http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kliedziens-pusnakti-7/740797
Speciāli garāka. NEAIZMIRSTIET ATBILDĒT UZ JAUTĀJUMU BEIGĀS. :)
Šoreiz centos visu, kas Keilebam sakāms,nodot jums tā,lai jums būtu klātesamības sajūta. :) Jauku lasīšanu!
KEILEBS.
Pārnācis mājās, uz galda atradu zīmīti no tēva, ka šonakt piecpadsmit kilometrus no mūsu pilsētas, mežā būs atkal ierastās sapulces.Saprotams, ka Reigans arī tur būs,kā nekā viņš arī bija vilkacis un šie gēni mums pārgāja pa tēva līniju.Es nemaz nešaubījos, ka šonakt būs sapulce,jo bija pirmā pilnmēness nakts.
Nevīžīgi nometu skolas somu stūrī un aizslāju uz virtuvi. Atvēru ledusskapi, meklējot kaut ko ēdamu. Uzsildīju frī kartupeļus un atvēru datoru, meklējot kādu nodarbi, ar ko sev pakavēt laiku.Nekā interesanta neatradis, es ieslēdzu televizoru,un,atļaujot BBC ziņu diktorei kaut ko fonā garlaicīgi blarkšķēt – bija ziņu laiks, - es ieliku somā rītdienas klades un izpildīju tikai svarīgākos mājasdarbus tajos priekšmetos, kuros man bija eksāmeni, jo pārējos priekšmetos mājasdarbus neviens nepārbaudīja un es tos tāpat lieliski sapratu. Nesaskatīju vajadzību stundām ilgi sēdēt pie atvērtu klažu, burtnīcu un grāmatu kaudzēm, galvai kūpot.
- Lieka laika tērēšana. - nourkšķēju un paņēmu vēl vienu frī papildporciju. Ceļš bija garš, līdz ar to prasot lielu enerģiju Vilkačiem tā nebija liela problēma, jo viņi bija lielāki, spēcīgāki masīvāki nekā pieaudzis basketbolists,līdz ar to arī spēka viņiem bija pārpārēm, bet es negribēju riskēt.Ne mazums reižu pieredzētas reizes, kad pat vilkačiem bija jāapstājas. Bez tam es lieliski zināju, ka manī esošais vilkacis slāpst asiņu un svaigas gaļas, kā jau gaļēdājam vilkam pienākas. Enerģijas rezerves medībās tika ņemtas no cilvēka enerģijas krātuves. Dīvaini, bet tā nu tas bija. Apskatījies pulkstenī, secināju, ka ir jau seši, tātad man laiks iziet ārā no mājas.Paķēris somu, mājas atslēgas un telefonu, es izsteidzos no mājas.
Šķērsojis ceļu, kuru izmantojām, lai iebrauktu mašīnas garāžā, es sāku skriet, un, kad biju skrējis vismaz desmit minūtes, apstājos. Izņēmu no somas ūdeni un padzēros. Uz mirkli apsēdos uz turpat blakus guļošā, vēja izgāztā,resnā koka stumbra.Šodien, par spīti tam, ka termometra stabiņš vēl rādīja grādus, kas lielāki par nulli, bija pavēss. Es ieelpoju svaigo priežu meža gaisu. Tajā bija jaušams priežu sveķu un egļu skuju aromāts,kas liecināja par to, ka jau drīz, straujiem soļiem tuvojas Ziemassvētki. Aukstais gaiss aizķērās man kaklā un es izelpoju baltus garaiņus. Mežs bija liels un plašs,vairāku hektāru platībā. Tas bija sadalīts vairākos zemesgabalos, no kuriem viens paliels piederēja arī mūsu ģimenei. Diezgan palielu gabalu no manis pa labi atradās jūra, taču es, ja sasprindzināju dzirdi, varēju sadzirdēt,kā tālumā tā šalc un koku galotnes lokās.
Es vēl pēdējo reizi, būdams cilvēka veidolā,ieelpoju un izelpoju, tad aizvēru acis un sāku stipri koncentrēties. Drīz vien sūnām, ķērpjiem un skujām noklāto zemi klāja divi ķepu pāri. Ieelpoju svaigo gaisu , kurš nu man likās pilnīgi citādāks, un laimē skaļi iegaudojos. Man atbildēja daudz vilku dažādākajās meža malās.
Es dievināju to sajūtu, kad, būdams vilkacis, visu savu pasauli redzēji daudz citādāk. Visas manas maņas bija desmitkārt labākas kā cilvēkam vai pieckārt kā parastam vilkam.Pat tagad,būdams vairākus kilometrus aiz šosejas, dzirdēju, kā pa to pilnā ātrumā traucas mašīnas. Es redzēju, kā vismaz divus kilometrus tālāk ierasto taciņu nomaina lēzenāks paugurs,kurā aug mazas, mazas eglītes. Saodu, ka nesen šeit garām ļepatojis zaķis, un pirms viņa šeit bijuši gājputni.Arī zemi man zem kājām es jutu citādāk, nekā tad,kad biju cilvēks – tā likās daudz mīkstāka,elastīgāka, atsperīgāka.
Es iekšēji pasmaidīju un atkal uzsāku skrējienu. Sākotnēji domāju, ka tikšu cauri bez medībām.Ja sākumā tas likās viegli, tad pēcāk es,skrienot uz priekšu , vairs nespēju domāt par neko citu,atskaitot ēdienu. Biju spiests apstāties un meklēt pēc medījuma, un, kad biju apmierinājis sava vilka vēlmes, steidzos uz sarunāto tikšanās vietu. Karloss mūs tur jau gaidīja. Biju ieradies viens no pirmajiem, tāpēc nolēmu izmantot laiku lietderīgi,jo pēc tam,visu pārējo klātbūtnē,man nebūtu ne vēlmes,ne drosmes ko tādu jautāt.Piegāju pie melnā vilka un noliecu galvu, tā sasveicinoties. Karloss darīja to pašu.
- Sveiks, Karlos. Patīkami tevi atkal satikt pēc tik ilga laika. – nolēmu nepārvērsties, bet sarunāties domās. Tas neprasīja nekādu piepūli.
- Esi sveicināts,Keileb. Arī es priecājos, ka satieku tevi. Pēdējā laikā mēs tik bieži vairs netiekamies kā agrāk. – Karloss atbildēja tāpat kā es – domās.
- Jā,izlaiduma gads prasa daudz laika un pūļu. Es vēlējos tev ko jautāt. – mans vilks nožāvājās un ievilka elpu.
- Klāj tik vaļā. –
- Klau.. pastāsti man ko vairāk par Likteņa Izvēlēto. Kā tas ir, kad tu.. viņu satiec? – saminstinājos. – Vai tu to uzreiz zini, ka viņš vai viņa ir īstais tev? Kā tu to uzzini un kādas ir sajūtas? – es uzdevu daudz jautājumu vienlaikus.
- Es zināju,ka tāds jautājums no tavas puses pienāks un tas notiks drīz. – saklausīju Karlosa balsī tādu kā tēvišķu smaidu un rūpes balsī. Par to nebrīnījos,jo Karloss bija cilts viedais, līdz ar to varēja teikt, ka viņš bija tētis mums visiem ciltī esošajiem.
- Katram no mums tas notiek atšķirīgi.Daži no mums to uzreiz sajūt – viņi ir dvēseļu radinieki, viens otram kā radīti, ar kopējām interesēm. Bet citi no sākuma viens otru pat neinteresē vai viņiem ir savstarpējas antipātijas, pat naids. Iepazīstot viens otru tuvāk, Likteņa Izvēlētie satiekas un tad jau viss notiek.Bet jā, ļoti bieži, gandrīz vienmēr šie Likteņa Izredzētie viens otru kaut kā iepriekš redz.. kaut vai sapnī. – viņš pasmaidīja.
- Liels paldies. Tas arī bija viss,ko vēlējos uzzināt. – mans vilks vēlreiz palocīja galvu un nedaudz atkāpās,tā parādot savu cieņu pret runātāju un pateicību viņam.
- Nav par ko, griezies pie manis jebkurā laikā,ja rodas vajadzība. – Karloss atbildēja,un,ieraudzījis,ka liels daudzums vilku jau ir sapulcējušies, viņš pavēra savas domas tā, lai tās dzirdētu visi, ne tikai es, viņš pakāpās atpakaļ, uzkāpjot uz liela,masīva baļķa,un ierējās, pievēršot mūsu uzmanību.
- Paldies visiem,kas veltījuši savu laiku un pagodinājuši mani ar savu klātesamību.Jautājums,ko šodien vēlos apspriest,ir tiešām nopietns. Tas,protams nav nekāds jaunums, un mēs to esam apsprieduši jau iepriekš – mums ir kaut kas jāiesāk ar Merkaili cilti. Viņu izdarības ir palikušas pārāk briesmīgas. Cik ilgi to vēl varam ciest? – viņa balss kļuva skaļāka un niknāka.
- Nedrīkstam pieļaut, lai viņi šķērso Midailendas rezervātu. – ierunājās Marko.
- Tas kategoriski nedrīkst notikt! Tad viņi paši būs pieteikuši karu. – Merilina prātoja.
- Viņi nav muļķi un paši to saprot. Tāpat,manuprāt,viņi lieliski apzinās,kādas sekas tas radīs.Tomēr Midailendas rezervāta sākums un beigas ir tālu no mūsu un vēl tālāk no viņu robežām, tomēr faktiski tas ir mūsējais. Es nedomāju,ka viņi iebruks te, vismaz ne pagaidām. Viņi lieliski zina, ka tādā gadījumā viņu ciltij draud iznīcība. Arī tagad viņi balansē uz robežas. – Karloss noteica. Merkaili cilts pārstāvji, tāpat kā mēs, bija vilkači, kas dzīvoja apgabalā tālu no mums, vairākus tūkstošus kilometrus prom. Pēc vilkaču noteikumiem, kuri tika apkopoti lielajā Vilkaču kodeksā,bija noteikums,ka vilkači nedrīkst ēst cilvēka miesu un asinis. Tas atļaujams tikai tad,ja cilvēks vai to grupa nodarījusi milzīgu pārestību. Tie, kas pārkāpa šo noteikumu punktu, varēja tikt sodīti ar nāvi, noraujot galvu un sadedzināti ugunī.
Tomēr,kamēr īstu pierādījumu nebija,neko nevarējām pasākt. Visas bildes, nostāstus un tamlīdzīgas lietas Merkaili veiksmīgi attaisnoja,kaut gan bija zināms,ka viņi krāpjas. Tomēr mēs nepadevāmies un vācām pierādījumus.
Beigu beigās, īsti neko nenolēmuši darīt šīs lietas sakarā, sarunājām, ka sapulcēsimies vēlreiz, ja kas nāks gaismā un kāds no mums būs atradis kādus pierādījumus. Tā arī atvadījāmies un izklīdām. Es ātri devos mājās,jo jutos diezgan saguris. Kad biju jau pilsētā, man, lai tiktu mājās,bija jāšķērso šoseja un tad jāturpina ceļš, bet es nezināmu iemeslu dēļ pagriezos pa kreisi un gāju paralēli šosejai. Es gāju uz priekšu, līdz šoseja sadalījās un veda pa mazāku celiņu iekšā ,kur turpinājās mežs.Es nonācu līdz kādai mājai. Mirkli stāvēju pie tās,nesaprazdams,kas mani šurp atvedis. Un tad logā parādījās viņa. Demetra, rokās turēdama krūzi, pienāca pie loga. Mūsu skatieni sastapās.Es redzēju, kā viņa viegli notrīc un iepleš acis. Tomēr viņa nenolaida skatienu vai neaizgāja prom. Es skaļi iegaudojos,un mana gaudošana atbalsojās tālu mežā. Es redzēju, kā viņa pasmaida,un soli atkāpos. Viņas smaids izkausēja manu sirdi, un es sev pašlaik riebos.
- Kāpēc es esmu tik vājš, kāpēc?!? – uzdevu sev tādu jautājumu. Es pats sevi ienīdu, jo zināju, ja viņa būtu te,tad es nenoturētos un pateiktu viņai daudz ko tādu,ko viņa nedrīkstētu zināt.
Viņai bija jābūt manai Likteņa Izredzētajai. Bija jābūt.
ŠOREIZ UZRAKSTĪJU ĻOTI GARU DAĻU, TIK GARAS DAĻAS MAN NEKAD NAV BIJIS VISU 3 STĀSTU LAIKĀ. J ES CERU, KA JUMS PATIKS ŠĪ NODAĻA! : ) VĒLĒTOS DZIRDĒT JŪSU ATSAUKSMES, NOTEIKTI UZRAKSTIET, KO JŪS PAR ŠO DAĻU DOMĀJAT UN VAI JUMS PATĪK, KĀ RAKSTU NO KEILEBA SKATPUNKTA. ES CENTOS, LAI JUMS PATIKTU. ^^
KĀ JŪS DOMĀJAT, KAS NOTIKS TĀLĀK ? LABĀKAJAM IDEJAS AUTORAM CEPUMI NO MANIS. : **
Ā,un vēl kas - ja vēlaties jaunu šī stāsta daļu no manis jau rīt, tad esiet superforši un saspiediet man vismaz 105 plusiņus, hahaha. :D es domāju, ka esmu tos pelnījusi par tiiiiiik garu daļu. :D
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kliedziens-pusnakti-9/741849
Kur nākamā? 