Sveiki spocēni...
Tātad es gribēšu redzēt kometāros vai ir jēga turpināt šo stāstu vai nē. Un protams, jabkādu kritiku. :)
Nospēlēju visu nakti un, kā vienmēr, visiem patika. Reičela, dejojot un paflirtējot, pat nocopēja sev kādu ne īpaši simpātisku puisi, viņš jau nav mans puisis, bet gan Reičelas. Mega pamatīgi piedzērās, tā,ka Sets dabūja viņu nest mājup, jo ar savu mazulīti es pati braukšu. Varu iedomāties to skatu. Savukārt, Kriss mani visu laiku novēroja, kaut vai runāja ar kādu. Es jutos, kā uz delnas uzlikta. Mājās devāmies ap pussešiem, jo piecos klubu slēdza.
Kriss visu mājupceļu mani spīdzināja ar jautājumu, uz kuru es tik ļoti negribēju atbildēt. Un tik noliedzoši purināju galvu un cerēju, ka viņš liksies mierā, bet tā nenotika. Līdz, beidzot, pie lifta sāku runāt, par man tik ļoti sāpīgo tēmu. Izstāstīju par savu patēvu, kurš mani piekāva, tāpēc ka vedu Reičelu prom no mājām. Un par to, ka, kad es tur vēl dzīvoju,viņš sita mani, bet mamma neticēja. Un tad, neilgi pēc manas aizbraukšanas, viņš bija ieradies uz manu vēl veco dzīvokli un teica, ka atriebšoties. Pēc tā es sapratu, ka mamma ir viņu pametusi. Man bija ļoti bail un es izstāstīju visu Šonam un Braienam, par man uzglūnošajām briesmām un ka viņi, kā vien mācēja, mani aizstāvēja.
Beigas no stāstītā papildināja šņuksti, kurus nevarēju apstādināt. Tiklīdz beidzu stāstīt es jutu atvieglojumu, bet bailes bija pastiprinājušās, tāpēc pieglaudos Krisam un saslapināju viņa kreklu ar savām sāļajām asarām. Jutu, kā nogurums mani pārņem un sāku jau sašļukt, bet Kriss mani pacēla uz savām rokām un nesa uz, cik nopratu, dzīvokli.
***
No rīta, kad pamodos jutos tā, it kā man pāri būtu pārbraucis buldozers. Pagriezos uz otriem sāniem un palūkojos apkārt. Tas ko es ieraudzīju mani pārsteidza. Megana bija ieritinājusies šūpuļtīklā. Piecēlos sēdus gultā, lai to pārbaudītu. Jā, patiešām man nerādās - Megana. Viņa nekad nebija gulējusi manā istabā, kur nu vēl šūpuļtīklā. Sadzirdēju kustību durvju ailē. Lēnām pagriezu galvu uz durvju pusi. Tur stāvēja Kriss ar kūpošu kafijas krūzi rokās un noraizējušos skatienu acīs. Kādu brīdi skatījos uz viņu un kafijas krūzi un tad attapos,ka es taču esmu noteikti tā uztraukuma cēlēja.
Iekrekšķinājos, jo vēl nebiju droša par savu balsi un klusi ierunājos – Labrīt...
-Labrīt saulīt. – viņš tik pat klusi noteica.
-Man arī būs kafija?
-Protams. Lūdzu te būs. – Kirss piesteidzās un iespieda man rokās kafijas krūsi un arī maigu skūpstu uz manām lūpam. Vāji atbildēju skūpstam. – Mums varbūt tevi atstāt vienu?
-Ko vēl ne, es te guļu kā tāda sniega karaliene un jūs te man iztapsiet.. Nekā nebija! Paliekat! – laikam ar savu nelielo kliedzienu biju pamodinājusi Meganu. Arī Sets atnāca uz manu istabu un sasveicinājās. Aplūkojot istabu atklāju, ka kāda trūkst. Trūkst Reičelas! – Kur ir Reičela?! – satraukta iesaucos.
-Nesatraucies viņa ir tepat blakus istabā, runā pa telefonu. – Sets mierīgi noteica.
-Labi. Kāpēc jūs visi esat šeit?
-Tu laiku pa laikam naktī bļavi. – Kriss klusi noteica.
-Mēs nesapratām kādēļ, bet, kad Kriss mums visu izstāstīja, mēs sākām nedaudz noprast. Bet tik un tā, tu nekad miegā nebiji bļāvusi. – Mega skaidroja.
-Un mēs bijām briesmīgi noraizējušies. – nu ierunājās Sets. Viņa sejā varēja saprast, ka tā ir arī bijis.
-Opāāā... Hmm tagad gan es gribu, lai jūs ejat prom. Megana paliek! -Uzsaucu Setam, kad viņš gribēja palīdzēt Meganai piecelties.
-Okey, okey. – viņš noteica Kriss tikmēr pienāca un uzspieda uz manām lūpām maigu skūpstu. – Ja kas bļauj. Tev tas labi padodas. Mēs būsim tepat blakus dzīvojamā istabā. – Kriss vēl paspēja nosmiet pirms aizvērās durvis un manis mestais spilvens noslīdēja gar tām.
-Ko es miegā bļāvu? – pievērsos Megai.
-Tu teici, vai pareizāk sakot bļāvi „Laid, laid mani!”, „Beidz!”, „Ļauj man dzīvot!”, „Lūdzu!”, „Palīgā!”, „Laid taču!”... – viņa ievilka jaunu elpu, bet es viņai liku pārtraukt.
-Es sapratu. Es tikai bļāvu, vai arī kaut ko runāju?
-Nē tu tikai bļāvi.
-Kad es norimos? –
-Nezinu, kaut kur uz rīta pusi.
-Kaimiņi policiju neizsauca?
-Nezinu pagaidām vēl nav bijuši. – Mega tikai nosmēja.
-Tad jau labi.
-Tev kaut ko atnest?
-Ko tu? Neesmu jau slima! Ko lai daru? Man ir bail. Es nezinu, kur viņš ir un ko viņš darīs. Kāpēc viņš to visu nevar izdarīt ātrāk? – skatoties pretējā sienā noteicu.
-Nezinu. Un nerunā tādas muļķības! –beidzot izkāpu no gultas un devos vannas istabas virzienā sevi sakopt
-Nesabīsties tik! – Mega vēl paspēja nobļaut.
-Apsolu nebļaut!
Piegāju vannas istabā pie spoguļa un ieraugot sevi iekliedzos aizmirstot par solījumu. Uzreiz atskrēja Kriss.
-Viss kārtībā?
-Nu vispār jau nē, es izskatos šausmīgi. Un tu teici, ja kas lai bļauju. Un man bija šoks, tāpēc bļāvu. – Jā man pavērās varens skats – acis apsārtušas, pandas efekts ap tām un matos, tur, varētu putni ligzdot.
-Ha, tad jau viss tip top ja?
-Ja neskaita to, tad jā... – nedaudz uzspīlēti uzsmaidīju. Un Kriss aizgāja atpakaļ.
Cik ātri vien varēdama sataisījos. Tuša un higiēniskā lūpu krāsa. Mati ašā, nepaklausīgā copē. Ausīs ieliku smagus gotiskus krustiņus. Šodien izvēlējos brīvi krītošu, sarkanu, gofrētu kleitu un kājās sarkanas, bezpapēža laiviņas. Tā kā pa manu taisīšanās laiku, Mega bija aizmigusi, tad nācās viņu pamodināt. Viņas acis iepletās milzīgā pārsteigumā, mani ieraugot.
-Wow... Nebiju domājusi tevi tādu ieraudzīt. Tu biji uz neglītā pīlēna pārvērtībām? – viņa, kā neticēdama, noteica.
-Kādu tad gribēji mani redzēt? Un savā ziņā par to neglīto pīlēnu ir taisnība.
-Nezinu... Bet viennozīmīgi, ne tik labā izskatā.
-Tas bija kompliments?
-Laikam.
-Nu okey, ejam.
Abas izgājām no istabas un devāmies mūsu mīļoto virzienā. Mega apstādināja mani pie durvīm un pati devās iekšā dzīvojamā istabā. Pie durvīm dzirdēju.
-... tikai nesabīstieties, viņa izskatās šausmīgi, visi sarkanie pleķi zem acīm un saģērbusies arī galīgi garām... – un tā tālāk. Vairs neklausījos. Bet tad padzirdēju, kā viņa skaļāk noteica. – Okey, sagaidiet mūsu briesmonīti. – nosmējos un devos iekšā. Abu acis + vēl Reičelas acis iepletās šokā. Krisam pat izkrita kafija no rokām un aplēja manu balto paklāju.
-Hey! Mans baltais paklājs! – sāku stresot.
-Tu nepateici pareizi, baltais paklājs ar brūnu kafijas pleķi – Reičela nosmēja.
-Es, es iztīrīšu... – Kriss teica acis no manis nenovērstdams. – Tu izskaties brīnišķīgi. Mana mīļā! – apbrīnā, sev apkārt neko nejustdams noteica un kaislīgi mani noskūpstīja. Jutu, ka šī diena būs brīnišķīga.
-Khm... Ko šodien daram? – jautāja Megana.
-Es gribu satikt tavus vecākus. – iečukstēju Krisam ausī. Viņš izskatījās nedaudz šokēts, bet ātri atguvās.
-Būs tālu jābrauc.
-Tas nekas...
-Labi aizbrauksim. Tavs lūgums – mana pavēle.
-Kur jūs brauksiet? – iestarpināja Sets.
-Aizbrauksim pie sencīšiem. – atbildēja Kriss.
-Mēs arī? – ierunājās Megana.
-Ja gribat. – atbildēja Kriss.
-Protams, vai ne runčuk? – Sets par atbildi pamāja ar galvu.
-Un ko tad es darīšu? – Reičela atgādināja par sevi.
-Tu... – mēģināju, ko izdomāt. – Tu... Tu taču vakar satiki kaut kādu puisi.
-Jā satiku un? – viņa centās būt vienaldzīga.
-Tu vari šo dienu pavadīt ar viņu.
-Hāā! Es zināju! – viņa priekā iesaucās. – Viņš ir tik foršs...
-Okey, bet iedod viņa telefona numuru, lai ja nevaru sazvanīt tevi, tad varu zvanīt viņam. Un pieraksti Krisa numuru. Pa ceļam noteikti nopirksim man jaunu telefonu, ar visu numuru.
-Labiņi...
-Kur būs jābrauc? – jautāju Krisam.
-Uz Mančestru.
-Tik tālu?
-Jup... Es taču teicu, ka būs tālu. – paskatījos uz viņu ar neticīgu acu skatu.
-Nu labi, labi, tas bija joks. Tepat uz Sauthemtonu. – iedunkāju viņu un devos savākt līdzi ņemamās mantas.
