Kritiens augšup. 2.2

Staigājot pa pilsētu, jutos kā siltumnīcā. Tveice ar katru brīdi palielinājās. Vēlējos ielīst saldētavā un nekad to nepamest. Ideja nemaz nebija tik slikta.

- Brīnos, ka turies kājās. - Savanna norādīja uz Hannu, kuras kreisajā rokā atradās cigarete. Meitene bija atspiedusies pret vecu ēku, ko mēs iesaucām par " Pīpētāju stūrīti. "
- Nav tik traki, tikai neliels reibonis. - Hanna paraustīja plecus un no mutes izpūta dūmus.

- Šodien jau sestā? - vaicāju Savannai, kura skaitīja, cik reizes meitene šodien pīpējusi.
- Tieši tā. Tu taču nevēlies pāragri novecot, vai ne? - Savanna savilka seju līdzīgi direktorei Hūperai, taču meiteni nodeva smīns. Es vienmēr biju teikusi, ka Savannai jāapsver doma par aktrises karjeru, jo meitene šajā jomā bija īsta meistare. Manas domas pavediens pārtrūka, kad dzirdēju Hannas balsi.

- Labi, mamm! - Hanna laiski uzsauca un nometa cigareti, kas palika uz asfalta. To pavadīja mazi aplausi no manas puses.
- Mana meitene! - Savanna uzsita pa plecu Hannai, kuras zilās acis vēroja mūs abas.
- Tagad tu tik tiešām atgādini manu māti! - Hanna smējās par Savannu, kas smieklos locījās. Ievilku elpu, taču ieraudzījusi Hannas sārtos vaigus, smējos vēl vairāk.

Atcerējos, ka trešajā klasē Endrū Smits saukāja Hannu par tomātu, jo brīžos, kad meitene smējās vai kautrējās, vaigi rotājās koši sarkanā tonī. Iesauka pa skolu izplatījās kā meža ugunsgrēks. Brīžiem pat skolotāji aizmirsa meitenes īsto vārdu.

Toreiz Hanna pamatīgi pārdzīvoja, bet par atbildi Endrū, mēs nomētājām puiku ar visu ēdnīcā pieejamo ēdienu. Sacēlām pamatīgu nekārtību, bet bija to vērts. Zināju, ka Hannas vaigi tik tiešām līdzinājās tomātam, taču aizstāvēju meiteni. Tā jau draugi dara.

- Ejam, tomāt! - pakaitināju Hannu, kas bija puslīdz nomierinājusies un no pieres atglauda savas tumšās lokas.
- Tu tiešām mēdz būt neciešama! - Meitene atbildēja un pametām "Pīpētāju stūrīti."

Reizēm aizdomājos par to, kāda biju agrāk. Pirms satiku Hannu un Savannu. Jāatzīst, ka šī tēma neierindojās manu iecienītāko Top5 tēmu sarakstā. Vienu brīdi mūsu draudzība izira, jo manā dzīvē sākās daudz problēmu, taču vēlāk to izdevās salāpīt. Vismaz sākumā bija grūti, bet ar laiku viss sāka nokārtoties. Vismaz mūsu starpā.

Reizēm domāju par to, ka šī draudzība ir tikai sentimentāls bērnības ieradums, jo mēs esam krietni savādākas cita par citu. Neviena no mums nav perfekta vai ideāla. Mēs esam tikai mēs pašas, taču, reizēm saprotu, ka kopā esam katastrofa.