-Čau! Sešpadsmit minūtes! – viņa nosmēja, bet tad ieraudzīja Krisu un pārmetoši uz mani paskatījās. Gribēja jau kaut ko teikt, bet man izdevās to novērst.
-Čau! Tas ir mans draugs Kriss. Un tās sešpadsmit minūtes viņš man palīdzēs. – viņa apstulba, bet ātri atjēdzās.
-Labi notestēsim tevi. Bet vispirms palīdzēsi man ar somām? – viņa noteica un samirkšķināja savas skropstas, un apburoši pasmaidīja.
-Protams. - attrauca Kriss un izkāpa no mašīnas.
Man tikai liekas vai viņa flirtē? Jā, viņa to tiešām dara.
-Reičela... – brīdinoši viņai uzsaucu. – Nemaz nedomā.
-Ko tad? – viņa jautāja, it kā nezinātu, bet es tik brīdinoši paskatījos uz viņu.
Viņš sakrāva somas mašīnā un atvēra Reičelai mašīnas durvis. Es tikmēr pārrāpos uz šofera pusi. Kriss atvēra šofera durvis un izbrīnīts paskatījās uz mani.
-Sorry, bet šoreiz vadīšu es. – pasmaidīju piemīlīgu smaidiņu.
-Bet... – viņš centās ko iebilst.
-Nekādu „bet”. – pārtraucu viņu. Kriss, kaut ko nopurināja zem deguna un aizgāja atsēsties pasažiera pusē. Tiklīdz viņš iesēdās sākām braukt.
-Bekij? Tev taču šodien nav jāstrādā vai ne? – Reičela jautāja.
-Nu vispār jau ir, bet tas nekas varēsi izklaidēties tik un tā.
-Tad tas nozīmē par brīvu?
-Nu labi, labi –negribīgi noteicu.
Tālāk viņa iztaujāja Krisu. Un es atklāju, ka Krisam ir vēl viens brālis, kas dzīvo sestajā stāvā, tepat blakusmājā. Kā arī māsa, kas dzīvo un studē Parīzē pēdējo gadu. Un arī to, ka viņa vecāki dzīvo netālu no Londonas. Kāda jauka mīlīga ģimene, no malas tā vismaz izklausījās.
Gandrīz ietriecos priekšā stāvošajā mašīnā. Sāku lamāties, tik šoreiz pie sevis. Tomēr centos pārvarēt vēlmi sākt lamāties skaļi un traucos tālāk pa, saules pielijušo, ielu. Pie pašas mājas strauji nobremzēju un sāku meklēt savu telefonu somiņā, bet apjēdzu, ka Kriss to bija sašķaidījis. Pavēros uz viņu ar drūmu skatienu.
-Kad tu man beidzot nopirksi jaunu telefonu?
-Kas notika ar veco? – sarunā iejaucās Reičela.
-Rīt braucam izvēlēties. Vēl tikai nedaudz pacieties. – neatbildot uz Reičelas jautājumu viņš noteica. -Bet zinot to ka tu nespēsi bez tā iztikt ņem manējo- Iespieda man rokās telefonu un kā arī ,maigi noskūpstīdams, manas lūpas.
-Bet man taču nav neviens telefona numurs! - sašutusi iesaucos un saraucu uzacis.
-Jap, bet ja kas tevi ir manu brāļu numuri, tu vari droši zvanīt. – viņš pasmaidīja.
-Okey... – viltīgi pasmaidīju.
Izkāpām no mašīnas Kriss paņēma visas Reičelas somas un gājām augšā uz manu dzīvoklīti.
Atverot durvis, uzreiz Mega sasveicinājās ar Reiču un iepazīstināja ar Setu. Tad aizvedu Reiču uz viņas pagaidu istabu. Un nolēmām, noskatīties kādu filmu. Plēšoties, kādu filmu skatīsimies atskārtu, ka man tūliņ jādodas uz darbu.
-Piedodiet, atvainojiet, bet man drīz jādodas uz darbu! – centos pārkliegt viņus, visi acu mirklī apklusa.
-KO? Tu maz zini cik ir pulkstenis? Ir septiņi vakarā! – Kriss sašutis iesaucās.
-Jap! Gribi zināt par ko es strādāju?
-Protams. Gribu zināt visu par tevi.
To atklāsi tikai pēc pāris stundām. – mierīgi un bezrūpīgi noteicu un devos uz savu istabu. Pie durvīm vēl domīgi noteicu – Par mani tu nekad visu nezināsi, jo es pati daudz ko nezinu...
Nolēmu ieiet dušā un tad sākt, ko darīt. Pēc dušas matus nolēmu nedaudz uzkasīt. Acis – ar acu laineri iezīmēju kaķacis. Uzklāju tušu un nedaudz lūpu spīduma. Bet, ilgi nevarēju izdomāt, ko lai velku. Beigās izlēmu par labu melnajai mežģīņu kokteiļkleitiņai. Un parastām melnām laiviņām, uz astoņu centimetru augstu papēdi. Pirms iznākšanas no istabas nolēmu pasaukt Megu un Reičelu.
Pa durvīm ienāca Mega un Reiča abām pametu pa melnai kokteiļkleitiņai, biju nolēmusi, ka šodien būsim dāmas melnā. Palīdzēju viņām sataisīties. Iedevu abām pa baltam, līdz zemei, halātam ar kapuci un liku uzvilkt, un lakatam, kam neredz cauri lai aizsietu abiem acis.
Abas aizgāja un jau pēc maza mirkļa sauca mani.
Ienākot istabā Krisam un Setam acis bija aizsietas un paši kaut ko zem deguna nesaprotamu purpulēja. Pati viltīgi un apmierināti pasmaidīju.
-Nu ko ir laiks noskaidrot par ko es strādāju.
-Jā, bet vai es varu atsaitēt acis? – vaicāja Sets.
-Nē! - bet Megana piegāja pie viņa un iečukstēja ausī, lai turpina purpināt, it kā būtu ciet. Un atsēja acis.
Megana saņema Seta elkoni, savukārt, mēs ar Reičelu Krisa elkoņus un devāmies uz mašīnu.
Iekāpām mašīnā un es braucu jau atkal... Kā vājprātīga! Pati sevi nolamāju, par to, bet turpināju braukt, tā pat. Pat nemanīju, ka bijām piebraukuši pie kluba. Uzreiz strauji spiedu uz bremzēm. Un paziņoju, ka esam klāt. Sagaidīju, kad visi izkāpa no manas mazulītes, saskatījos ar Meganu un pārējiem, protams, kam nebija aizsaitētas un ievedu Krisu klubā, kas vēl bija kluss. Ienākusi pilnībā nodevu Krisu Reičelai un devos uz savu mazo pasaulīti, DJ valstību. Uzliku austiņas un pamāju Reičelai, paziņojot, ka var atsiet Krisa acis. Pati tikmēr, palaisdama mūziku. Kad Krisa acīm nokrita priekšskars, tās automātiski šokā iepletās. Tikai tagad pamanīju, ka Sets arī nespēja bilst ne vārda un sejas izteiksmes abiem bija visai smieklīgas.
-Tu... Esi dīdžejs? – šokam atkāpjoties vaicāja Sets, viņam tas vienmēr notika ātrāk nekā Krisam un neskaitot to, ka viņš visu varēja redzēt, kas notika pirms tam.
-Jap. – vienkārši noteicu.
-Un pilsētā diezgan pazīstama. – šoreiz mani nolielīja, kas man tik ļoti nepatika, Megana. Protams, kuram tad citam te mute ciet neturās? Nedaudz nokautrējos, bet paspēju veltīt Meganai iznīcinošu skatienu.
-Ak, tad tāpēc likās, ka pazīstu tevi. Es tevi esmu redzējusi daudzās bildēs internetā un par tevi ir tik daudz, kas stāstīts. Tu vēl tiki raksturota, kā labākais DJ šajā mūsu valstiņā.
Pašai tagad acis šokā iepletās, jo neko tādu nebiju lasījusi.Bet nācās ātri atrauties, jo bija pienācis Šons un man nekas cits neatlika, kā pievērsties viņam.
Šons bija mans priekšnieks. Tiesa diezgan izskatīgs, bet, diemžēl, es nevēlējos attiecības ar savu darba devēju. Šonam bija kraukļmelni mati un pelēkas acis, vīrišķīgi sejas vaibsti un pilnīgas lūpas, uz kakla Šonam bija neliels tetovējums ar ķirzaku. Viņa augums bija pietiekami muskuļots, bet mazāk nekā brāļiem, kā nekā viņš taču ir kluba īpašnieks, nevis kāds bokseris. Šons bija uzvilcis pelēki rūtotu kreklu, ar uzrotītām piedurknēm, un tumšas džinsenes, un melnas Nike kedas. Jā, viņš bija kluba īpašnieks un mans priekšnieks, bet ģērbšanās stils viņam bija brīvs. Viņš ļoti reti uzvilka uzvalku.
-Čau, Bekij! – vīrietis apskāva mani un turpināja - Tu esi ātrāk nekā parasti. – runāja ar mani, bet novēroja manus draugus.
-Čau, Šon! Jā, es esmu ātrāk, jo vēlējos parādīt saviem jaunajiem draugiem, kur un par ko es strādāju. – norādīju uz puišiem aiz manis. Šons tik novēroja, bet ieraudzījis Reičelu, Šons atplauka smaidā. Nevienam nebija slēpjams, ka viņam patīk mana mazā māšele.
-O, čau, Reičel! Tu esi Londonā? Nu cik jauki, ļauj man atklāt, nevarēju sagaidīt, kad mūsu zvaigzens būs pilnā sastāvā! – to pateicis Šons cieši apskāva Reičelu un noskūpstīja uz vaiga. Uzreiz pievērsās Meganai – Nu, protams, kur gan Bekija, bez Megans! Čau saulīt! – apskāviens tika arī Meganai. Bet pats apstājās pie mūsu pavadoņiem. -Kas tad šie abi? Jūsu miesassargi?- Šons iesmējās.
-Nē, es esmu Bekijas puisis Kriss un mans brālis ,Sets, ir Meganas puisis. Bet savā ziņā arī miesassargi.
-Okey, es esmu Bekijas priekšnieks, Šons. Un man jāsteidzas. Āā, un vēl, Bekij, tad mani pakalpojumi vairs nebūs nepieciešama? – viņš noteica un kad es pamāju ar galvu aizgāja.
-Kādi pakalpojumi? – Kriss greizsirdīgi vaicāja.
-Viņš mūsu mīļo, Bekuci, visu laiku aizstāvēja un savā ziņā arī pieskatīja. – Megana paskaidroja un pameta man brīdinošu skatienu.
-Nu tad labi... Bet vai ir no kā aizstāvēt, ja neskaita pielūdzējus? – Kriss vēl vaicāja. Es nodūru galvu un noraidoši papurināju to, bet viņš saprata, ka meloju. Savukārt, es vēl nebiju gatava par to runāt.
-Nemelo. Lūdzu izstāsti man.
-Aiziet, Bekij, viņam tas ir jāzin.- Mega mani mudināja .
-Negribu par to runāt. – noteicu un devos pie savas DJ pults.
