Tātad-Ceru, ka gaidījāt.!
Ēnas stāsts.
-Kārtējā rītā devos pia Ābrahama. Ejot pa ceļu, pamanīju, ka putni vairs nečivina un viss škiet drēgns. Vai esat pamanījuši, ka tad, kad tuvojas Notikums, tad intuīcija sāk aktīvi darboties? Tā ir dabiska darbība, tā ir ar visiem. Arī mana intuīcija teica, ka šodien nevajag iet pie Ābrahama. Bet es jau tajā neklausījos. Es vēlējos kā jau katru dienu dzert tēju un uzkost cepumus, pārrunājot dažādas interesantas tēmas. Šķita, ka Ābrahams mani hipnotizē. Bet toreiz es par šo domu tikai pasmējos.
Viegļi pieklauvēju pie viņa durvīm un uzreiz atvēru durvis. Tas bija ierasts. Es sasmaržoju piparmētru tēju un šokolādes cepumiņus. Burvīgi! Devos uz terasi, kur parasti piesēdām. Ābrahams mani bija sadzirdējis un jau devās uz terasi. Mēs sasveicinājāmies. Parasti viņš bija izdomājis par ko mēs runāsim. Šī diena nebija izņēmums. "Nataniel, šodien mēs runāsim par maģiju un mistiku," viņš pārliecinoši savā vecišķajā balsī teica.
Mani šī tēma aizrāva. Mēs par to daudz nerunājām ,bet man bija vienalga."Šodien runāsim par cilvēkiem bez sirds," tas mani ientriģēja."bet tev jāklausās uzmanīgi un tad varbūt dabūsi balvu." Man ļoti patika balvas. Viņš to zināja. Viņš man stāstīja par nahītiem. Tie bija apskurbinoši stāsti, kā laģendas. Es aizrāvos klausoties visus faktus, pasakas un stāstus. Pēkšņi Ābrahams apklusa. Nopratu, ka viņš uzdos jautājumus. Bet atskanēja tikai viens." Vai tu vēlētos pievienoties nahītiem?" Viņš jautāja vārgā vecīša balstiņā. Es apliecinoši pamāju. Mani stāsti bija ientriģējuši. Es pat neapdomāju turpinājumu.
Viņš mani paņēma aiz rokas un aizveda uz man nezināmu istabu. Nemaz nepretojos, jo kā teicu- biju satraukts. Mēs tajā iegājām. Tur bija tumšs un tur atradās dažādas ierīces un asi priekšmeti. Viņš mani mudināja uzsēsties uz vislielākās ierīces. Es uzsēdos un apgūlos. Manas rokas un kājas piesprādzēja. Viņš teica, ka tas nesāpēšot. Es viņam uzticējos. Pēkšņi vinš paņēma milzīgu dunci, kas laistījās un kamēr es to apbrīnoju viņš iedūra vietā, kur bija jābūt sirdij. Bet viņam bija taisnība-man nesāpēja, vien jutu mazu dūrienu. Un tad es atslēdzos.
Es piemodos nākamajā rītā. Nakts bija bijusi nemierīga. Mani pārsteidza tas, ka pēkšņi visu redzēju melnbalti. Es neko neatcerējos. Neviens neatceras, kas ir noticis, vai ne? Tu jūti, ka tev iedur un tas ir viss.-Visi viņam piekrita. Tikai es ne. Kā tas bija iespējams, ka es it visu atcerējos?-Es piecēlos un devos pastaigā pa māju. Mani nekas īpaši neizbrīnija. It kā es jau būtu to piedzīvojis. Pēkšņi manī ieskrēja Ābrahams."Bēdz, bēdz Ēna! Tas ir tavs jaunais vārds. Tu tagad esi citāds un tevi medīs. Tev ir jāēd jēla gaļa. Skrien līdz tava intuīcija teiks-stāvi un paliec te! tur iekārto mājokli. Meklē tādu vietu blakus mazām pilsētelēm. Skrien cik ātri vari."
Es paklausīju viņa padomam. Pirms aizgāju viņš manās rokās iemeta apmetni."Tas pasargās tavu identitāti. Uzvelc to un ja vari tad nenovelc to vēl ilgi." viņš ātri nomurmināja un es skrēju. Es nepieguru, vienīgais, ko es gribēju bija ēst. Biju skrējis jau dienu, kad intuīcija man čukstēja-pagaidi un paēd. Es tai klausīju. Ieraudzīju kādu lielu briedi un vēsā mierā to nomedīju. Paēdis devos tālāk. Šāds dienas režīms kļuva par standartu. Līdz kādu dienu intuīcija atkal čukstēja-paliec te, te ir labi. Un es tai klausīju. Atradu mežā kādu alu, kuru rušināju ļoti ilgi, līdz kādu dienu man jau bija ērts dzīvoklītis. No dienas uz dienu, es ēdu, atpūtos un skrēju. Bet tad, kādā ceturtdienā, es sadzirdēju kā manā tuvumā čaukst lapas. Soļi nebija kā zvēram, līdzīgāk cilvēkam. Bet soļi kustējās pārāk ātri. Krūmus pašķīra meitene. Precīzāk sieviete. Tagad viņu sauc par Nīlu. Viņa arī bija nahīts-klaidonis. Es viņu pieņēmu savā mājoklī. Man patika, ka bija sabiedrība. Mēs aizvadījām tikai dažus mēnešus, kad pie mums atceļoja Krauklis. Un tā gadu gaitā manā dzīvoklītī sāka rasties aizvien vairāk un vairāk nahītu. Mans dzīvoklītis tika pārveidots par lielu pazemes māju, kur it visiem apmesties. Dažus mēs esam radījuši, jo mums to liek intuīcija. Un tāds ir mans necilais stāsts.
Visi applaudēja. Pat es. Bet manu prātu nodarbināja cita doma.
-Cik tev gadu?-Es nezinu kāpēc es to pajautāju. Uz mani paskatījās neskaitāmi acu pāri. Nosodoši acu pāri. Bet neizskatījās, ka Ēna nosoda mani.
-Hmm...palīdzi man atcerēties...laikam, ka...587 gadi..Es tā domāju.
Pūlis noelsās. Tiks...vecs? Jauns? Es nezinu. Bet tāds vecums bija iespaidīgs.
-Es vēlos lai tu, Emīlij, varētu labi iejusties mūsu grupiņā. Domāju, ka tev te patiks. tagad es jums piedāvāju turpināt mielastu ar šo gaļas klāstu.
