Pamostoties uzreiz atvēru acis. Pieslējos gultā sēdus un izbraucu ar roku caur saviem blondajiem matiem. Man pietrūkst mana vecā matu krāsa. Ieklausoties izdzirdēju klusus Sindijas čukstus.
-Un,ja viņa nespratīs? – Sindija nošņācās.
-Neuztraucies. Ar laiku viss nokārtosies. Gabija viņam galvu noraus, ja viņš viņu sāpinās. –Vika mierīgāk atbildēja.
Piespiedu galvu pie durvīm un aizvēru acis. Varbūt Ralfs mani nemaz negaida? Vienīgais veids kā to pārbaudīt ir doties bez brīdinājuma pie viņa. Bet, ja es vēl neesmu tam gatava? Neesmu gatava samierināties ar atraidījumu? Vai es maz kādreiz varēšu ar ko tādu samierināties?
-Man nav izvēles! –klusi pie sevis nočukstēju un strauji apgriezusies paķēru drēbes un pārģērbos. Uzvilku melnus šortus un Ralfa džemperi. Paņēmu atslēgas un klusi atvēru logu. Pārcēlu kājas pār palodzi un nedomājot atspēros. Labi,ka augstums nebija liels.
Iekāpusi mašīnā jutos daudz labāk. Uzreiz kā sāku braukt mani pārņēma bailes par sagaidāmo.
Pēc divām nedēļām...
Piestāju pie skolas. Zinu, ka daru nepareizi. Nedrīkst līst citu atiecībās, bet es jau to nemaz nedarīšu. Man tikai vajag viņu redzēt. To, ka Ralfam ir cita meitene uzināju no Martas. Es nevarēju izturēt nesatiekot viņu. Nekad neaizmirsīšu viņās seju kad viņa mani ieraudzīja.
Bija pagājušas divas dienas kopš biju atgrizusies. Pēc vecā stundu saraksta viņai stundām vajadzēja beigties trijos. Sēdēju viņas pagalmā atspiedusies pret ozolu un gaidīju.
Ieraugot viņu laimīgi nākam kopā ar Miku manā sejā atplauka smaids. Ieraudzījusi mani viņa sastinga un pēkšņi iespiegusies metās man ap kaklu.
Mēs kā divas stulbenes griezāmies un smējāmies viņās pagalmā. Kad piekusām apstājāmies un tupi smaidījām. Miks vienkārši stāvēja ar atkārušos muti.
Kad tagad pamanīju Martu pasmaidīju. Viņim beidzās stundas. Saņēmusi drosmi izkāpu no mašīnas. Ārā bija silts tāpēc man bija parasts krekliņš. Tagad sāku nožēlot,ka tomēr neuzvilku ierastos džemperus. Mans mazais vēderiņš jau sāka mazliet pievērst uzmanību.
Aši ievilku elpu kad sastapu Gabijas skatienu kurš nāca tieši no skolas stāvlaukuma. Kad grasījos jau iekāpt mašīnā izdzirdēju kādu iesaucamies – Emīlij!
Pagriežoties redzēju Gabiju skrienam pie manis. Viņai pār seju ritēja asaras. Kad paskatījos uz vietu kur nu pat stāvēja viņa redzēju kādu tumšmatainu meiteni. Pie viņas stāvēja Ralfs kura skatiens bija piekalts man. Kad mūsu skatieni sastapās man pār vaigiem sāka ritēt asaras un es neapzinādamās apliku rokas ap vēderu. Viņa acis pildījās asarām un tās pa vienai vien sāka ritēt pār vaigiem.
Pēkšņas sāpes pārņema vēderu. Iekliedzos un sabruku uz asfalta. Sarāvos kunkulītī un apliku rokas ap vēderu un raudāju aiz sāpēm. Kad sajutu sevi apskaujam tik pazīstamas rokas klusi nopūtos.
-Gabij izsauc ātro palīdzību! –Ralfs noskaldīja un pieglauda mani pie sevis.
-Neraudi mīļā! Vis būs labi! –Viņš klusi čukstēja.
-Mazulis! –strauji iekampu gaisu un nočukstēju.
-KO? – Iesaucās Ralfs un es pavēru acis,lai redzētu viņa seju. Tā burtiski staroja no laimes un tajā pašā laikā cieta milzīgas sāpes.
-Es mīlu tevi! - Nočukstēju.
-Es tevi arī mīlu! –Ralfs nočukstēja un npliecās mani noskūpstīt. Kad izdzirdēju sirēnas mani apņēma miegs. Pēdējāis ko dzirdēju bija Ralfs ,kas sauca manu vārdu.
