Iesākums šeit:
http://www.spoki.lv/literatura/Kthulhu-sauciens/317921">http://www.spoki.lv/literatura/Kthulhu-sauciens/317921
Vizītes laikā, kā tika apgalvots profesora manuskriptā, skulptors namatēvam negaidīti lūdza palīdzēt ar savām arheoloģiskajām zināšanām bareljefa hieroglifu atšifrēšanā. Viņš runāja sapņainā un samākslotā manierē, kura bija mulsinoša un neizraisīja simpātijas; un mans tēvocis izrādīja zināmu skarbumu savā atbildē par aizdomīgo plāksnes svaigumu un par no pirksta izzīsto saistību ar arheoloģiju. Jaunais Vilkokss tik izsmeļoši atbildēja uz kritiku, ka tēvocis jutās gana iespaidots, lai liktu viņam vārdu pa vārdam to atkārtot, lai varētu pierakstīt. Viņš atbildēja pasakaini poētiskā stilā, kurš bija tipisks visam viņa teiktajam un bija tikai viņam raksturīgs. Viņš teica: „Tas ir jauns, patiesi, jo es to izveidoju pagājušajā naktī pēc sapņa par svešajām pilsētām; un šie sapņi ir senāki par draudīgo Tairi, domās nogrimušo Sfinksu vai dārziem apjozto Babilonu.”
Šādi sākās šis šķietami nesakarīgais stāsts, kas lika uzpeldēt jau gandrīz aizmirstām atmiņām un ieguva mana tēvoča nedalītu uzmanību. Iepriekšējā naktī bija novērojami viegli pazemes grūdieni, spēcīgākie Jaunanglijā dažu pēdējo gadu laikā; un Vilkoksa iztēle tika spēcīgi iespaidota. Kopš noslēgšanās sevī viņam parādījās vēl neredzēts sapnis par varenajām Ciklopu pilsētām no titānu bluķiem un pret debesīm vērstiem monolītiem, no kuriem pilēja zaļas dūņas un kas draudoši bija sevī apslēpuši šausmas. Sienas un pīlārus klāja hieroglifi, un no apakšas nāca balss, kas nebija balss, drīzāk haotiskas izjūtas, kuras, tikai piepūlējot iztēli, varēja pārvērst dzirdamā skaņā, kuru viņš mēģināja atdarināt ar gandrīz neizrunājamu burtu mudžekli: „KTHULHU FHTAGN.”
Šis fonētiskais juceklis bija atslēga uz to, kas kairināja un uztrauca profesoru Eindželu. Viņš izvaicāja skulptoru ar zinātnisku pedantismu; un ar neprātīgu degsmi sāka pētīt bareljefu, pie kura jauneklis atrada sevi strādājam nosalušu un ģērbtu tikai nakts drēbēs, pēc tam, kad pamošanās bija izdzēsusi viņa lielo apjukumu. Kā Vilkokss pēc tam apgalvoja, mans tēvocis vainoja vecumu savā gausajā hieroglifu un attēlu atšifrēšanas gaitā. Daudzi jautājumi viņa viesim likās neizprotami; it īpaši tie, kuri sasaistīja pēdējos notikumus ar savādiem kultiem vai biedrībām; un Vilkokss nevarēja saprast arī vairākkārtējo klusēšanas solījumu piedāvājumu apmaiņā pret dalību kādā plaši izplatītā mistiskā un pagāniskā kultā. Kad profesors Eindžels pārliecinājās par to, ka Vilkokss patiešām neko nezināja ne par kādiem kultiem vai mistiskajām mācībām, viņš apbēra savu viesi ar prasībām pēc turpmākiem sapņu aprakstiem. Šī sadarbība bija auglīga, jo manuskriptā pēc pirmās intervijas ir ikdienišķi ieraksti par jaunekļa zvaniem, kuru laikā viņš sasaistīja tumšu un biedējošu uzplaiksnījumu fragmentus, no kuriem vienmēr izveidojās kāda šaušalīga, tumsā tīta, no dūņām pilošā ciklopeanu akmens mūru aina, ar no pazemes nākošu balsi vai saprātu, kas monotoni kliedza neizprotamā, taču sajūtamā veidā, kuru nevarēja aprakstīt labāk kā neskaidru buldurēšanu. Divas skaņas, kuras atkārtojās bieži, atveidoja burtu salikumi „Kthulhu” un „R`leh”.
Profesora manuskriptā bija minēts, ka 23. martā Vilkokss nedeva par sevi ziņu; un mēģinājums apciemot viņu savā mājoklī atklāja to, ka viņu ir pārņēmis mīklains drudzis, un viņš ir aizvests uz savas ģimenes māju Vatermana ielā. Viņš naktī esot sācis kliegt, uzmodinot citus ēkā mītošos māksliniekus, un kopš tā brīža izrādīja tikai delīrija pazīmes vai bija bezsamaņā. Mans tēvocis zvanīja viņa ģimenei, un kopš tā brīža rūpīgi sekoja līdzi notikumu attīstībai; viņš bieži zvanīja arī uz doktora Tobeja biroju Taijera ielā, no kura viņš uzzināja visu būtiskāko, lai būtu lietas kursā. Jaunekļa drudžainais prāts mudžēja no nevienam neizprotamām domām; un ārstiem šermuļi skrēja pār kauliem no tā, ko viņi dzirdēja. Viņš ne tikai atkārtoja to, ko jau iepriekš bija sapņojis, bet arī murmināja kā jucis par gigantisku būtni „jūdzēm augstu”, kura staigāja dārdošiem soļiem.
Viņš bez minstināšanās pilnībā aprakstīja šo objektu neiedomājami drausmīgiem vārdiem, kas, kā teica doktors Tobejs, pārliecināja profesoru, ka tam jābūt tam pašam monstram, ko viņš bija centies atveidot savā sapņu skulptūrā. Doktors piebilda, ka šī objekta piesaukšana bija ne vairāk, ne mazāk kā tikai ievads jaunekļa ieslīgšanai pilnīgā letarģijā. Savādā kārtā, viņa temperatūra nebija augstu virs normas, bet viņa vispārējais stāvoklis bija tāds, kas drīzāk atgādināja īstu drudzi, nevis garīgu saslimšanu.
2. aprīlī ap trijiem no rīta pēkšņi no Vilkoksa neprāta vairs nebija ne miņas. Viņš piecēlās gultā sēdus, un bija pārsteigts, redzot sevi ģimenes mājās, un bija pilnīgā neizpratnē par to, kas bija noticis īstenībā un viņa sapņos kopš 22. marta. Viņu rūpīgi izmeklēja ārsts, un pēc trijām dienām viņš atgriezās savās mājās; bet profesoram Eindželam viņš vairs nevarēja palīdzēt. Visi savādie sapņi likās pazuduši līdz ar viņa atlabšanu, un mans tēvocis vairs nepierakstīja neko no viņa teiktā pēc nedēļu ilgiem, bezjēdzīgiem, nesvarīgu un pavisam parastu vīziju izklāstiem.
Šeit pirmā manuskripta daļa beidzās, bet mājieni no šīm izkaisītajām piezīmēm man deva daudz vielas pārdomām – tik daudz, ka patiesībā tikai iesīkstējušais skepticisms, kas tolaik veidoja manu pasaules redzējumu, bija par iemeslu manam nepārtrauktajam aizdomīgumam pret šo mākslinieku. Aplūkotās piezīmes aprakstīja dažādu citu cilvēku sapņus tajā pašā laika periodā, kad jaunajam Vilkoksam bija viņa savādās vīzijas. Liekas, ka mans tēvocis veica ārkārtīgi plašu aptaujāšanu visu savu draugu un paziņu vidū, kurus vien varēja aptaujāt bez aizvainošanas, vaicājot pēc regulāriem sapņu aprakstiem un jebkuru, pēdējā laikā notikušu, ievērojamu vīziju datumiem. Viņa meklējumu rezultāti likās mainīgi; bet viņš saņēma daudz vairāk korespondences, nekā jebkurš cits cilvēks būtu varējis izkārtot bez sekretāra palīdzības. Šī oriģinālā korespondence nebija saglabāta, bet viņa piezīmes liecināja par ļoti rūpīgu un svarīgu izpēti. Vidusmēra cilvēki pēc sabiedriskā stāvokļa un turības – Jaunanglijas „zemes sāls” – deva gandrīz pilnīgi negatīvu rezultātu, par spīti retām, neskaidrām, taču bezformīgām un tumsas pilnām vīzijām, kuras uzplaiksnīja šur un tur starp 23. martu un 2. aprīli – jaunā Vilkoksa delīriju. Zinātnes vīri bija ietekmēti daudz mazākā mērā, kaut gan bija četri miglaini apraksti par gaistošiem svešādu ainavu uzplaiksnījumiem, un vienā gadījumā bija minētas arī šausmīgas bailes no kaut kā nenormāla.
Visnoderīgākās atbildes nāca no māksliniekiem un dzejniekiem, un es zinu, kāda panika izceltos, ja viņi varētu salīdzināt savas atbildes. Tā kā nebija oriģinālo vēstuļu, es daļēji turēju aizdomās pašu piezīmju autoru par uzvedinoši uzdotiem jautājumiem un korespondences rediģēšanu saskaņā ar to, ko tēvocis neapzināti gribēja redzēt. Tāpat es arī turpināju domāt, ka Vilkokss, kaut kā nojautis par vecajiem datiem, ko tēvocis bija savācis, savtīgi izmantoja pieredzējušo zinātnieku. Atbildes no estētiem sniedza satraucošu stāstu. No 28. februāra līdz 2. aprīlim liela daļa no viņiem bija sapņojuši par ļoti savādām lietām, sapņu intensitātei kļūstot stiprākai tieši skulptora delīrija laikā. Vairāk par ceturto daļu no tiem, kas kaut ko redzēja, stāstīja par tādām ainām un neizprotamām skaņām, kas nelīdzinājās Vilkoksa stāstītajam; un daži no sapņotājiem teicās esot sajutuši pēkšņas bailes no kaut kā milzīga un vārdos nenosaucama, kas parādījās pašās sapņa beigās. Viens gadījums, kurš šajās piezīmēs bija īpaši uzsvērts, bija arī ļoti skumjš. Šis cilvēks, plaši pazīstams arhitekts ar noslieci uz teozofiju un okultismu, kļuva nevaldāmi traks jaunā Vilkoksa sabrukuma dienā, un vairākus mēnešus pavadīja nepārtraukti kliedzot, lai viņu glābjot no kāda izbēguša elles radījuma. Ja mans tēvocis būtu vērsies pie katra gadījuma individuāli, nevis attiecies pret tiem kā pret vienkāršiem skaitļiem, es varētu dot kādus apstiprinājumus, veicot savu pētījumu; bet tā kā tas tā nebija, man izdevās sadzīt rokā tikai dažus cilvēkus. Tomēr viņi visi pilnībā apstiprināja piezīmēs rakstīto. Es esmu bieži domājis, vai visi cilvēki, ko profesors izvaicāja, jutās tikpat apmulsuši kā šie daži manis izvaicātie. Paldies dievam, ka viņi nekad nesaņems izskaidrojumu par redzēto un dzirdēto.
Avīžrakstu izgriezumi, kā es jau minēju, bija vērsti uz panikas, māniju un neparastu uzvedību minētajā laika periodā. Profesors Eindžels laikam algoja veselu kolekcionāru armiju, ņemot vērā milzīgo rakstu daudzumu un to, ka avoti bija izkaisīti pa visu zemeslodi. Šeit bija nakts pašnāvība Londonā, kur guļošais izleca pa logu pēc šausmīgiem kliedzieniem. Tāpat šeit bija arī nesakarīga vēstule avīzes redaktoram Dienvidamerikā, kur kāds fanātiķis pareģoja šausmīgu nākotni no vīzijām, kuras viņš redzēja. Sūtījums no Kalifornijas aprakstīja teozofistu biedrību, kur zintnieki baltos ietērpos vienā balsī runāja par „vareno piepildījumu”, kurš nekas nenotiks, kamēr atsevišķi indivīdi no Indijas piesardzīgi runāja par nopietniem vietējiem nemieriem 22.-23. marta beigās.
Īrijas rietumi arī bija pilni ar neprātīgām baumām un leģendām, un fantastiskais gleznotājs vārdā Ardois-Bonnots pakāra savu zaimojošo Sapņu Ainavu Parīzes pavasara salonā 1926. gadā. Un skaita ziņā tik daudzi bija pierakstītie negadījumi vājprātīgo patversmēs, ka laikam tikai brīnums atturēja mediķu aprindas no savādo paralēlismu ievērošanas un secinājumu izdarīšanas par šiem mistiskajiem atgadījumiem. Savādu izgriezumu čupa, ar to viss bija izteikts; un tobrīd es vairs tik tikko spēju savākt kopā visu savu skarbo racionālismu, lai noliktu tos malā. Bet arī tad es vēl biju pārliecināts, ka jaunais Vilkokss zināja par vecā profesora pieminētajiem materiāliem.
(turpinājums sekos...)
