Kritiens augšup. 1.3

Mūzika jaucās ar Savannas smiekliem un kaucošajām riepām. Meitene uzspieda gāzes pedāli, un mašīna mežonīgā ātrumā traucās uz priekšu.
- Mierīgāk, meitēn! - smējās Hanna, kas centās no manas somas izvilkt cigaretes. Hanna vienmēr savas cigaretes liek manā somā. Reiz mana māte to ieraudzīja un krita panikā, taču pēc brīža nomierinājās. Jāatzīst, ka man lielas problēmas tas nesagādāja, bet Hannai sagādātu, ja despotiskais tēvs to uzzinātu.

Pametu Hannai nolupušās, sarkanās škiltavas.
- Paldies, mazā. - Meitene nošmaukstināja savas sarkanās lūpas un nosūtīja gaisa skūpstu.
- Eu, beidz lesboties! - Savanna izplūda smieklos, kam pievienojās manējie un Hannas.
- Mēs vēl neesam sākušas. - piemiedzu ar aci, kas izraisīja vēlvienu smieklu vētru. Jutos atvieglota, jo abas meitenes bija manas labākās draudzenes. Nevarēju savu dzīvi pat iedomāties bez abām draudzenēm.

Pēc brīža salonu piepildīja zilgani dūmi, kas smaržoja pēc zemenēm. Smarža bija diezgan patīkama, turklāt attāli atgādināja zālītes saldeno aromātu. Nevilšus atcerējos kā Savanna smējās par to, ka pēc ballītēm manas drēbes ož kā narkodīlerei. Tā bija taisnība, kaut gan pati to nepīpēju.

Jutu somā vibrējam manu telefonu, kura ekrāns mirgoja. Attāli dzirdēju Savannu un Hannu. Abas meitenes atkal par kaut ko zirgojās, taću biju pārāk aizdomājusies, lai iegrimtu sarunā.

- Džordans uzrakstīja, ka sestdien rīko ballīti. - Zīmīgi paraudzījos uz Hannu, kurai patīk Džordans kopš laikiem, kad tik tikko sākām draudzēties.
- Uz priekšu, dūda! - ierēcās Savanna, kura bija iedomājusies to pašu, ko es. Sāku smieties, kad Savanna turpināja atdarināt rūkšanu.

Zagšus vēroju Hannu, kuras acis burtiski staroja. Jau likās, ka redzu meitenes galvā griežamies zobratus, kas pārdomā dzirdēto. Meitene nodzēsa cigareti un triumfējoši palūkojās uz mani un Savannu.

- Manuprāt, mums nemaz nav variantu, - Hanna centās saglabāt nopietnību, - ir jāiet! Nemaz citu atbildi negaidījām un ar Savannu smējāmies.

No somas izvilku prezervatīvu un pametu to Hannai, kas atjaunoja lūpu spīdumu.
- Noderēs! - izmantoju apjukumu un pagrābu lūpu spīdumu, lai atjaunotu savējo. Mēs visas krāsojām vienādu toni, tāpēc viena otrai izlīdzējām, kad aizmirsām savējo.

Savanna joprojām brauca kā neprātīga, turklāt dzēra iecienīto kafiju. Manuprāt, tas bija talants.
- Maitas! - Hanna tēlotās dusmās tā nosauca mani un Savannu, kura dziedāja līdzi dziesmai, kas skanēja mašīnā.
- Mēs arī tevi mīlam, H! - abas uzsaucām Hannai.