Bija pienācis tik ļoti gaidītais Ziemassvētku rīts. Ivo labprāt būtu palicis mājās un nedarījis neko, ja vien nebūtu saņēmis ielūgumu no Evas mātes uz dažām dienām palikt laukos. Nebraukt nevarēja, bet braukt arī negribējās. Būs ne vien jāpiecieš tā garlaicība, bet arī izpaliks sekss, jo viņas mājās sienas bija kartona biezumā. Sapīcis un viegli aizkaitināts, Ivo taisījās ceļam. Labi, ka vismaz līdzi brauks arī mazais kaķītis, ko viņš, nobučojis kārtējo reizi, ielika mašīnā.
Pie galda kā parasti ritēja maznozīmīgas sarunas par daudz ko, bet īsti ne par ko. Ivo jau jutās pierijies kā lops, bet Evas māte turpināja aicināt viņu uzkost vēl. Piparkūkas bija pārceptas un garšoja pēc oglēm, bet pieklājība un mīlestības tēlošana brīžiem pieprasa likt mutē ne tikai to, ko gribētos. Pēkšņi nelielās neērtības un garlaicību nomāca daudz steidzamāka un primitīvāka vajadzība. Ja reiz kaut kas nāk iekšā pa vienu galu, tam arī jāiet ārā.
Tualete atradās aptuveni minūtes gājiena attālumā. Viņš pieklājīgi piecēlās un lēnām aizgāja līdz durvīm, bet, tiklīdz acu pāri pārstāja viņu izsekot, lēno gaitu nomainīja skrējiens. Mazā būdiņa ne vien briesmīgi smirdēja, bet arī tajā nebija gaismas. Tā nu šim dabiskajam procesam nācās nodoties aukstumā, smakā, mitrumā un telefona gaismiņā.
Iesākumā process noritēja strauji, pirmā masa nāca laukā veselīgā konsistencē un krāsā. Viņš jau paspēja aizdomāties par dziļiem jautājumiem. Par to, ka pat skaistākais un smaržīgākais ēdiens galu galā nokļūst kanalizācijā pavisam citā formā. Iespējams tā notiek arī ar tikko ienākuša cilvēka tīro dvēseli. Un dvēseles tīrība ir Ziemassvētkiem abilstoša tēma. Vismaz būs par ko runāt, kad nezinās, ko vairs teikt pie galda. Ivo sajuta nelielu atviegojumu. Bet tad process it kā aptrūkās. Tas bija nepierasti. Parasti, kad viss ir podā, vairs negribās, bet šoreiz gribējās joprojām. Ivo sasprindzināja savu vēdera presi, un kaut kas it kā pabīdījās. Bet tikai nedaudz. Jā, šoreiz būs mazliet jāpacīnās. Tas bija iesprūdis pusceļā. "Nolādētās piparkūkas," noskanēja kluss lāsts. Neatlika nekas cits kā paņemt tualetes papīra gabalu un pašam vilk laukā. Viņš tam pieskārās un tas, ko sajuta gandrīz kailie pirksti, bija ne vien dīvaini, bet arī nepatīkami. Atskanēja skaļš kliedziens, kam sekoja atbalss!
Dzirdot kliedzinu, mājinieki satrukās un steigšus devās laukā. No tualates spīdēja blāva gaisma, Evas vectēvs paņēma krāns kruķi un uzmanīgi tuvojās būdiņai. No būdiņas nenāca gandrīz neviena skaņa un vectēvs, laiku nezaudējot, izlauza durvis. Iekšā bija tikai Ivo, nokritis uz grīdas. Kailā pēcpuse izcēlās uz tumšo drēbju un grīdas fona. Bet tās centrā bija vērojama kustība. Ap netīrajām bulkām resna, gara, olām pildīta cērme apjukusi mēģināja saprast, kurā virzienā doties - atpakaļ zarnā vai arī brīvā pasaulē...
