Kritiens augšup. 3.0

- Cik ilgi Hanna tur jau ir? - pamāju ar galvu uz Hannas istabu. Likās, ka meitene ir satraukta par gaidāmo ballīti. Manuprāt, tas jau bija pusaudžu stilā, bet paturēju to pie sevis. Lai jau.
- Kādu trešo stundu. - Savanna laiski gulēja dīvānā un dzēra no pudeles kaut kādu viskiju. Vismaz mēs jau bijām gatavas, turklāt izskatījāmies satriecoši. Vismaz tā teica Hanna.
- Mūsu meitēns šovakar taisās pieaugt, izturies ar lielāku entuziasmu! - uzsmaidīju Savannai, kas man padeva viskiju. Dažreiz mēs Hannu apcēlām, jo vina bija jaunākā no mums.

- Par mūsu mazulīti! - Savanna uzsauca tostu un abas iedzērām. Nedaudz apsvilināja rīkli, bet varēja iztikt. Kaut gan kopā ar citronu būtu labāk.
- Euu, es arī te esmu! - dzirdēju Hannas balsi, ko slāpēja durvis. Pēc brīža dzirdēju kā meitene nolamājas. Cik sapratu, apdedzināja pirkstus ar taisnotāju.
- Tu tur prātīgāk! - nokomandēja Savanna, kas virpināja savas medus krāsas lokas. Vienmēr biju tādas gribējusi, bet nācās samierināties ar savām tumši brūnajām.

- Man atkal jāsatiek Braiss. - meitene nogaudās un iedzēra vēlvienu malku, krietni pamatīgāku par iepriekšējo. Savannas sejā bija rūpju rieva, kad aizdomājās par Braisu.
- Gan jau salabsiet, ar jums tā vienmēr notiek. - atteicu un pagriezos pret Savannu. Šīs attiecības bija visai haotiskas, jo tās sastāvēja no strīdiem, salabšanas un jauniem strīdiem. Nekad nesapratu, ko Savanna bija saskatījusi Braisā, jo puisis bija īsts kretīns, turklāt trešdienu vakaros salaida ar Eimiju Krossu.

- Gan jau, kur gan citur es likšos. - meitene iztukšoja pudeli, nometot to uz Hannas baltā paklāja. Es zināju, ka Savanna tik tiešām mīl Braisu, tāpēc piedeva visu, ko puisis bija ievārījis. Lai gan Savannas reputācija bija visai graujoša, meitene tik un tā bija par labu šim kretīnam.

- Galvu augšā, saulīt. Ieraudzīs tevi un lūgsies atvainošanos vai krizdams pie tavām kājām. - pārliecināti sacīju un žilbinoši uzsmaidīju. Gribēju, lai meitene nomierinās. Grasījos vēl ko teikt, bet mani pārtrauca Hanna.

- Princese ieradusies! - Savanna uzsauca un uzslējās no dīvāna, aplūkodama Hannu. Meitenei bija purpura krāsas kleita, kas lieliski kontrastēja ar blondajiem matiem. Izskatījās ideāli.
- Super. Beidzot varam braukt? - vaicājoši uzrāvu kreiso uzaci uz augšu, kā biju redzējusi filmās. Manuprāt, man piestāvēja. Savanna mums visām uzpūta savas smaržas, kas atgādināja saldenu lilliju aromātu. Man patika.

Viens no Savannas daudzajiem talantiem bija nenoreibt no alkahola. Meitene dzeršanas sacensībās nolika pie vietas pusi zēnu no futbola komandas. Tas jau bija kaut kas. Jāatzīst, ka ar to lepoties nevarēja, bet šeit tas bija ievērojams sasniegums.

Savanna iesēdās vadītāja vietā un iedarbināja mašīnu. Gribēju sēsties blakussēdētāja vietā, bet pamāju Hannai, lai iet sēdēt priekšā. Hanna parausti gaudās par to, ka vienmēr priekšā sēdēju es, tāpēc šonakt atvēlēju savu vietu vinai.
- Tu esi super! - meitene iesaucās un laimīgi ierausās priekšā.

Izstiepos aizmugures ādas sēdeklī, kur bija vietas atliku likām. Nebija slikti. Itin ne maz. Tomēr priekšā man patika daudz labāk.
- O, te pat ir šampis! - no maisa, kas mētājās pie zemes izvilku vēso pudeli, ko uzmanīgi atvēru.
- Dalies! - Hanna smiedamās izvilka to no manām rokām, taču man nekas nebija pretim. Pasniedzos uz priekšu un ieslēdzu mūziku, kas piepildīja mašīnu. Izstiepos sēdeklī un izbaudīju mirkli, kas draudēja strauji pagaist. Lielais ātrums un basi man lika justies dzīvai. Jutu adrenalīnu, kas aizmigloja prātu. Šovakar biju gatava uz jebko. Vēlējos izdariīt kaut ko pavisam neprātīgu.