Uz brīdi man aizraujas elpa. Un nevis aiz pēkšņa dzīves pavērsiena, kas sveicina tevi negaidītā pusnakts stundā, bet aiz tīras un nesamākslotas fiziskas sāpes krūšu rajonā, tur, kur baumots, mīt mana sirds. Man gribas strauji piecelties un skriet atraut logu vaļā, lai pārliecinātos, gaiss vēl eksistē, bet viss ko es varu ir gulēt savā mūžseni cietajā gultā un censties atcerēties KAS ir elpošana un kā šis pasaules brīnums darbojas.
Brīdī, kad beidzot jūtu, ka esmu sava ķermeņa pavēlnieks, manā prātā pazib tava seja. Gadiem ejot šāds mirklis kļuvis rets, un es izbaudu katru sekundi, ko mana atmiņa man atmet. Kā sapņu nomocīts holēriķis es prātā izrunāju tavu vārdu, Ella. Šis vārds liekas tik pareizs, kā bērna pirmais vārds ‘’mamma’’. Ella.
Mana iztēle, kā skolas laiku draugs, mācēdams ķircināt par sen aizmirstām simpātijām, izsviež man attēlu, kurā tu esi vecāka, nopietnāka un nedaudz vientuļa. Kā vecu melnbaltu filmu, es skatos tevi dzeram karstu šokolādi uz paveca izskata mājas balkona, kuru, starp daudzajām nolupušās krāsas drumslām, rotā arī viens balts rožu krūms pelēkā un ieplaisājušā puķupodā. Man gribas tev pieiet klāt, apskaut un līdz ar tevi vērot sauli uzlecam. Iečukstēt ausī, ka es ļoti labi varu sasmaržot, ka tu, atkal, esi lietojusi manu dušas želeju, un smieties, kad tu nosarkusi, jau simto reizi centīsies man paskaidrot, ka tev patīk dienas laikā, maigā vēja plūsmā, sajust daļu manis, virpuļojam starp tik daudziem pilsētas aromātiem.
Es varētu stundām dzīvot šajā sapnī. Ilūzijā? Noteikti ne atmiņā, bet kaut kas šajā visā ir tik īsts, ka uz brīdi, man šķiet, ka mana ikdiena ir tikai mēness izgaismots sapnis, un mana dzīve ir šeit, ar tevi, Ella.
Manām rokām kļūstot arvien vieglākām un prātam miglojoties, es jūtu, ka tu paliec arvien tālāka no manis. Kā filmai attālinoties es redzu tevi, skumju sēžam uz loga palodzes skatāmies ārā un pagalmu, kur dzīve rit savu gaitu, un tu esi man neaizsniedzama. Tāla.
Mirklī, kad man vajadzētu pamosties, migla tikai sabiezē, arvien vairāk atņemdama man manu zvaigžņotā mulsuma būtni, līdz es redzu tik vien rasas pilienus klejojam vienu pie otra, tā arī sevi vairs neatrodot.
Ella, man šķiet, ka manis vairs nav.
