Nevarēju izlemt – pieskarties Ramonai ar maigu glāstu vai apsegt ar segu… vai tomēr noglāstīt – alkohola reibumā tā nemaz nelikās tik slikta doma! Bet es to neizdarīju, un, nākamajā rītā pēc ballītes pamodies savā gultā viens, sapratu, ka aiz cieņas pret Dāvi tas bija vislabākais lēmums.
Man nekur nebija jāsteidzas, tāpēc paliku vēl kādu laiku tāpat guļam un prātojam. Nebiju kļūdījies, apgalvodams, ka manam jaunajam dzīvoklim piemīt ballīšu aura. Iepriekšējā dienā dzīvoklī izdevās iegriezt pamatīgu ballīti – jautrajā gaisotnē cilvēki ātri iekarsa, kokteiļi un šoti lija nepārtraukti un dīdžejam beidzot varēja jebkurā brīdī palūgt uzlikt jebkuru dziesmu, jo dīdžejs šoreiz biju es pats! Dīvāns bija pirmā mēbele, ko iegādājos, un Ramonai tas ļoti noderēja, jo viņa aizvien uz tā bija cieši aizmigusi. Ramona pat miegā apliecināja savu maksimālistes dabu – ja ballējas, tad tā, ka mājai nes jumtu nost, ja guļ, tad liekas tik cieši, ka pat trauksmes signāls nevarētu viņu tajā rītā uzraut kājās. Vēl, protams, arī patērētā alkohola daudzums…
Grasījos celties, lai ieietu dušā, kad istabā ienāca Ramona. Kamēr domāju, kā reaģēt uz viņas parādīšanos, viņa tuvojās gultai un veikli ieslīdēja zem segas. “Sasildi mani, esmu nosalusi guļot tur uz dīvāna viena pati…” Ramona piespiedās man klāt un mēģināja noskūpstīt. Kopš iepriekšējās dienas nekas nebija mainījies, Ramona aizvien bija mana labākā drauga Dāvja meitene. Nevarēju vairs Ramonu uzlūkot un uztvert kā iepriekš. Kopš uzzināju, ka viņu starpā viss ir nopietni, Ramonai ir uzlikts neredzams veto… lai gan atzīšos, ka pēc ballītes, kad draugi bija devušies prom un Ramona saldi iemigusi dīvānā – nebija viegli savaldīties un viņai miegā nepieskarties. Neskatoties uz Daci un visu pārējo, Ramona nav zaudējusi pievilcību manās acīs.
Mēģināju atvirzīt Ramonu nost, sakot: “Uztaisīšu tev tēju, ja esi nosalusi”. Ramona centās mani apturēt, ka viņai vēl nākot miegs un ka mēs varētu vienkārši kopā “pagulēt”. Teicu, lai atgriežas uz dīvāna un izguļas, ja vēlas. Ramona sadusmojās, pielēca kājās un aizsteidzās uz vannas istabu. Tā Ramonas karstasinība! Vēl uz brīdi ļāvu sev iztēlē ieiet vannas istabā, izģērbties un pievienoties Ramonai dušā… Bet labi, ka es tomēr neļāvos impulsam! Nezinu, kā ir ar meitenēm tādās situācijās, droši vien līdzīgi – starp čomiem tā ir pārāk liela nodevība un savstarpējās cieņas aizskaršana.
Pēc kādām desmit minūtēm zvanīja pie durvīm un aiz tām – Dāvis! “Atbraucu pakaļ Ramonai”, viņš mierīgi noteica un gāja iekšā. Es sajutos neērti, uztraucos, ka Dāvis varētu visu pārprast. Uzreiz sāku teikt, cik labi noderēja mans jaunais dīvāns, ko iegādājos pirms ballītes, jo Ramona kā reiz uz tā atlūza un nogulēja visu nakti. Atviegloti uzelpoju arī tāpēc, ka par Ramonas šīs nakts guļvietu liecināja uz dīvāna palikušais spilvens un sega.
Vai tiešām biju izsprucis sveikā cauri? Lasi beigas manā blogā - https://mistersx.com/ko-darit-ar-drauga-draudzeni-sava-gulta/?utm_source=spoki&utm_medium=cpc
