http://www.spoki.lv/literatura/Kludu-paradize/571474
http://www.spoki.lv/literatura/Kludu-paradize-2dala/571518
Aizgāju pie ārsta. biju nedaudz uztraukusies,jo šķita,ka,iespējams,esmu stāvoklī. Bet par laimi,es kļūdījos. Man bija zems asins spiediens,ārsts teica,ka tas varētu būt no stresa un lielas slodzes. Viņš izrakstīja vieglas nomirinošas zāles un teica,lai darbā paņemu slimības lapu uz kādu laiku.
Nopirku aptiekā zāles un devos mājās. Mājās iedzēru zāles,centos aizmigt,bet nespēju,jo man grauza tas,ka krāpu Dāvi. Un prātā klejoja tūkstosiem vienādu domu par to,kā būtu,ja patiešām būtu bijusi stāvoklī no Andreja. Izlēmu nekontaktēties ar Andreju un tēlot,ka nekas nav noticis.
Pagāja ilgs laiks. Es biu atsākusi strādāt,neuzturēju nekādus kontaktus ar Andreju. Mans veselības stāvoklis bija normalizējies un es varēju laimīga gaidīt mājās Dāvi. VIņam vajadzēja atlidot jau nākamajā dienā.
Es braucu pretīm Dāvim uz lidostu. Sagaidīju viņu,mēs devāmies mājās, uztaisījām romanntiskas vakariņas,skūpstījāmies un dzērām vīnu. Manu iecienīto - ķiršu kagoru. Es biju jau pavisam aizmirsusi par visu,kas notika ar Andreju un biju laimīga ar Dāvi. Šķita,ka viss ir ideāli,bet to pārtrauca zvans. Zvanīja Dāvja telefons. Dāvis izgāja no istabas. Kad atgriezās,viņš sacīja : "Tas bija Adrejs. Es viņam pirms nedēļas teicu,ka atgriezīšos mājās šodien un viņš vēlas piekāpt." Dāvis sagatavoja vēlvienu šķīvi - Andrejam. Tā nu mēs viņu gaidījām.
Kad Andrejs atnāca,es baidījos par tālākajiem notikumiem. Ja nu viņš visu izstāsta Dāvim? Bet par to viņš skaļi neteica ne vārda,taču ik pa brīdim uzmeta man savādu skatienu. Tas skatiens burtiski kliedza "tu esi atkarīga no manis,varu turēt muti ciet un varu arī izstāstīt". Ikreizi pēc šāda Andreja skatiena es pievērsos Dāvim ar jautājumiem.
Dāvis aizgāja uz virtuvi pēc augļu plates. Tikmēr Andrejs pienāca man klāt un iečukstēja ausī : " Bez drēbēm u izskatījies labāk. Mums jāparunā. Divatā. Piekrīti,vai arī Dāvis visu uzzinās." Andrejs ielēja vēl vīnu un apsēdās savā vietā,istabā ienāca Dāvis. Es palūdzu Dāvim : "Mīļais,aizej lūdzu uz veikalu. Vīns ir beidzies un man gribas vēl." Dāvis,protams,nespēja man atteikt un devās uz tuvāko veikau. Mājās palikām mēs ar Andreju. Viņš apsēdās man tuvāk un iesāka sarunu :
-Tu tēlo,ka neatceries to nakti? Tu mani ignorēji mēnešiem ilgi,neatbildēji uz zvaniem,sms un vēstulēm! Tas mani aizkaitina un es varu neklusēt!
-Ko tu gribi,Andrej?
-Tevi,mīļā. Mums bija labi un tu to zini.
-Starp mums bija viena nakts un nekas vairāk. Tevis dēļ nevēlos zaudēt Dāvi.
-Es varu kļūt par tavu,tā teikt,mīļāko un Dāvim nekas nav jāzin,vai arī atsaki man un Dāvis visu uzzinās. Tava izvēle,maziņā. Esi prātīga!
-Vari par to aizmirst!
-Atnāc rīt pie manis,parunāsim par to!
Sarunas beigas dzirdēja arī Dāvis. Viņš bija atgriezies no veikala. Dāvis novilka apavus,atkorķēja pudeli,ielēja vīnu glāzēs,savējo ātri izdzēra un klusēja. Tas bija mulsinošs klusums. Es nobijos,negribēju viņu zaudēt,bet nevarēju neaiziet pie Andreja. Andrejs izlēma doties mājās,lai atstātu mūs divatā. Viņš saģērbās,atvadījās no Dāvja un atkal uzmeta man to skatienu. Viņš aizgāja.
Dāvis izturējās dīvaini. Viņam gavā visu laiku virmoja Andreja teksts "atnāc rīt pie manis,parunāsim par to!". Dāvis negribēja domāt par to,ko tas nozīmē,bet nespēja. Viņš uzsāka sarunu :
-Kas starp jums ar Andreju ir?
-Nekas,mīļais,es tev zvēru.
-Tu mani krāpi ar viņu?
-Nē! Lūdzu uzticies man!
-Rīt,dodoties pie viņa,droši vien celsies agri. Negribu,lai traucē man miegu,tāpēc gulēšu te pat,viesistabā uz dīvāna.
Viņš uzklāja sev dīvānu un devās gulēt. Es nezināju,ko iesākt...
