Čau spoki!
Tātad te ir 2. Nodaļa
2.Nodaļa.
Biju pagalam nobijusies.
Piecēlos kājās, izslēdzu gaismu un televizoru, un ātri soļoju uz istabu lai pamodinātu saldi aizmigušo Kristu. Iegāju istabā un Krists vēljoprojām gulēja. Vēlējos jau viņu modināt, taču nolēmu iet gulēt. Ierāpos gultā un aizvēru acis. Nespēju iemigt dārdu dēļ, kuri nāca no apakšstāva. Mūzika skanēja skaļi un arī paši iezīvotāji kuri tur dzīvoja uzvedās skaļi. Mūzika tika nogriezta klusāk un es dzirdēju vairāku cilvēku sarunu.
-Ielej vēl!- kāds bļāva.
-Paga, paga. Nav ko tik ātri dzert.- viens no viņiem attrauca.
Saruna turpinājās vēl kādas desmit vai piecpadsmit minūtes un tad apakšstāvā esošajā dzīvoklī iestājās kapa klusums. Aiz manas istabas durvīm vēl joprojām bija dzirdabi klauvējieni, tikai to skaņa bija apslāpēta.
Centos iemigt jau atkal. Es aizmigu.
Mani pamodināja spožs stars, kurš iespīdēja man tieši sejā. Atverot acis, tās apžilba no spilgtās gaismas. Paskatījos uz gultas otru pusi. Vieta, kur gulēja Krists, bija tukša, jo acīmredzot viņš bija pamodies.
-Džoja vēl guļ?- dzirdēju tēva balsi.
-Jā, laikam. Aiziešu paskatīties.- Krists sacīja un pavēra manas istabas durvis. Ātri aizvēru acis un tēloju, ka guļu. Dzirdēju kā durvis aizverās un atvēru acis.
Es gandrīz ķēru sirdstrieku. Krists, pāris centimetru attālumā, lūkojās uz mani.
-Labrīt.- viņš pabāza roku zem segas un uzlika to uz mana vidukļa.
-Labrīt.- pietuvojos viņam un uz viņa lūpām uzspiedu vieglu buču. Viņš man atbildēja ar skūpstu. Precīzāk- skūpstiem. Viņš skūpstīja manu kaklu un plecus. Mēs bijām tādā azartā, ka aizrāvāmies un nemanījām ,ka mans tēvs izbrīnīti lūkojas uz mums abiem.
Es apmulsu un mani vaigi pietvīka.
-Sveiks... tēt.- pamāju un pievērsos tētim.
-Labrīt.- tētis pakratīja galvu. –Es jums pagatavoju brokastis.
-Paldies.- teicu un tētis izgāja no istabas.
Krists pasmaidīja, taču man smiekli tajā brīdī nenāca. Aiz kauna gribēju ielīst stūrī un paslēpt savu seju.
-Tas nav smieklīgi.- izkāpu no gultas un meklēju savu čību.
-Ir gan, ja tava sejas izteiksme ir šāda.- Krists savieba seju un es sāku smieties. Beidzot atradu abas čības un izvilku Kristu ārā no gultas.
-Pamēģinam vēlreiz?- jutu Krista elpu. Pamāju ar galvu.
Krists satvēra manus apakšstilbu un pacēla mani gaisā. Es apviju savas rokas ap Krista kaklu un Krista lūpas sakļāvās ar manējām.
-Ievelc elpu.- viņš teica un es viņu paklausīju. Dziļi ievilku elpu un Krists mani noskūpstīja vēlreiz, tikai šoreiz mūsu lūpas bija sakļāvušās krietni ilgāk. Kad skūpsts beidzās, es vienu roku uzliku uz Krista galvas un ieķēros viņa matos.
Mūs iztraucēja skaļš klauvējiens pie durvīm.
-Brokastis atdzisīs!- tētis skaļi teica.
-Iesim.- es teicu un Krists neapmierināti lūkojās uz mani. Viņš mani nolaida lejā. Es satvēru viņa roku un mēs devāmies uz virtuvi.
Uz letes stāvēja grauzdētas maizītes, sviests, apelsīnu sula un divas vārītas olas. Tētis nu gan bija pacenties!
Piesteidzos pie letes un apsēdos.Sāku grauzt grauzdēto maizi. Krists man piebiedrojās un jautri čalojot mēs pabrokastojām. Atcerējos, ka jāpaprasa tētim atļauja, lai tiku uz Elionoras ballīti.
-Tēt? Vai panākši šurp?- iesaucos.
-Jā. Nāku.- tētis noņurdēja.
-Klausies. Krista māsa Elionora mūs ielūdza uz ballīti. Vai es drīkstu iet?- jautāju.
-Nē.- tētis strikti noteica.
-Lūūūūūūdzu.- lūdzos kā tāds mazs bērns.
-Nu... nu labi. Tikai lai desmitos jūs būtu atpakaļ.- tētis noburkšķēja un neapmierināti paskatījās vispirms uz mani un tad uz Kristu. Es iebāzu mutē pēdējo grauzdētās maizes kumosu un gāju uz istabu lai pārģērbtos. Atvēru sava skapja durvis un izvilku no tā džinsu bikses, biezu, adītu džemperi, zeķes un mēteli. Lēni sāku ģērbties. Mans telefons satraukti vibrēja. Piesteidzos pie naktsgaldiņa un paķēru to. Zvanītājs bija Alise.
Es pacēlu klausuli.
-Čau, saulīt!- Alise spalgi iespiedzās.
-Sveika.- atbildēju.
-Nu, kur jūs esat? Mēs esam nogarlaikojušās! Aiziet, nāciet uz mūsu pasēdēšanas vietu, un lai pēc divdesmit minūtēm būtu jau te!- Alise iesmējās.
-Mēs esam mājās. Tu esi kopā ar Heiliju?- jautāju.
-Jā. Tiekamies pēc divdesmit minūtēm!- Alise nolika klausuli un es telefonu iestūķēju savā rokassomā. Ātri kājās uzāvu zeķes un tad uzvilku zābakus. Sasmaržojos ar savām smaržām, izķemmēju matus, ieliku auskarus un uzkrāsoju skropastas.
Krists ienāca istabā un mani apķēra. Viņš savu galvu uzlika uz mana pleca un nopūtās.
-Nu?- jautāju.
-Mums tas jādara?- Krists paskatījās uz mani.
-Jā. Tu taču zini Alisi.- pasmaidīju un palūkojos uz viņa drūmo seju.
-Skāāāāāāiiidrs.- Krists lēni novilka.
-Ej. Mums pēc divdesmit minūtēm jābūt kafejnīcā.- teicu un Krists paķēra uz krēsla stāvošās drēbes. Viņš iegāja vannasistabā.
Nedaudz piekārtoju matus un biju gatava. Ieliku somā savu maku, lūpukrāsu un vēl pāris niekus.
Pēc desmit minūtēm bijām gatavi.
P.S Nākamā nodaļa varētu būt tikai pirmdien vai otrdien, jo priekšā ir mana tēva apaļu gadu jubileja un nezinu pa kuru laiku lai paspēju rakstīt. Atvainojos, cerams piedosiet
