Iepriekšējās daļas šeit: http://www.spoki.lv/literatura/Kthulhu-sauciens/317921 un http://www.spoki.lv/literatura/Kthulhu-sauciens-2-dala/318684.
II. Inspektora Legrasa stāsts.
Vecie materiāli, kas bija padarījuši manam tēvocim tik nozīmīgu skulptora sapni un bareljefu, veidoja viņa garā manuskripta otro pusi. Liekas, ka profesors Eindžels jau iepriekš bija redzējis vārdos nenosaucamā, ellišķīgā briesmoņa aprises, mistiskā kārtā novietotas virs nepazīstamiem hieroglifiem, un dzirdējis draudošo vārdu, kuru varēja aprakstīt tikai kā „Kthulhu”; un tas viss veidoja tik uztraucošu un šausminošu kopainu, ka tas jau ir brīnums, ka viņš spēja izvaicāt jauno Vilkoksu un vēl pieprasīt papildus informāciju.
Šī agrākā saskarsme bija notikusi 1908. gadā, pirms septiņpadsmit gadiem, kad Amerikas Arheoloģiskā Biedrība Sentluisā noturēja savu ikgadējo sanāksmi. Profesors Eindžels, kā jau tas pienācās šādai atzītai autoritātei, ņēma aktīvu dalību visās debatēs; un bija viens no pirmajiem, kuru uzrunāja vairāki jaunpienācēji, kuri izmantoja sanāksmes doto iespēju uzdot savus jautājumus un saņemt pareizas atbildes un ekspertu piedāvātos risinājumus dažādām problēmām.
Šo jaunpienācēju ievērojamākais pārstāvis un īsu brīdi arī visas sanāksmes intereses objekts bija pēc izskata parasts pusmūža vīrs, kurš bija mērojis visu garo ceļu no Ņūorleānas, lai iegūtu zināmu, specifisku informāciju, kura nebija iegūstama no vietējiem avotiem. Viņa vārds bija Džons Reimonds Legrass, un pēc profesijas viņš bija policijas inspektors. Sev līdzi viņš bija atnesis viņa vizītes iemeslu – grotesku, pēc skata atbaidošu un acīmredzami ļoti senu akmens statueti, kuras izcelsmi viņš nebija spējīgs noteikt. Nevajadzēja lielu piepūli, lai saprastu, ka lai nu kur, bet arheoloģijā inspektors Legrass bija ieinteresēts vismazāk. Kaut gan, no otras puses, šo viņa vēlmi pēc atbildes noteica tīri profesionāla interese. Šī statuete, elks, fetišs – lai nu kas tas bija – tika konfiscēts aizaugušajos purvājos Ņūorleānas dienvidos, reida laikā kāda vudū rituāla norises vietā; un tik neparasti un neizprotami likās šie rituāli, ka policijai neatlika nekas cits kā atzīt, ka viņi ir uzdūrušies pilnīgi nepazīstamam tumšajam kultam, kurš bija bezgalīgi velnišķīgāks nekā vismelnākā Āfrikas vudū maģija. Atskaitot savādos un neticamos paskaidrojumu, kurus sniedza sagūstītie dalībnieki, pilnīgi nekas netika noskaidrots; tādēļ policija tik ļoti vēlējās iegūt jebkādu pavedienu no senatnes, kas varētu palīdzēt klasificēt šo šausmīgo simbolu un caur to izsekot kultu līdz pat tā vadonim.
Inspektors Legrass nebija sagatavojies sensācijai, ko izraisīja viņa atradums. Pietika ar vienu acumirkli, lai nosvērtos zinātnes vīrus iemestu spraiga satraukuma stāvoklī, un viņi nevilcinoties sadrūzmējās ap inspektoru, lai paskatītos uz miniatūro figūriņu, kuras pilnīgais svešādums un patiesi neizmērojamā senuma aura deva iespējamus mājienus par vēl neapjaustām un arhaiskām ainām. Nebija tāda mākslas stila, kurš būtu attēlojis šo baiso objektu, kaut gan gadsimti un pat gadu tūkstoši likās atstājuši pēdas tā raupjajā un iezaļganajā virsmā no nezināmā akmens.
Figūra, kuru lēni pasniedza no cilvēka uz cilvēku pamatīgai un rūpīgai izpētei, bija starp septiņām un astoņām collām garumā un ārkārtīgi mākslinieciska izpildījuma. Tā attēloja briesmoni, kas attāli bija līdzīgs cilvēkam, bet ar astoņkājim līdzīgu galvu, kura seja bija vienos taustekļos, ar zvīņainu, gumijveida ķermeni, ar milzīgām spīlēm plaukstu un pēdu vietā un ar gariem, šauriem spārniem uz muguras. Šis radījums, kas jau pēc dabas likās biedējošs un nedabiski ļauns, izskatījās uzblīdis un korpulents, un sēdēja uz četrstūraina bloka vai pjedestāla, kurš bija noklāts ar neizlasāmām rakstu zīmēm. Spārnu gali aizskāra bloka aizmuguri, sēdvieta aizņēma centru, un lielie, līkie kāju nagi bija cieši sagrābuši priekšējo malu un sliecās uz leju līdz ceturtdaļai no bloka biezuma. Astoņkāja galva bija noliekta uz priekšu, un sejas taustekļu gali skāra tā nagainās rokas, kuras bija aptvērušas augstos ceļgalus. Kopumā tas izskatījās nedabiski dzīvs un vēl jo spēcīgāk biedējošs, tā kā tā izcelsme bija pilnīgi neizprotama. Tā milzīgais, bijību iedvesošais un neaprēķināmais vecums bija neapstrīdams; kaut gan nebija nevienas norādes, ka tas piederētu jelkādam civilizācijas radītam mākslas novirzienam – vienalga, senam vai jaunam. Turklāt tā materiāls pats par sevi bija ļoti noslēpumains, jo šāds ziepjains, zaļganmelns akmens ar tā zeltainajiem, zaigojošajiem lāsumiem un iesvītrojumiem neatgādināja neko ģeoloģijai vai mineraloģijai pazīstamu. Uzraksti uz pamatnes bija vienlīdz mulsinoši; un nevienam klātesošajam, par spīti tam, ka tur bija puse pasaulē vadošo ekspertu šajā jomā, nebija pilnīgi nekādas nojēgas par to lingvistisko piederību. Tie, tāpat kā pats atveids un materiāls, piederēja kaut kam biedējoši attālam un nepazīstamam cilvēcei, kādu mēs to zinām. Kaut kas šausminoši atgādināja par senajiem, nešķīstajiem dzīves cikliem, kuriem nav nekāda sakara ar mūsu pasauli un mūsu priekšstatiem par to.
Tik un tā, vairumam zinātniekiem neziņā šūpojot galvu un atzīstot sakāvi inspektora problēmas risināšanā, šajā sanāksmē atradās kāds vīrs, kuram likās pazīstams šī briesmoņa apveids un uzraksti, un viņš nedroši pastāstīja to mazumiņu, kas viņam bija zināms. Šī persona bija topošais antropoloģijas profesors Prinstounas universitātē, Viljams Čenings Vebs, pētnieks ar izcilu reputāciju. Profesors Vebs ar to bija saskāries pirms četrdesmit astoņiem gadiem, kad viņš bija devies arheoloģiskos rūnu uzrakstu meklējumos uz Grenlandi un Islandi, kuri diemžēl bija nesekmīgi. Un Rietumgrenlandes piekrastē viņš sastapās ar kādu deģenerētu eskimosu kultu vai cilti, kuras reliģija, neparasta sātana pielūgšanas forma, stindzināja viņu ar savu asinskārību un pretīgumu. Tas bija kults, par kuru citi eskimosi zināja maz, un kuru tie pieminēja tikai ar šermuļiem, sakot, ka tas nācis no šausminošajiem, senajiem eoniem pirms pasaules radīšanas. Atskaitot vārdos neaprakstāmus rituālus un cilvēku upurēšanu, bija kāds savāds centrālais rituāls, kurš bija veltīts kādam visvarenam vecākajam velnam vai Tornarsukam; un šī rituāla laikā profesors Vebs bija ieguvis fonētisko kopiju no kāda angekoka - virspriestera, atveidojot šīs skaņas ar latīņu burtiem tik labi, cik spēja. Bet galvenā nozīme bija kādam fetišam, ko kults sevišķi godāja un ap kuru tie mēdza dejot, ziemeļblāzmai liesmojot virs ledus kalniem. Kā apgalvoja profesors, tas bija ļoti raupjš akmens bareljefs, kurā bija gan derdzīgs attēls, gan arī rakstveida zīmes. Un cik nu viņš varēja secināt, tas bija ārkārtīgi līdzīgs visās šīs šausmīgās figūriņas iezīmēs, kura tagad atradās sanāksmes acu priekšā.
Šī informācija, kuru ar neizpratni un pārsteigumu uztvēra visi pārējie sapulcējušies biedri, izrādījās īpaši saistoša inspektoram Legrasam; un viņš apbēra savu informatoru ar jautājumiem. Tā kā viņš bija ievērojis un pamanījies pierakstīt purvāju kulta mutveida rituālo frāzi no tiem sektantiem, kurus viņa vīri arestēja, viņš palūdza profesoru pēc iespējas precīzāk atcerēties skaņas, kuras viņš bija dzirdējis pie sātana pielūdzējiem eskimosiem. Pēc tam sekoja nogurdinoša detaļu salīdzināšana, un, kad detektīvs un zinātnieks beidzot bija vienojušies par šo abu velnišķīgo un tik ļoti nošķirto rituālu faktiski kopējo frāzi, telpā iestājās dziļš klusums. Šī frāze, kuru gan eskimosu šamaņi, gan Luiziānas purvāju priesteri skandināja saviem elkiem, dalot frāzi vārdos pēc tā, kā to izrunāja, izklausījās ļoti līdzīgi šim:
"Ph'nglui mglw'nafh Kthulhu R'lyeh wgah'nagl fhtagn."
Kādā brīdi Legrass profesoram Vebam pastāstīja, ka vairāki ieslodzītie sektanti bija atkārtojuši viņam to, ko vecākie biedri bija stāstījuši viņiem par šo vārdu nozīmi. Šis tulkojums skanēja apmēram šādi:
"Savā R`lehas mājvietā nedzīvais Kthulhu gaida sapņojot”
Un tad, atbildot vispārējiem un neatlaidīgiem lūgumiem, inspektors Legrass atstāstīja viņa pieredzēto saistībā ar purvāju sektantiem; es pat varēju iztēloties, kā mans tēvocis piešķīra dziļu nozīmi šim stāstam. Tas pārspēja vistrakākos mītu pētnieku un teozofistu sapņus, un atklāja tik neiedomājamas ārpuspasaulīgas vīzijas, kuras starp šiem salašņām un patriarhiem jau nu vismazāk varēja cerēt atrast.
1907. gada pirmajā novembrī Ņūorleānas policijai pienāca izmisīgi izsaukumi no purvainās un lagūnām piebārstītās zemes uz dienvidiem. Turienes iemītnieki, lielākoties neizglītoti, bet pēc iedabas labsirdīgi Lafites vīru pēcnācēji, bija nonākuši pilnīgā šausmu varā no kaut kā nezināma, kas viņus apzaga naktī. Tas bija vudū, bet daudz briesmīgākas dabas vudū, ar kuru viņi jebkad bija saskārušies; un dažas sievietes un bērni bija pazuduši, kopš ļaunu vēstošie tamtami bija uzsākuši savu nemitīgo rībināšanu tālu spoku apsēstajos, tumšajos mežos, kur neviens iemītnieks nekad nespēra savu kāju. No turienes nāca neprātīgi saucieni un ausis plosoši kliedzieni, asinsstindzinoša skandēšana un dejojošas maldugunis; un, kā piemetināja izbiedētais ziņnesis, cilvēki vairs nespēja to izturēt.
Un tā divdesmit policistu liela vienība divās ekipāžās un automobilī izbrauca vēlā pēcpusdienā ar drebošo iedzīvotāju kā pavadoni. Kad beidzās caurbraucamais ceļš, viņi izkāpa un gāja klusumā vairākas jūdzes caur ciprešu mežiem, kur dienasgaisma nekad neiespiedās. Ķeburainās saknes un savijušās spāņu sūnas cilpas aizsprostoja viņiem ceļu, un mitru akmeņu grēda vai grūstošas sienas fragments uzdzina nomāktību par šo pretīgo mājvietu, kuru likās radam katrs kroplīgais koks un sēņu plankums. Iemītnieku apmetnes tuvumā acīm pavērās nožēlojamu būdu puduris; un histēriskie iedzīvotāji sastājās apkārt trīsošajiem policistu lukturiem. Apslāpētā tamtamu rībēšana bija tik tikko dzirdama; un bija dzirdami arī šausminoši, neregulāri kliedzieni, kad mainījās vēja virziens. Arī sarkanīga blāzma likās spiežamies caur blāvajiem brikšņiem šī bezgalīgā meža naktī. Par spīti izmisīgajai vēlmei nepalikt vieniem, visi bailēs trīcošie iedzīvotāji atteicās pavirzīties kaut collu uz nešķīsto sektantu pusi, tāpēc inspektors Legrass un viņa deviņpadsmit kolēģi bez pavadoņa ienira meža melnajās šausmu dzīlēs, kur neviens no viņiem vel nekad nebija spēris savu kāju.
(turpinājums sekos...)
