Manis paša sarakstīts, manis paša izdomāts...
Manus citus stāstus vai dzeju vai ko citu varat redzēt mana blogspot lapā !
www.prokra.blogspot.com
...
Viss sākas tik vienkārši un naivi. Viens īsziņa, viens zvans, īsa saruna. Otra īsziņa, jau garāks zvans un drīz sekos tikšanās. Nosalst pirksti un cigaretes vairs neliekas tik pievilcīgas.
Smaids, sveiciens, apskāviens, īsa vārdu apmaiņa un tiek nopirkts alkohols.
Atkal salst pirksti steidzīgi tiek likti soļi, lai ātrāk nonāktu siltumā. Jau brīdi vēlāk tiek atvērts pirmais alus. Tam seko daudz dažādu sarunu, smieklu, atmiņu un acu skatienu savīšanās. Pāris cigaretes un pāris dziesmas, kam tiek dziedāts līdzi.
Dīvāns izvilkts, bet palaga nav.
Sega uzlikta, bet pārvalka nav.
Atkal smiekli un negaidīti seko pieskārieni. Viens mirklis un pazuda drēbes, bet ķermeņi pazuda zem segas uz dīvāna bez palaga, bez pārvalka.
Pieskārien seko skūpsts, smaids - seko pieskārien, vaids - seko smaids.Nopūtas un dziļi elpas vilcieni. Tiek dota pavēle, itkā kā lūgsna un drēbes atkal ir mugurā, atkal salst pirksti.
Veikals.
Sāku pie sevis žēloties, ka man nav cimdu.
Siltums.
Ieejot pa durvīm uzreiz bija dzirdama tecoša ūdens skaņa. Tiek sperti soļi un tur viņa bija, tai mugurā tikai mana sporta jaka un ūdens, kas tecēja pa kājām un strauji pazuda kaut kur caurulēs.
Tiek aizmirsts viss.
Jau atkal pazuda apģērbs.
"Vai tev nebūtu iebildumi, ja es tev maigi pieglaustos, un klusi murrātu pie auss?", tā skanēja jautājums, bet atbilde- "Tikai tad ja es spēšu sajust tavu dvēseli..."
Un dvēsele tika sajusta. Klusa nopūta, jau skaļāks vaids. Sviedri, viegli sviedri. Sāk parādīties nogurums. Tas atkal pazūd un atkal parādās, bet liekas ka laiks vairs neeksistē.
. Sarkanos palagos ietītas jūtas - Viņas miesa. Melnbaltos pārvalkos ietīti vaidi - Viņas lūpas. Mēnessgaismas samaitāti, Mēs esam savu jūtu vergi.
.
Vēl stundu pēc sekoja glāsti un pieskārieni, skūpsti, kas veltīti no viena otram. Bet zinot savas nākotnes vīzijas tika saprasts, ka nav lemts būt kopā. Bet tas mūs neatrāva vienu no otra, tas mūs satuvināja, jo zinājām, ka šis vakars var būt vienīgai, kad varam būt kopā. Pienāca rīts. Blāva gaisma caur cauriem aizkariem sūtīja savu gaismu uz mums, brīdinot, ka šim sapnim ir pienācis gals. Pēc kāda laika bija daudz kas no atmiņas zudis, bet tas vēl nē. Skaņas, gaismas, saskarsme un kluss čuksts - Zvērs. Atskanēja smiekli un radās jautājums - tas bija nopietni vai nē - bet viņas siltais ķermenis, kas pieglaudās man klāt, deva man vēlamu, pozitīvu atbildi. .
Ziniet, no turienes arī mītu pasaule rodas,
Jo mītos dievi no Haosa protas.
Kad Zevs pār cilvēci varu guva,
Tad Cilvēce uz zemes aizvien varenāka kļuva.
Bet kad ar laiku pat dievi tika gāzti,
Mainījās mīti un radās jauni stāsti.
