidā bija dzirdējis par šo kultu, bet drīz par to aizmirsis visu viņa lasīto mistisko tekstu un savas iztēles radīto tēlu vidū. Vēlāk šī informācija droši vien bija atradusi izpausmes veidu sapņos caur zemapziņu visā savā spilgtumā, kā, piemēram, bareljefā un šajā briesmīgajā statuetē, ko es turēju savās rokās; tātad mana tēvoča krāpšana izrādījās netīša un bez savtīgiem nodomiem. Šis jauneklis, kas no pirmā acu uzmetiena likās nedaudz ārišķīgs un arī nedaudz nepieklājīgs, piederēja pie tādiem cilvēkiem, kas man nekad nevarētu patikt, bet tomēr man nācās atzīt viņa radošo ģēniju un viņa godīgumu. Mēs šķīrāmies draudzīgā gaisotnē un es viņam novēlēju gūt visaugstākos panākumus, uz ko vien viņa talants ir spējīgs.
Visa šī kulta lieta mani joprojām fascinēja, un reizēm es jau varēju iztēloties gaidāmo slavu par pētījumiem šī kulta izcelsmes un attīstības jomā. Es apmeklēju Ņūorleānu, runāju ar Legrasu un citiem reida dalībniekiem, redzēju to biedējošo statueti un pat izjautāju dažus no ieslodzītajiem jaukteņiem, kas vēl bija dzīvajos. Par nelaimi, vecais Kastro bija nomiris jau pirms vairākiem gadiem. Tas, ko es tagad dzirdēju tieši no pašiem iesaistītajiem, nebija nekas vairāk kā detalizēts apstiprinājums mana tēvoča rakstītajam, un tas no jauna iekairināja manu iztēli; es jutos drošs, ka es esmu uzgājis kādu pilnīgi īstu, ļoti slepenu un ļoti senu reliģiju, kuras atklāšana mani padarītu par slavenu antropologu. Mana attieksme joprojām bija pilnīgi materiālistiska, un es ar gandrīz neizskaidrojamu aklumu pilnībā ignorēju piezīmes par sapņiem un vecos avīžrakstu izgriezumus, kurus bija savācis profesors Eindžels.
Vienu lietu, par ko es jau biju sācis šaubīties, un ko man ar bažām tagad nācās atzīt, bija tas, ka mana tēvoča nāve it nemaz nebija dabiska. Viņš sabruka pēc nevērīga melnādaina jūrnieka pagrūdiena uz šauras ieliņas, kas veda uz senu ostas rajonu, kas burtiski čumēja un mudžēja no svešzemju salašņām. Es neaizmirsu Luiziānas kulta jauktasiņu jūrniekus un nebūtu pārsteigts par viņu slepenām darbībām, rituāliem un ticējumiem. Legrass un viņa vīri, patiesi, bija likti mierā; bet Norvēģijā kāds jūrnieks, kas bija redzējis kaut ko, ir miris. Vai tikai profesora veiktā aptaujāšana pēc saduršanās ar skulptora doto informāciju nebija nonākusi kādās dzirdīgās ausīs?.. Es domāju, ka profesors Angels mira, jo zināja pārāk daudz vai arī vēlējās uzzināt pārāk daudz. Bet to, vai arī man būs lemts tāds pat liktenis dēļ tā visa, ko es jau esmu uzzinājis, rādīs tikai laiks.
III. Neprāts no jūras.
Ja debesis jelkad gribētu izrādīt man savu žēlsirdību, tad es nevēlētos neko citu kā vien padarīt par nebijušu to nelaimīgo sakritību, kuras dēļ manu acu skatienu piesaistīja kāda nejauša papīra strēmele, ar kuru bija apklāts plaukts. Tas nebija nekas tāds, kam es normāli būtu pievērsis uzmanību savās ikdienišķajās nodarbēs, jo tas bija vecs Austrālijas žurnāls, 1925. gada 18. aprīļa Sydney Bulletin numurs. Tas nebija nonācis pat mana tēvoča izgriezumu kolekcijā par spīti tam, ka tas bija izdots tajā laika posmā, par kuru viņš tik kāri bija vācis materiālus saviem pētījumiem.
Es lielā mērā jau biju atmetis ar roku maniem pētījumiem par, kā to sauca profesors Angels, „Kthulhu kultu” un apciemoju draugu Patersonā, Ņūdžersijā; viņš bija vietējā muzeja kurators un ievērojams mineralogs. Kādu dienu pētot rezervētos paraugus, manu skatienu piesaistīja kāda savāda bilde vienā no vecajiem papīriem, kas bija paklāti zem akmeņiem. Tas bija jau manis pieminētais Sydney Bulletin numurs, jo manam draugam bija plaši sakari visās iedomājamākās pasaules vietās; un attēlā bija noslēpumaina akmens figūra, gandrīz identiska ar to, kuru Legrass atrada purvā.
Naski atbrīvojis lapu no tās vērtīgā satura, es to rūpīgi izpētīju; un biju vīlies, kad sapratu, ka raksts ir diezgan necils un īss. Bet tas, uz ko tas uzvedināja, izrādījās neiedomājami nozīmīgs manos jau apsīkstošajos meklējumos; un es nekavējoties izplēsu visu šo rakstu. Tajā bija rakstīts sekojošais:
JŪRĀ ATRASTS MĪKLAINS, PAMESTS KUĢIS
Modrais ierodas ar neviena nevadītu un bruņotu Jaunzēlandes jahtu tauvā. Uz borta atrasts viens izdzīvojušais un viens mironis. Stāsts par izmisīgu cīņu un nāvi jūrā. Izglābtais jūrnieks atsakās sniegt sīkākus paskaidrojumus par šo savādo notikumu. Viņa īpašumā atrasts dīvains elks. Sekos turpmāka nopratināšana.
Morrison Co kompānijas preču kuģis Modrais, izbraucis no Valparaiso, šorīt pietauvojās savā piestātnē Darlingas ostā, velkot tauvā smagi cietušu, nevadāmu un smagi bruņotu tvaika jahtu Izmanīgais no Dunedinas, Jaunzēlandē, kura tika pamanīta 12. aprilī dienvidu platumā 34°21' un rietumu garumā 152°17', ar vienu dzīvu un vienu mirušu vīru uz borta.
Modrais atstāja Valparaiso 25. martā, un 2. aprilī bija ievērojami novirzījies no kursa ārkārtīgi spēcīgo vētru un milzu viļņu dēļ. Dreifējošais kuģis tika pamanīts 12. aprīlī; un kaut gan tas izskatījās pilnīgi pamests, uz tā tomēr tika atrasts viens izdzīvojušais pa pusei jau delīrija stāvoklī un viens vīrs, kurš acīmredzami bija miris jau vairāk kā nedēļu. Dzīvais vīrs bija sažņaudzis savās rokās šausmīgu nezināmas izcelsmes elku no akmens, apmēram pēdu augstu; un, lai kādas autoritātes no Sidnejas Universitātes, Karaliskās Biedrības un Koledžas ielas muzeja netiktu pieaicinātas, visi atklāti atzina pilnīgu neizpratni par šo priekšmetu, kuru izdzīvojušais teicās esam atradis jahtas kabīnē, mazā, izgrebtā, parasta izskata šķirstiņā.
Šis vīrs pēc nākšanas pie sajēgas izstāstīja ārkārtīgi savādu stāstu par pirātismu un slaktiņu. Viņš ir Gustafs Johansens, diezgan inteliģents norvēģis, un viņš bija kapteiņa otrais palīgs uz Oklendas divmastu šonera Emma, kura 20. februārī izbrauca uz Kalau ar vienpadsmit vīru komandu. Emma, kā viņš teica, tika aizkavēta un novirzīta tālu uz dienvidiem lielās 1. marta vētras dēļ, un 22. martā pie dienvidu platuma 49°51' un rietumu garuma 128°34' sastapās ar Izmanīgo, kuru vadīja aizdomīga un ļauna paskata komanda no dažādiem havajiešu un jauktas izcelsmes vīriem. Kad kapteinim Kolinsam valdonīgi pavēlēja griezties atpakaļ, viņš atteica; uz ko atbildot savādā komanda bez brīdinājuma sāka mežonīgi šaut uz šoneri no neparasti smaga kalibra borta lielgabala, kas bija jahtas ekipējumā. Emmas vīri metās cīņā, teica izdzīvojušais, un, kaut gan šoneris sāka grimt no trāpījumiem zem ūdens līnijas, viņiem izdevās pieāķēties saviem ienaidniekiem abordāžā, saķerties cīniņā ar mežoņu komandu uz jahtas klāja un bija spiesti nogalināt viņus visus, par spīti svešinieku skaitliskajam pārākumam, jo šie salašņas cīnījās fanātiskā, taču ļoti neveiklā manierē.
Trīs Emmas vīri, ieskaitot kapteini Kolinsu un pirmo kapteiņa palīgu Grīnu, tika nogalināti; un atlikušie astoņi otrā kapteiņa palīga Johansena vadībā turpināja ceļu sagrābtajā jahtā. Viņi devās iecerētajā virzienā, lai noskaidrotu, kāds bija iemesls šai pavēlei griezties atpakaļ. Nākošajā dienā viņi laikam bija sasnieguši un izkāpuši uz kādas mazas saliņas, kaut gan tajā okeāna daļā nebija zināma neviena cietzeme. Seši vīri kādā dīvainā veidā gāja bojā krastā, taču Johansens par viņu nāvi bija savādi mazrunīgs un pateica tikai to, ka viņi esot iekrituši kādā akmeņainā aizā. Pēc tam, kā rādās, viņš un viņa biedrs bija uzkāpuši uz jahtas un mēģinājuši to vadīt, bet viņus pārsteidza 2. aprīļa vētra. No tā brīža līdz pat viņa izglābšanai 12. aprilī viņš vairs neko nevarēja atcerēties. Viņš pat nevarēja atcerēties viņa biedra Viljama Braidena nāvi. Braidena nāvei nebija redzama iemesla, un to droši vien bija izraisījis stress vai pārgurums. Telegramma no Dunedinas vēstīja, ka Izmanīgais ir bijis labi zināms kā salu tirdzniecības kuģis un bija ieguvis sliktu slavu visā piekrastē. Tas piederēja neparastam salašņu baram, kura biežās savākšanās un izbraucieni naktī uz mežainiem apvidiem piesaistīja ne mazumis ziņkāres; un viņi bija lielā steigā devušies jūrā tieši pēc 1. marta vētras un zemestrīces. Mūsu Oklendas korespondents raksturoja Emmu un tās apkalpi kā izcilus, un pašu Johansenu aprakstīja kā nosvērtu un cienījamu vīru. Admiralitāte rīt ar pilnu sparu uzsāks šīs lietas izmeklēšanu ar galveno mērķi piespiest Johansenu runāt atklātāk nekā līdz šim.
Tas bija viss, ar blakus pievienoto velnišķīgo attēlu, bet kāds gan domu sprādziens notika manā galvā! Šeit bija jauni atradumi par Kthulhu kultu un pierādījumi, ka tam bija savas svētvietas arī jūrā tāpat kā uz sauszemes. Kādi gan bija šie iemesli, kas lika šai salašņu komandai tik uzstājīgi pavēlēt doties atpakaļ? kāpēc viņi sev līdzi vadājo šo savādo elku? Kas gan tā bija par salu, kur tik mīklaini seši no Emmas komadas gāja bojā, un ko Johansens tik ļoti slēpa? Ko noskaidroja viceadmiralitātes sāktajā izmeklēšanā, un kas bija zināms par šo velnišķīgo kultu Dunedinā? Un visbeidzot, kāda gan dziļa un daudz vairāk nekā tikai nejauša saikne pastāvēja starp šiem datumiem, kuri bija devuši manam tēvocim šo ļaunu vēstošo, dažādo notikumu tagad jau pilnīgi nenoliedzamo nozīmīgumu, kurus viņš tik rūpīgi bija atzīmējis?
1. martā - vai 28 februārī atkarībā no datuma maiņas līnijas - bija izcēlusies zemestrīce un vētra. Izmanīgais un tā atbaidošā komanda metās ceļā kā velna plēsti tā, it kā viņus kāds būtu saucis; un tai pašā laikā dzejnieki un mākslinieki Zemes otrā malā sāka sapņot par svešādo, drēgno Ciklopu pilsētu, kamēr jaunais mākslinieks miegā bija izveidojis bareljefu draudīgā Kthulhu formā. 23. martā Emmas komanda izkāpa uz nezināmas salas un atstāja sešus mirušos; un šajā datumā jūtīgie cilvēki bija redzējuši neparasti dzīvus un tumšus sapņus, pilnus šausmu no kāda milzu briesmoņa pakaļdzīšanās, un šajā pat laikā arhitekts sajuka prātā un skulptors nonāca delīrija stāvoklī! Un kā ar 2. aprīļa vētru - datumu, kad visi sapņi par drēgno pilsētu pēkšņi izzuda, un Vilkokss izveseļojās no sava drudža, it kā nekas nebūtu noticis? Kā ar šo visu - un tiem mājieniem, ko deva vecais Kastro par nogrimušajiem, no zvaigznēm atnākušajiem Senajiem un viņu gaidāmo valdīšanu, viņu uzticīgo kultu un viņu kundzību pār sapņiem? Vai es sāku grūt zem tādu pirmatnējo šausmu nastas, kas cilvēkam nav izturama? Ja tā, tad šīs bija šausmas, kas nāca no paša prāta dziļumiem, jo neizskaidrojamā veidā 2. aprilī tika pielikts punkts šiem svešādā ļaunuma draudiem, kuri bija apsēduši visas cilvēces dvēseli.
Tajā vakarā, pēc dienu ilgušas steidzīgas telegrafēšanas un svarīgāko lietu nokārtošanas, es pamāju savam namatēvam ardievas un devos ar vilcienu uz Sanfrancisko. Mazāk kā pēc mēneša es jau biju Dunedinā, kur diemžēl es uzzināju, ka visai maz ir zināms par šiem savādajiem kulta locekļiem, kas mēdza dirnēt vecajos jūrnieku krogos. Visas piekrastes padibenes bija pārāk ikdienišķas parādības, lai kādu ievērotu īpaši; kaut gan klīda neskaidras runas par vienu šo salašņu ceļojumu dziļāk iekšzemē, kura laikā bija dzirdama attāla bungu rīboņa un manāmas sarkanas liesmas visattālākajās kalnienēs. Oklendā es uzzināju, ka Johansens bija atgriezies nosirmojis balts pēc paviršas un nepārliecinošas nopratināšanas Sidnejā, un tādēļ bija pārdevis savu kotedžu Rietumu ielā un aizkuģojis ar sievu uz veco mitekli Oslo. No viņa pieredzētā viņš netika stāstījis saviem draugiem vairāk kā admiralitātes amatpersonām, un viss, ko viņi varēja iedot, bija viņa Oslo adrese.
Pēc tam es devos uz Sidneju un pilnīgi veltīgi runāju ar jūrniekiem un viceadmiralitātes tiesas locekļiem. Es redzēju Izmanīgo, nu jau pārdotu un izmantotu komerciālām vajadzībām Apļa piestātnē Sidnejas līcī, bet tas man neko nedeva, jo tā bija nepieejama. Šausmīgais atveids ar astoņkāja galvu, pūķa ķermeni, zvīņainajiem spārniem un hieroglifiem nosēto pjedestālu bija saglabāts Haidparka muzejā; un es to ilgi un rūpīgi pētīju, atklājot tā nedabiski smalko apdari un to pašu absolūto noslēpumainību, neiedomājamo vecumu un materiāla svešādo, pārdabisko izcelsmi, kuru es ievēroju Legrasa mazākajā statuetē. Kā man teica kurators, ģeologiem šī statuja bija īsta enigma, jo viņi bija gatavi apzvērēt, ka visā pasaulē nav tāda akmens kā šis. Tad es aiz šausmām nodrebēju iedomājoties, ko vecais Kastro bija teicis Legrasam par Varenajiem Senajiem: „Viņi bija nākuši no zvaigznēm un atnesa sev līdzi to atveidus”
Piedzīvojis tādu garīgu apvērsumu savā apziņā, kādu vēl nekad nebiju izjutis, es biju satriekts un nolēmu apciemot Johansenu Oslo. No kuģa, kas devās uz Londonu, es pārkāpu uz cita, kurš devās uz Norvēģijas galvaspilsētu; un kādā rudenīgā dienā visbeidzot izkāpu uz sakoptās piestātnes dēļiem Egebergā. Kā es atklāju, Johansena adrese atradās karaļa Harolda Haardrada senajā pilsētā, kura bija paturējusi savā atmiņā Oslo nosaukumu visu to gadsimtu laikā, kad tai bija uzspiests vārds „Kristiānija”. Es mēroju šo īso braucienu taksī, un ar trīcošu sirdi pieklauvēju pie senās, vienkāršās ēkas ar apmesto fasādi durvīm. Skumja paskata sieviete melnā tērpā atsaucās manam klauvējienam, un mani apstulbināja vilšanās sajūta, kad viņa lauzītā angļu valodā man pavēstīja, ka Gustafs Johansens ir pametis šo pasauli.
Viņš vēl ilgi nespēja pārdzīvot savu atgriešanos, jo, kā teica viņa sieva, jūrā notikušais 1925. gadā bija viņu salauzis. Viņai viņš netika stāstījis vairāk kā citiem, bet bija atstājis garu manuskriptu – par „tehniskām lietām”, kā viņš esot izteicies – rakstītu angļu valodā, acīmredzami, lai pasargātu sievu no nejaušas izlasīšanas briesmām. Ejot pa šauru ieliņu gar Gotenburgas doku, viņam trāpīja no bēniņiem krītošs papīru saišķis. Divi indiešu izcelsmes jūrnieki centās viņu nostādīt uz kājām, bet pirms ātrā palīdzība paspēja viņu sasniegt, viņš jau bija miris. Ārsti nespēja atrast viņa nāves cēloni, un novēla to uz problēmām ar sirdi un viņa vājo veselības stāvokli. Pārliecinājis atraitni, ka mana saistība ar viņas vīra „tehniskajām lietām” bija pietiekama, lai man varētu dot tiesības uz šo manuskriptu, es to aizņēmos un sāku lasīt uz kuģa pa ceļam uz Londonu.
Tas bija nesamākslots un nesakarīgs stāstījums – naivs jūrnieka mēģinājums rakstīt dienasgrāmatu post facto un pūliņi atsaukt atmiņā dienu pa dienai šo pēdējo baiso ceļojumu. Es nespēju vārdos aprakstīt visu šo stāstu tā liekvārdībā un neskaidrībā, bet es pastāstīšu par tā būtību pietiekami daudz, lai jūs saprastu, kāpēc ūdens šļakstēšana pret kuģa sāniem man kļuva tik nepanesama, ka es aizbāzu savas ausis ar vati.
Johansens, paldies Dievam, nezināja gluži visu, kaut gan viņš pat bija redzējis pilsētu un Viņu, bet es nekad vairs nevarēšu gulēt mierīgi, kad iedomājos par šīm šausmām, kas plešas ārpus laika un telpas, un par tiem nešķīstajiem elles izdzimumiem no senajām zvaigznēm, kas sapņo zem jūras, sava rēgainā kulta pielūgti un nekad neaizmirsti; kulta, kurš kvēli gaidīja brīdi, lai atraisītu Viņus no Viņu saitēm, kad kāda zemestrīce atkal izceltu Viņu šaušalīgo akmens pilsētu saulē un vējā.
Johansena ceļojums bija uzsācies gluži tā, kā viņš bija to stāstījis viceadmiralitātei. Emma, būdama vislabākajā kārtībā, bija izbraukusi no Oklendas 20. februārī, un pilnībā izjuta zemestrīci un tai sekojošo vētru, kuras izcēla no jūras tās šausmas, kas ielauzās cilvēku sapņos. Atkal atguvis vadāmību, kuģis strauji virzījās uz priekšu, līdz 22. martā tam ceļu aizšķērsoja Izmanīgais, un es varēju sajust jūrnieka rūgtumu, viņam rakstot par Emmas bombardēšanu un nogremdēšanu. Par melnīgsnējajiem nezvēriem uz Izmanīgā klāja viņš runāja ar pamatīgām šausmām. Viņiem visiem bija kopīga kāda īpaši šokējoša iezīme – viņi savus posta darbus uzskatīja gandrīz vai par svētu pienākumu, un Johansens nopratināšanas laikā izrādīja neviltotu izbrīnu par šo nežēlīgumu, ar kādu pret viņiem bija vērsts šis uzbrukums. Un tad, ziņkārības dzīti, Johansena vadībā dodoties uz priekšu sagrābtajā jahtā, viņi ieraudzīja varenu akmens pīlāru slejamies ārā no jūras, un visbeidzot, pie dienvidu platuma 47°9' un rietumu garuma l23°43', viņi nonāca pie sakultu dubļu un dūņu klātiem, retiem zāļu kumšķiem noaugušiem ciklopeanu akmens mūru krastiem, kas bija ne vairāk, ne mazāk kā pašas šausmas, kurām līdzīgu uz Zemes nebija – mirušo pilsētas R'lehas rēgs, ko neskaitāmus eonus vēl pirms aizvēstures cēla drausmīgās būtnes, kas atceļoja no tumšajām zvaigznēm. Tur gulēja varenais Kthulhu un Viņa ordas, apslēpti zaļajās, dūņainajās velvēs un, visbeidzot pēc neskaitāmiem veltīgiem cikliem, raidoši domuplūsmas, kas sēja jūtīgo sapņos bailes un uzstājīgi sauca visus ticīgos atbrīvošanās un atdzimšanas svētceļojumā. Johansens neko no šī visa pat nenojauta, bet Dievs zina, ka viņš drīz ieraudzīja vairāk nekā pietiekami!
Es pieņemu, ka tikai pati kalna smaile – noslēpumainā, monolītiem vainagotā citadele, kur atdusējās varenais Kthulhu – bija iznirusi no ūdeņiem. Kad es tikai iedomājos vien par visu to ordu apmēriem, kuras atradās zemāk, es gandrīz vai vēlējos uz vietas sevi nogalināt. Johansens un viņa vīri sajuta dziļu bijību pret šo vissenāko dēmonu Babilonas grandiozo majestātiskumu, un noteikti bez jelkādas domāšanas noģida, ka šis viss nav cēlies nedz no šīs, nedz arī no kādas citas saprātīgas planētas. Izbrīns par neaptveramajiem zaļgano akmens bloku izmēriem, kuri bija izvietoti galvu reibinošā augstumā uz zaļajiem, izkaltajiem monolītiem un par apstulbinošo milzīgo statuju un bareljefu līdzību ar to savādo atveidu, kuru viņi bija atraduši uz Izmanīgā, bija gluži vai sajūtams katrā jūrnieka baiļpilnajā vārdā.
Pilnīgi neko nezinot par futūrismu, Johansens pietuvojās kam ļoti līdzīgam, runājot par pilsētu; piemēram, tā vietā, lai aprakstītu jebkādas konkrētas struktūras vai ēkas, viņš spēja izdvest tikai izplūdušus iespaidus par bezgalīgām vērpēm un akmens virsmām – virsmām, kas bijā pārāk lielas, lai piederētu kam Zemes izpratnē pareizam vai iespējamam, un no vienas vietas nosētām ar šausminošiem attēliem un hieroglifiem. Es pieminēju viņa rakstīto par vērpēm, jo tas man atgādināja kaut ko tādu, ko Vilkokss tika man stāstījis par saviem baisajiem sapņiem. Viņš teica, ka sapnī redzētās vietas ģeometrija bija anormāla, Eiklīda likumi te nebija spēkā, un tā bija veidota no mums nepazīstamām sfērām un daudzdimensiju plaknēm. Un neizglītotais jūrnieks bija izjutis to pašu, paveroties uz šo drausmīgo vietu īstenībā.
Johansens un viņa vīri izkāpa šīs milzīgas Akropoles dūņainajā sēklī, un uzkāpa pa slidenajiem, titāniskajiem bluķiem, kas nevarēja būt neviena mirstīgā pakāpieni. Pat saule debesīs likās deformējusies no šīs polarizējošās dvakas, kas cēlās no jūras nosēdumiem; absolūta neziņa šeit savijās ar draudiem, kas likās ļauni uzglūnam no šiem netveramajām vērpēm, kas vienubrīd likās ieliektas, bet citubrīd – izliektas.
Kaut kas līdzīgs neprātīgām izbailēm pētniekus bija pārņēmis vēl pirms tika ieraudzīts kaut kas vairāk par akmeni, dubļiem un zāles kumšķiem. Visi jau sen būtu aizbēguši no tās vietas, ja vien nebūtu baidījušies no pārējo izsmiekla, un viņi bez jebkāda entuazisma meklēja – kā izrādījās, veltīgi – sev kādu līdzi paņemamu suvenīru.
Tas bija portugālis Rodrigezs, kurš uzrāpās līdz pat monolīta pakājei un izsaucās, ka kaut ko ir atradis. Pārējie sekoja viņam un ziņkārīgi lūkojās uz neaptverami milzīgajām, izkaltajām durvīm ar nu jau pazīstamo astoņkāja - pūķa bareljefu. Tās bija, kā teica Johansens, kā milzīgas šķūņa durvis; un viņi visi domāja, ka tās ir durvis, jo tai bija izrotāta paloda, slieksnis un stenderes, kaut gan viņi nevarēja saprast, vai tās veras uz leju kā traps vai arī slīpi uz augšu kā pagraba durvis. Kā teiktu Vilkokss, šīs vietas ģeometrija bija neiespējama. Neviens vairs pat nevarēja būt drošs, ka jūra un zeme joprojām ir horizontālas, jo visa pārējā relatīvais novietojums bija tik ļoti iluzoriski mānīgs.
Braidens vairākās vietās mēģināja izkustināt akmeni, bet bez panākumiem. Tad Donavans to apvēla riņķī ap vienu stūri, secīgi uzspiežot vairākiem konkrētiem punktiem. Viņš nebeidzami ilgi rāpās pa groteskajiem sienas veidojumiem – tas ir rāpās, ja šī siena galu galā nebija horizontāla – un vīri brīnījās, kā gan vispār durvis var būt tik bezgala lielas. Tad ļoti viegli un lēni akra lieluma paloda ievirzījās uz iekšpusi, un viņi redzēja, ka durvis ir balansētas.
Donavans noslidinājās vai kaut kā nolaidās pa vai gar stenderi un pievienojās saviem biedriem, un visi vēroja šī dīvainā, akmenī cirstā portāla atvēršanos. Kā fantāzijā skatoties caur stikla prizmu, tās bīdījās neiedomājamā diagonālā virzienā, un visi perspektīvas un matērijas likumi tobrīd vairs nelikās spēkā esoši.
Atvērumā pavērās gandrīz sataustāma tumsa. Tā patiešām bija nedabiska – jo tā apslēpa tās sienas daļas, kurām vajadzēja kļūt redzamām un izplūda kā dūmi no tās eoniem ilgušā ieslodzījuma; pat saule satumsa, kad tā uz plīkšķošiem, plēvainiem spārniem aizjoņoja uz debesīm, kas likās ieliecamies un saraujamies. Dvinga, kas plūda no pavērtajām dzīlēm, bija nepanesama, un pēc brīža dzirdīgais Havkinss teica, ka viņš esot saklausījis pretīgu, šļakstošu skaņu. Visi klausījās, un bija sastinguši kā sālsstabi, kad Tas, noklāts ar gļotām, ieslīdēja viņu redzeslokā un izstiepa savus recekļainos taustekļus caur melnajām durvīm neprātīgās nāves pilsētas piesmakušajā gaisā.
Nabaga Johansena roka bezmaz vai atteicās klausīt, kad viņš par šo rakstīja. No tiem sešiem, kas vairs netika līdz kuģim, viņš domāja, ka pirmie divi nomira uz līdzenas vietas tai pašā nolādētajā mirklī. Viņu nebija iespējams aprakstīt – nav tādas valodas, kurā būtu vārdi, kas spētu aprakstīt šo no sensenajiem bezdibeņiem nākušo neprātu, šīs pārpasaulīgās matērijas, spēka un kosmiskās kārtības pretrunas. Tas bija koloss, kas staigāja. Ak, Dievs! Kāds gan tur brīnums, ka otrpus Zemei izcilais mākslinieks sajuka prātā un sāka kliegt drudža murgos tai pat momentā? Visu elku patība un būtība, šis zaļais un gļotainais zvaigznēs dzimušais bija cēlies, lai pasludinātu savu valdīšanu. Zvaigznes atkal bija labvēlīgas; un to, ko nespēja paveikt gadu tūkstošiem vecs kults, radīts tieši šim mērķim, nejauši paveica nevainīgu jūrnieku bariņš. Pēc miljardiem gadu ilgas gaidīšanas varenais Kthulhu bija sarāvis savas važas un bija izsalcis pēc laupījuma.
Nagainās ķetnas aizslaucīja trīs vīrus pirms kāds vispār paspēja apgriezties. Lai viņiem mūžīgs miers, ja vien tāds vēl visumā eksistē. Tie bija Donavans, Gverera un Angstroms. Pārkers pakrita, pārējiem trim joņojot pār zaļajiem, vecajiem akmeņiem uz kuģi, un Johansens bija gatavs apzvērēt, ka viņu aprija akmens mūru vērpe, kurai tur nevajadzēja būt; vērpe, kura likās asa, bet uzvedās tā, it kā būtu lēzena. Un tikai Braidenam un Johansenam izdevās sasniegt kuģi, un viņi izmisīgi ielēca Izmanīgajā, nezvēram kalna lielumā nostampājot pa glumajiem akmeņiem un vilcinoties pie ūdens malas.
Tvaiks vēl nebija gluži izzudis, par spīti tam, ka visi izkāpa krastā; un tas prasīja tikai dažus mirkļus drudžainas dzinēja kloķu raustīšanas un stūres rata griešanas, lai Izmanīgo dabūtu pie dzīvības. Lēnām, spītējot tā brīža neaprakstāmajām šausmām, tā priekšgals sāka šķelt nāvējošos ūdeņus; kamēr uz kapeņu mūriem, kas nebija nākuši no Zemes, stāvēja titāniskais Viņš no zvaigznēm, kas slienām šķīstot auroja kā Polifēms, nolādot bēgošo Odiseja kuģi. Un tad, pārdrošāks par visiem ciklopiem, varenais Kthulhu līgani ieslīdēja ūdeni un uzsāka pakaļdzīšanos, saceļot milzu viļņus ar kolosāli spēcīgiem vēzieniem. Braidens palūkojās atpakaļ un tai pašā brīdī zaudēja prātu, sākot spalgi smieties. Viņš turpināja ik pa laikam raustīties smieklu lēkmēs līdz kādu nakti kabīnē sastapa savu nāvi, kamēr Johansens slīga delīrijā.
Bet Johansens vēl nebija gatavs padoties. Zinādams, ka Viņš itin viegli var apsteigt Izmanīgo līdz tvaika spiediens būs pacēlies gana augstu, viņš izšķīrās par izmisīgu soli; un, iestādījis dzinēju uz pilnu jaudu, zibens ātrumā uzskrēja uz klāja un apgrieza stūri riņķī. Jūras ūdenī vērpās mutuļi un kūlās putas, un tvaika spiedienam kāpjot arvien augstāk un augstāk, drosmīgais norvēģis vadīja savu kuģi pret šo recekļveidīgo vajātāju, kurš pacēlās pār sakultajām putām kā spoku galeonas pakaļgals. Milzīgā astoņkāja galva ar čūskveida taustekļiem gandrīz saskārās ar robustās jahtas bugspritu, bet Johansens nelokāmi turpināja doties tikai uz priekšu. Tam sekoja tāds sprādziens, it kā būtu uzsprādzis kāds pūslis vai balons, pretīga šķīdoņa kā no uzšķērstas sauleszivs, smirdoņa kā no tūkstoš pūstošiem līķiem un skaņa, ko bija neiespējami aprakstīt uz papīra. Uz neilgu brīdi visu kuģi ietina kodīgu, zaļu dūmu mākonis, un tikai aiz kuģa pakaļgala ūdenī bija vērojama kūsājoša burbuļošana; kur – Dievs debesīs! – miglājā no jauna sāka formēties vārdā nenosaucamā, no zvaigznēm nākušā briesmoņa apveids tā nīstajā sākotnēja veidolā, kamēr tas attālinājās ar katru brīdi, Izmanīgā tvaika spiedienam nepārtraukti augot.
Tas arī bija viss. Pēc tam Johansens spēja tikai atspiesties pret elku kabīnē, un pievērsās tiem dažiem ēdiena krikumiem, kas vēl bija atlikuši viņam un smejošajam maniakam pie viņa sāniem. Viņš vairs nemēģināja vadīt kuģi pēc pēdēja pārdrošā izgājiena, jo šī reakcija bija kaut ko paņēmusi no viņa dvēseles. Pēc tam nāca 2. aprīļa vētra, un tad pār viņa saprātu savilkās necaurredzama tumsa. Tas bija kā būt ierautam spektrālā virpulī caur bezgalības upju gultnēm, vai doties galvu reibinošos ceļojumos caur savērptajiem visumiem, ieķeroties komētas astē, tas bija kā histēriski mētāties no visdziļākās okeāna aizas līdz Mēness krāteriem un atpakaļ, tas bija kā klausīties izkropļoto, neprātīgo seno dievu un zaļo, siksspārņveidīgo, ņirdzīgo Tartara velnu apdullinošajos auros.
No šī sapņa iznira glābiņš – Modrais, viceadmiralitātes nopratināšana, Dunedinas ielas un garais ceļojums atpakaļ uz vecajām mājām Egebergā. Viņš nevarēja to pastāstīt – visi noturētu viņu par jukušo. Pirms savas nāves viņš paguva uzrakstīt to, ko zināja, bet viņa sieva nedrīkstēja to uzzināt. Nāve būtu nākusi kā atpestīšana, ja vien tā ir spējīga izdzēst šīs atmiņas.
Tas bija šis dokuments, ko es izlasīju, un tagad es to esmu novietojis metāla kastē blakus bareljefam un profesora Eindžela papīriem. Ar tiem es novietošu arī šo manis rakstīto – manis paša saprāta pārbaudījumu, kurš vairs nekad nedrīkst tapt salikts kopā. Es sapratu, ka pats Visums ir sažņaugts ciešā šausmu tvērienā, un pat pavasara debesis vai vasaras puķes likās indējam mani. Bet es nedomāju, ka mans mūžs vēl būs ilgs. Kā aizgāja mans tēvocis, kā aizgāja nabaga Johansens, tā arī man būs jāaiziet. Es zinu pārāk daudz, un kults joprojām ir dzīvs.
Arī Kthulhu joprojām dzīvo, kā es domāju, atkal ieslēdzies savos akmens bezdibeņos, kas apņēma viņu vēl tad, kad saule vēl bija jauna. Viņa nolādētā pilsēta ir nogrimusi vēlreiz, jo Modrais pārbrauca pāri tai pašai nu jau tukšajai vietai pēc aprīļa vētras; bet Viņa sekotāji uz zemes joprojām auro, dejo un slaktē ap uz monolītiem uzstutētiem elkiem nomaļās vietās. Viņam atkal jābūt ieslodzītam savos nogrimušajos bezdibeņos, savādāk visa pasaule jau tagad kliegtu bailēs un neprātā. Kas zina, kādas būs beigas? Kas ir cēlies, tas var grimt, un, kas ir grimis, tas var celties. Ļaunums gaida un sapņo dzīlēs, un sabrukums izplatīsies pār grūstošajās cilvēku pilsētām. Tas laiks pienāks – bet es nevaru un nedrīkstu par to domāt! Cerams, ka manas lūgšanas piepildīsies, un, ja es nepārdzīvoju šo manuskriptu, tad ceru, ka mani pēdējās gribas izpildītāji ievēros brīdinājumu un pielūkos, lai to vairs nekad neieraudzītu neviena cita acs.
