local-stats-pixel

Kliedziens klusumā2

Sviekiņi tauta!

Tad nu tā... Visu laiku tikai lasīju bet nu arī sadūšojos rakstīt. Nu patiesībā jau rakstīju -bet publicēt šeit tas man ir jaunums.. Tad nu tā ceru ka patiks un gūšu atzinību.


No saldā miega mani izrāva skaļš telefona zvans. Ar roku sataustīju to uz naktsskapīša pa ceļam kaut ko nogāžot.

-Hallooo... –aizsmakušā balsī novilku.

-Čau!!! – tā bija Megna, protams, kurš gan cits varētu mani no rīta celt tik agri augšā!

-Čau... – tik pat klusi kā pirms tam atteicu.

-Ko šodien daram? Varbūt aizbraucam uz kādu veikalu?

-Okey! Pēc stundas būšu pie tevis. – noteicu

-Čāāu!

Mēs abas reizē atvienojām. Lēni piecēlos gultā sēdus.nedaudz aplūkoju savu nelielo guļamistabu, ko pati biju iekārtojusi. Tā bija baltā krāsā tikai viena siena bija spilgti srkana un uz tās pašas sienas bija sienas zīmējums Ņujorka no augšas. Zem zīmējuma bija milzīga līdzīgā tonī kā sienas zīmējums gulta ar spilgti sarkaniem spilveniem. Gultai katrā pusē blakus sarkani naktsskapīši. Pretī gultai sarkana kumode un šūpuļtīkls. Savukārt blakus kumodei durvis uz manu skapi – garderobi. Turpat blakus durvis uz vannas istabu. No manis pa kreisi atradās plaukts ar visvisādiem nieciņiem. Bet no manis pa labi logs ar sarkaniem aizkariem un durvis uz balkonu. Uz grīdas bija mežonīgi pūkians sarkans paklājs, kurā kājas pazuda tiklīdz tajā iekāpa. Tad piecēlos kājās un devos uz vannasistabu. Man aizķērās kāja aiz sarkanā un pelēkajiem pufiem kas atradās gultas galā. Protams ka nokritu un sāku histēriski smieties. Kādu brīdi vēl pavalstījos pa grīdu un kad biju beidzot nomierinājusies devos tālāk gājienā uz vannas istabu... ielūkojusies sopgulī kaut ko nesaprotamu noburkšķeju zem deguna.

Izgāju ikrīta dušu tikai šoreiz vēsā ūdenī, lai ātrāk pamostos. Izkāpu no duškabīnes un nosusinājos. Tad uzklāju ķermeņa losjonu ar rožu smaržu. Ietinos dvielī un izgāju no vannas istabas. Ieslēdzu mūzikas centru. Iegāju garderobē ilgi nedomāju ko vilkt ko nē. Uzvilku baltu apakšveļu. Tad spilgti sarkanas džinsenes ar izplēstiem caurumiem. Dzeltenu garu maiku uz kuras bija attēlotas tumbas un uzraksts Music on! Kājās izvēlējos vilkt baltas līdz puscelim kedas.

Uzliku ierasto make – up. Acu zīmulis + tuša + lūpu spīdums. Biju gandrīz gatava tikai somiņa to izvēlējos baltu ar sarkanu puķīti, samtu visu tajā. Savus spilgti sarkanos matus iztaisnoju un biju gatava. Aplūkoju sevi savā milzīgajā spogulī. Nospriedu ka būs labi.

Devos jau uz virtuvi la iko iekostu,bet manu nodomu iztraucēja telefona zvans no Meganas.

-Čau Bekij! Tu kavē!

-Čau Meg. Zini es vispār taisījos kaut ko iekost bet tad to izdarīsim pa ceļam. Un jā es nedaudz aizkavējos dušā. Tūliņ būšu... Ā un vēl.. Mums vajadzēs ieskriet kafejnīcā un nopirkt man kafiju jo bez tās es jūtos kā miegā. Un kašķējos tu jau zini...

-Protams, - viņa iesmējās – negribas ar tevi visu laiku plēsties. Un man arī gribas kafija.

-Okey gaidi. Jau braucu. – viņa teica vēk aut ko bet es atvienoju sarunu.

Paķēru savas mazulītes atslēgas un aizslēdzu dzīvokl. Pasveicināju Braienu, mašīnu stāvlaukuma apsargu. Viņam bija blondi mati, smaragdzaļas acis, simpātiskas lūpas un vienā ausī auskars. Braens bija uzvilcis tumšas džinsenes un zaļu kreklu ar divām augšējām pogām vaļā un uzrocītām rokām.

Pajautāju kur ir mana mazulīte. Viņš norādīja uz sarkanu mini kūperu. Pamāju ar galvu un prom biju. Atslēdzu to un iemetu somiņu aizmugurējā sēdeklī. Sāku brukt kā vinmēr pārsniedzot atļauto ātrumu, bet šejienes policisti visi jau tik un tā mani pazina pa gabalu. Pēc piecām minūtēm jau biju pie Megas. Protams dabūju viņu vēl gaidīt, jo viņa bija kārtējo reizi kaut ko aizmirsusi.

-Oh shit! Kā man patīk kā tu šodien izskaties.... – nokliedzos pa visu ielu kad ieraudzīju viņu. Viņas melnie mati ideāli kontrastēja ar sniegbalto kleitiņu, melno jostu, dzelteno somiņu un kurpēm.

-Opā nu paldies! Tu jau pati neizskaties sliktāk... – Megana iesēdās mašīnā

-Auč.. – abas iesmējāmies – Nu ar kuru veikalu sāksim?

-Domāju ka tev vajadzētu zināt. Bet ja ne ne. Līdz šim es biju pārliecināta ka tu zini kas ir jādara uzreiz kad iesēžas manā mašīnā, bet nu vairs ne.

- Jāpiesprādzējas ja gribi palikt dzīva... – Megana nosmēja.

Sarunājām ka vakarā iesim uz klubu mūsu iemīļotāko. „24 ours”. Turpmāko ceļu mēs klusējām, jo nebija tālu jābrauc.

Iegājām sieviešu paradīzē. No kuras iznācām tik pēc kādām trim vai čertām stundām, jo vairs jau nevarējām panest mūsu lielo bagāžu... Iemetām tos manas mazulītes aizmugurējā sēdeklī. Nolēmām ka brauksim uz manu māju.

Apstājāmies pie pirmspēdējā luksofora. Mums blakus piestājās milzīgs melns džips ar tonētiem logiem.

-Meg! Paskaties... – ar galvu norādīju uz džipu. Viņa man paklausīja un paskatījās manis norādītajā virzienā, bet apstulba. Kad es pavēros uz to pusi un es arī apstulbu. Logs pēkšņi atvērās. Mašīnā pavērās brīnišķīgs skats, tur bija divi jauni vīrieši. Viens bija ar brīnišķīgi tumšiem matiem laikam brūniem un okeānzilām acī, bet otrs ar blondiem matiem, bet acis neredzēju tās bija pavērstas uz ceļu. Tumšmatis norādīja lai atver logu. Pabrīnījos, bet atvēru. Viņš gribēja, ko teikt, bet luksoforā parādījās zaļā gaisma. Neko darīt smagi nopūtos un braucām uz manām mājām nemaz neiepazinusies.apstājos mašīnas stāvlaukumā. Katra paņēmām pa četriem maisiņiem, bet izskatījās ka būs jānāk vienai vēlreiz. Protams tā viena būšu es . bet vēlreiz skriet es noteikti negribēju. tāpēc Iegrūdu Megai vēl divus masiņus rokās un pati paņēmu atlikušos divus un devāmies. Bet pēkšņi apstājāmies kā zemē iemietas.

36 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

viss ir tik sarkans:D 

Par minīkūperu + 

un gaidu nākošo daļu!emotion

2 0 atbildēt
nākošo
1 0 atbildēt