Ir lieliski, ja par drauga/draudzenes mammu vari teikt: «Esam foršas draudzenes, un aizbraukt ciemos man nesagādā nekādu problēmu!» Tomēr ko darīt, ja tava situācija ir gluži pretēja un tavs secinājums ir viens: mana drauga/draudzenes māte ir īsta ragana!
Ir sievietes, kas, izdzirdot jautājumu, kā sadzīvot ar drauga māti, sāk izplūst garos un iedvesmojošos stāstos, atklājot, ka viņas ir draudzenes, bet ir arī tādas, kas atzīst, ka katra ciemošanās drauga mātes mājās ir īsts pārbaudījums. Pēdējās vēlējās palikt anonīmas.
Iepazināmies guļamistabā
Ilze, 25 gadi: «Drauga mammai nepatīku jau no pirmās dienas, kad viņa mani ieraudzīja. Toreiz biju palikusi pie drauga pa nakti (viņš tobrīd vēl dzīvoja kopā ar vecākiem), kad no rīta, ātri pieklauvējot un ar joni atverot durvis, istabā ieskrēja viņa mamma. No tā abi pamodāmies. Knapi paguvu pārvilkt segu pāri savam kailajam augumam. Izrādījās, drauga mamma nolēmusi mūs aicināt uz vārdadienas brokastīm. Pie galda jutos nelāgi, neviens mani sarunās neiesaistīja. Kad bijām paēduši, drauga māte mani aicināja kopā paskatīties dēla fotoalbumu. Bet tur bijušo draudzeņu bildes! Ikreiz, kad tika atšķirta kāda bilde, kurā draugs ir kopā ar savu bijušo, man bija jānoklausās, cik viņa jauka meitene. Beigās viņa sacīja, ka esmu pirmā, kas tik ātri paliek pie dēla pa nakti... Kopš ar draugu dzīvojam kopā īrētā dzīvoklī, ar viņa mammu tik bieži vairs netiekamies. Bet, kad aizbraucam ciemos, jūtos briesmīgi, jo gaidu nākamo «knābienu».»
Naudas kārā?
Marika, 27 gadi: «Ar drauga mammu iepazinos, dodoties kopīgās vakariņās. Tā kā mūsu mašīna bija salūzusi, līdz kafejnīcai mūs piedāvāja aizvest drauga vecāki. Kad iekāpu viņu auto un sacīju: «Labvakar!», no drauga mammas atbildes sveiciena vietā dzirdēju: «Vairs jau vakars nav tik labs...» Protams, mana oma tika sabojāta. Ēdām kopīgas vakariņas, bet saruna nevedās. Lai arī ko teiktu, drauga mamma reaģēja ar aizskarošām piezīmēm. Pēc šādas iepazīšanās ar viņu vairs negribēju tikties. Galu galā ne jau ar viņu man jāveido attiecības, bet gan ar draugu. Nākamā tikšanās ar drauga vecākiem bija kādā sestdienas rītā, kad viņi negaidot atbrauca ciemos. Tonakt pie manis bija palicis draugs. Jau pašā rīta agrumā drauga mamma zvanīja un jautāja dzīvokļa numuru, lai var ierasties. To dzirdot, stingri noteicu, ka viņu savā dzīvoklī negribu redzēt. Ja viņa vēlas ar mani runāt, lai gaida – es iziešu uz ielas. Tā arī izdarīju. Un tad abas tā sastrīdējāmies, ka nākamo pusgadu ar viņu vairs netikāmies. Drauga māte kliedza, ka esmu izmantotāja, ka ar viņas dēlu tiekos tikai tāpēc, ka viņa vecākiem ir daudz naudas. Tieši tādā pašā tonī kliedzu viņai pretim, ka ne jau ar viņas naudas maku tiekos, ka mīlu viņas dēlu un galu galā pati sevi varu nodrošināt. Protams, viņu nepārliecināju, bet mana drauga māte, izrādot savu pārākumu, teica, lai viņš fiksi sakrāmē mantas un tūlīt pat brauc mājās. Mans draugs tieši tā arī izdarīja... Kad vakarā viņam zvanīju, telefona klausuli pacēla viņa mamma. Patiešām domāju, ka mūsu attiecībām pienācis gals, ja pat telefona zvanus kontrolē viņa māte. Tomēr ar puisi turpinājām tikties. Ja bija paredzēti ģimenes svētki vai vakariņas, kurā bija klāt arī drauga mamma, nekad uz tām negāju. Pašlaik liels paldies jāsaka drauga tētim, jo tieši viņš palīdzēja izkausēt to ledu attiecībās, kas bija izveidojies starp mani un viņa sievu. Tā pamazām, pamazām, un ar drauga māti sākām sarunāties arī bez pārmetumiem un paaugstinātu balss toni. Tagad mūsu attiecības kļuvušas labākas. Pieņemu, ja pirmajā brīdī tik asi nebūtu viņai atcirtusi uz katru no pārmetumiem, viņa joprojām domātu, ka esmu mantkārīga un viņas dēlu nemīlu. Par laimi, šo viņas iedomu izdevies kliedēt.»
Pamācības ir neciešamas
Līga, 26 gadi: «Kad tikko iepazināmies ar drauga mammu, nodomāju – cik gan viņa ir brīnišķīga sieviete! Bet tas bija tikai pirmais iespaids. Realitāte ir gluži cita! Viņa nemitīgi vēlas pamācīt, uzspiest savu viedokli, noniecināt to, kā daru es vai mans draugs. Viņasprāt, pareizi rīkojas tikai viņa. Piemēram, aizbraucam pie drauga mammas ciemos. Kamēr tiek vārītas svētku pusdienas, piedāvājam saklāt galdu. Bet pēc tam klausāmies mātes pārmetumus, ka dakšiņas nav novietotas pareizi, ka salātu bļoda stāv neērtā vietā un pie galda to visi nevarēs aizsniegt. Bet vissāpīgāk ir brīžos, kad dzirdu, ka viņa noniecina pati savu dēlu. Drauga māte nav apmierināta ar dēla profesijas izvēli, jo redz, ja viņš būtu kļuvis par ārstu, kā viņa to vēlējās, tad pašlaik, krīzes laikā, viņam nebūtu vairākus mēnešus jāatrodas bezalgas atvaļinājumā. Darbs būtu visu laiku! Esam piekrituši palīdzēt viņai izremontēt virtuvi. Bet arī tur neko nevaram izdarīt viņai pa prātam.
Ik pa laikam drauga māte aizskar arī mani. Droši vien uzskata, ka viņas dēlam neesmu pietiekami laba, jo no rīta neceļos agrāk, lai pagatavotu viņam brokastis, ļauju viņam nēsāt rūtainas bikses, neesmu pamanījusi, ka viņam sen jau vajadzēja nogriezt matus. Mēģinu kaut ko ik pa laikam iebilst, bet tas ir grūti. Drauga mamma runā ar tādu enerģiju, ka man, lai sāktu ko iebilst, vienkārši trūkst spēka. Esmu pārsteigta, kā mans draugs to var izturēt! Visdīvainākais, kad draugam stāstu par to, kas man nepatika, viņš atbild, ka es tikai piesienoties viņa mammai, jo viņa atšķirībā no manējās dzīvo laukos un nav tāda modes dāma, kas brīvajā laikā skraida uz veikaliem un skaistumkopšanas saloniem. Es gan nekad savas mammas raksturojumam nepiekrītu, bet draugu pārliecināt par pretējo nav iespējams.»
P.S. Ja būs 100 plusi būs tāda daļa par dziedātājām!
