Nu jau devītā nodaļa pēc ļoti uzstājīdiem indivīdu lūgumiem! :DD
Pazeme.
Man šķita, kas šis ir tikai sapnis, kura trauslais plīvurs tūlīt plīsīs un es iekritišu atpakaļ rutīnā. Bet tajā pašā laikā šķita, ka starp ikdienu un šo...atrodas nesagāžama siena.
Visi ēda, šo pēc manām domām tik gardo ēdienu un es nedomāju, ka kāds ir veģetārietis. Vladimirs man blakus kaut ko stāstīja, bet es tā kārtīgi neklausījos. Viss šķita tik neierasti. Hmm...
-Vladimir, vai mēs guļam?
-Jā, savā ziņā guļam. Precīzāk-tikai pa reizei un mazliet. Mēs nevaram izturēt mūžīgi, bet ilgāk nekā cilvēki.
-Kur jūs, tas ir mēs, dzīvojam?
-Ak jā! Mēs dzīvojam istabiņās, kas ir dziļāk pazemē..Tur ir patiešām mājīgi. Tev būs istabas biedrene vai biedrs... Lai gan es nezinu kā būs ar izmitināšanu...Man šķiet, ka jaunu istabiņu nav. Daudzi jau tā pat ir satilpināti pa pieci un pat seši vienā istabiņā.
Es noelsos. Visa privātā dzīve kā uz paplātes. Bet jāmācās ar to sadzīvot.
Par privātajām lietām runājot, man iešāvās prātā jau kurā dienā šajā dienā.
-Bet kā ar manām privātajām mantām? Mans mp4, un diski, un grāmatas, un dators....
-Neuztraucos, to atgādās tuvākās diennakts laikā. Varbūt tu jau esi paēdusi? Es tev varētu izrādīt šo to šajā, jāsaka pat, pilsētā.
-Hmm…Es domāju, ka vēl mazliet uzkodīšu. Sajūta, ka gaļu spēju ēst tonnām!
-Tā gandrīz ir. Tu vari ēst ļoti daudz galas, bet ne īsti kalnus, un tik daudz tev nav veselīgi.
Nu labi…Tas ir mazliet dīvaini. Tik daudz gaļas… Siekalas gandrīz vai satek mutē.
Pēc maza brīža, kas vilkās kā mūžība, biju uzkodusi mazliet no truša galas, kas man likās patīkami sakdena, bet ar rūgtuma piegaršu. Kā saldais šampanietis, tikai vēl gardāk. Bet apreibsti tāpat.
-Laikam esmu gatava. Ar ko lai sāk?
-Varētu sākt ar veikalu galu un beigt ar istabiņām. Paziņošu Saulam, lai sameklē, kur atradīsies tu.
-Labi. Bet uz kuri pusi?
-Uz ziemeļiem. Seko man.
Mēs devāmies uz tālāko zāles galu. Tur drūzmējās pāris grupiņas. Ko lai saka-veikalu gals.
Mēs izlaipojām cauri nahītiem un iegājām alejā. “Mango”, “New Yorker”, “Tiffany”…Ak vai, un tie tikai sīkumi! Reku “Starbucks”, kur ir mans iecienītais kapučīno. Mmm…
-Vladimir, vai varētu ātri…”Starbucks”…Kapučīno..
-Ha, protams! Es jau domāju, ka nepaprasīsi. Šajā gala ir vairāk veikali sievietēm, bet tajā-vīriešiem. Es arī paņemšu ekspreso, lai varētu izturēt šausmīgi garo ekskursiju. Tu gan jau, ka gribēsi iepirkties…
-Vispār, ne. Man nav naudas. Un kāpēc nahītiem vajadzētu nēsāt tos garos paltrakus, ja iespēja šādi iepirkties?
-Saproti-mēs zem tiem slēpjamies. Varbūt mūs kāds pamana, varbūt atpazīst. Tāpēc sešdesmit gadus nēsājam tos. Kad tie ir pagājuši mēs varam doties pasaulē. Šeit ir pat suvenīru veikaliņš. Tagad varam doties padzerts tavu kapučīno.
Es iesmējos. Es pasūtīju kapučīno ar biezām putiņām, bet Vladimirs-dubulto ekspresso. Mēs padzērām un papļāpājām. Iedomājaties-šie veikali nav nekas atšķirībā pret tā saucamo internātu.
Vladimirs pēc brīža piecēlos un es viņam sekoju. devāmies uz rietumu pusi. Apstājos durvīs. Uhuu....
Tā bija bibliotēka. Likās tā ir tikpat liela, kā mūsu mazā pilsētele. Bibliotēka kā pilsētele. Es te pavadīšu ilgu laiku. Vladimirs laikam nebija ieplānojis te palikt.
Mēs gājām tālāk viss ir pārāk ātri. Viss tālākais paskrēja, jo Vlaimirs laikam negribēja izniekot savu laiku. Viens teikums var izbojāt visu. Bet man šo visu būs vēl daudz laika aplūkot un iepazīt. Tālāk bija mūzikas istaba, tad atpūtas telpa, debašu istaba (es brīnijos par tādu telpu), arī virtuve, sporta zāle un tā tālāk. Nezinu kā lai to visu izmanto.
Iezvanījās telefons. Vladimirs pacēla klausuli.
-Mhm...jā...labi....ko?....vedīšu...tas ir dīvaini.....līdz vēlākam...
Viņš nolika. Paskatījās uz mani ar ļoti ziņkārām acīm.
-Nāc līdzi. Tev tagad ir istaba.
Sekoju viņam. Jau atkal. Mēs devāmies pa milzīgiem gaiteņiem, gar daudzām durvīm. Kādas īpaši plašas durvis pavērās, es iegāju istabā.
-Šī pašlaik būs tava istaba un šis-tavs istabas biedrs.
Es palūkojos uz viņu un man iepletās mute.
