Nonākuši mašīnu stāvlaukumā nospriedām, ka ar manu
mazulīti nevarēsim aizbraukt. Tāpēc braucām ar brāļu mašīnu.
Viņiem bija melns džips ar tonētiem logiem. Tas pats, kas stāvēja pie luksofora. Bet tā, kā viņi nezināja ceļu, tad braucu es. Man blakus sēdēja Kriss un aizmugurē Mega ar Setu.
-Noteikti piesprādzējieties! – nobļāvās Mega. Brāļi tik uz mums tā dīvaini paskatījās, bet piesprādzējās.
Brauciena beigās viņi bija sapratuši, ko Mega ar to gribēja teikt. Izkāpām no mašīnas.
-Nu ko, tad aiziet, ejam slīpēt deju grīdu! – iesaucos.
-Protams. – mīļi atbildēja Kriss un pievilka mani sev klāt.
Visu vakaru aizrautīgi dejojām un izrādījās, ka Kriss nemaz nav tāds pamuļķis dejošnā, kā domāju. Bet vienalga to es neatklāšu skaļi.
Klubā bijām līdz kādiem četriem no rīta, ilgāk nevarējām izturēt, jo man un Megai uzbruka nogurums. Diemžēl, Kriss neļāva man sēsties pie manas mazulītes stūres. It kā es esot par daudz dzērusi. Pusceļu biju uz viņu dusmīga un nerunāju, tik nikni glūnēju uz viņu. Viņš tik par to smējās! Vienā brīdī mašīnas siltums mani ieaijāja savā miegā. TUMŠA BILDE.
Nākamajā rītā pamodos ar neciešamām galvassāpēm. Kas mocīja arī Megu. Un cik nopratu Mega bija palikusi pie manis pa nakti. Mega bija iegūlusies manā gultā.
-Brīt. Kur tev stāv paģiru zāles – klusi vaicāja Mega.
-Brīt... Man būs tevi jāapbēdina. Ja esi aizmirsusi, es neuzticos nevienām zālem. Un tās lietoju tikai pie pašas lielākās nepieciešamības. – nikni noskaldīju.
-Ak pareizi. Tavs organisms nepanes zāles. – viņa izsmejoši atbildēja. Bet es jau vairs nedzirdēju, jo skrēju uz vannas istabu pie mana baltā paģiru drauga „Mr. Glābējs”. Biju to tā iesaukusi, jo pēc viņa apciemojuma man vienmēr palika vieglāk.
Iznākusi no vannas istabas sāku meklēt savu telefonu, lai uzzinātu cik vispār ir pulkstenis.
-Mēēg! Tu nezini, kur ir mans telefons? Nekur to nevaru atrast! – iekliedzos pa visu māju.
-Lūdzu beidz kliegt. – viņa daudz mierīgāk nekā es noteica. – Ak Bekij... Tu atkal neko neatceries.
Atkal sākās pārmetumi. -nodomāju.
-Tu vakar mašīnā atslēdzies. Pēc tam, kad bijām galā Kriss tevi ienesa mājā un no somiņas izņēma atslēgas, lai atslēgtu dzīvokli. Bet viņam gadījās, ka tava somiņa nokrīt un tā, kā raiferis nebija aizvērts telefons izkrita un sašķīda. Bet nesatraucies, varēsi Krisam piestādīt rēķinu... – viņa iesmējās.
-Ko! Viņš rakājās pa manu somiņu? – sašutusi iesaucos, bet Mega tik aizspieda ar rokām ausis. – Ko vēl es esmu satrādājusi? – nu jau daudz maz nomierinājusies vaicāju.
-To labāk pavaicā Krisam.
-Nē, es gribu zināt vai varu skatīties viņam acīs vai ne.
-Nu okey. Pati uzprasījies! Tu uzplijies Setam. – manas acis šokā iepletās. – Jā, jā un ja tu redzētu Krisa sejas izteiksmi... Man liekas, ka Kriss savu brāli būtu gatavs reāli piekaut. Viņs viss dusmās drebēja. Tas laikam īsumā viss.
-Es kaut ko nesapratu – tikko es biju atslēgusies un tagad jau uzplijos Setam. – uzacis saraukusi noteicu.
-Ā tā jau domāju, ka tu nesapratīsi. Tātad Kriss meklēja atslēgas, bet tikmēr tevi turēja Sets. A tu pēkšņi atjēdzies un noskūpstīji Setu. Tālāko tu jau zini.
-Ceru, ka par manu uzvedību man nenākas – galva nost. – iesmējos. – Tu taču zini, kāda es esmu, kad esmu aizrāvusies ar alkoholu.
-Jup zinu, zinu.
Pēkšņi spalgs durvju zvans, kas laikam mani un Megu nemaz negrib žēlot, ar savu spalgo troksni. Sajūta it kā kāds manu galvu gribētu pārplēst uz pusēm. Cenšoties, neļaut galvai saplīst tūkstoš sīkos gabaliņos saķēru to ar rokām. Piestreipuļoju pie durvīm un atverot tās es sastingu. Tur stāvēja tieši tie divi cilvēki, kurus tik ļoti nevēlējos redzēt. Vismaz pagaidām.
-Sveika mazā. – klusi noteica Kriss un noskūpstīja mani uz pieres.
-Mēs jums atnesām paģiru zāles. - Noteica Sets tiklīdz ielaidu viņus dzīvoklī. Mega to izdzirdējusi uzreiz bija klāt Setam.
-Man. Bekija nepanes zāles. – Mega noteica un aizsteidzās uz virtuvi.
Nu forši. Mans glābiņš aiziet uz virtuvi dzert tēju. Man nemaz nevarēja palīdzēt. – nodomāju.
-Klau piedod par vakardienu. Es pati to tikai tikko uzzināju. – kaunēdamās nolaidu zodu, bet Kriss to uztvēra un pacēla augšā un ielūkojās man acīs.
-Tas nekas, ja tu to nedarīji apzināti, tad nekas. Bet nākamreiz es gribētu būt Seta vietā. – viņš piemiedza man ar aci.
-Ja tu ļoti vēlies, tu jau tagad vari izbaudīt vietu ,kur bija Sets. Tik nedaudz labāku. – uzsmaidīju viņam velnišķīgu smaidu un pieplaku pie viņa mīļuma pilnajām lūpām.
Protams kādam šis brīdis bija jāizjauc! Mega atnāca un iespieda man rokās savu telefonu un teica – Kāds uz tevi ir dusmīgs. – vēl nospurgusi aizgāja.
-Hallo! – atpazinu jau pēc balss.
-Čau Reič! Zinu, ko tu gribi teikt, bet es jau braucu. – runājot jau skrēju uz istabu. Sameklēju savas džinsa bikses jau vilku tās kājā.
-Okey, bet tu zini, ko katra minūte no tevis prasīs. – viņa iesmējās.
- Labi jau skrienu. Bučas. - Nu jau centos aiztaisīt bikšu rāvējslēdzi.
Nometu telefonu uz gultas un devos uzbrukumā saviem matiem. Atmetu tam ar roku un savācu astē. Atcerējos, ka neesmu uzvilkusi maiku. Aši uzvilku sarkanu maiku, ar uzrakstu you make me pusy, un paķerusi somiņu, ar manas mazulītes atslēgām un kosmētiku, skrēju jau ārā no dzīvokļa. Kad atcerējos par kurpēm. Uzvilku melnas laiviņas. Un tad jau vilku Krisu sev līdz.
-Izstāstīšu visu pa ceļam. – noteicu viņam. - Meg, mēs aizbraucam. Un atceries, šis ir mans dzīvoklis. – nosmējos un skrēju prom.
Jau sēdos mašīnai pie stūres, kad Kriss mani aizvilka nost no tās.
-Tu vēl neesi izgulējusies un tu noteikti gribēsi uzkrāsoties.
Pa kuru laiku viņš mani ir tā iepazinis? To taču nevar izdarīt vienas dienas laikā.
-Mhmm.. – noteicu un devos uz mašīnas otru pusi.
Nezināju, ka arī Kriss var braukt tik ātri, jo mēs butriski lidojām uz lidostu. Pa ceļam es izstāstīju, ko māsa no manis pieprasīs un cik ļoti man tas nepatīk. Pa starpai vēl krāsojos. Uzliku tikai acu tušu un lūpu spīdumu.
-Pavisam biju aizmirsusi, ka viņa brauc šodien uz šejieni. Un tagad man viņai būs jātaisa ēst, līdz viņai garšos tas, ko viņa pasūtīs.
-Skaidrs. Bet ar to ēdienu, es tev varētu palīdzēt. Man tas padodas īpaši labi.
-Ja tu to spēsi izturēt. Viņai nekas nepatīk.
Runājot, bijām „atlidojuši” uz lidostu pēc manas māsas. Un tur nu viņa stāvēja, minūtes skaitīdama.
Reičelai bija brūni mati, kas sniedzās līdz lāpstiņām, tie bija atsprusti uz aizmuguri. Tumši zilas džinsas un balta maika ar lielām lūpām, kas savilktas skūpstā. Kājās melnas laiviņas ar pērlītēm. Un spilgti sarkana rokas somiņa. Ap roku pulkstenis ar maziem dimantiņiem. Mana dāvana, viņas astoņpadsmitajā dzimšanas dienā.
