Nu jau septītā....Nesanāca laiks uzraksrtīt ātrāk....
Stāsti.
Tā smaržoja tik......gardi, pat jāsaka. Es to gribēju. Nē, man to vajadzēja. Man šķita, ka tā sauc-paņem mani! Es apskatījos apkārt visi čaloja. Viņi neizmantoja ne dakšiņas, ne nazīšus. Viņi izmantoja...Nagus? Ko?
-Vladimir, ar....nuu....ar ko mēs ēdam?-Es pasmaidīju cik vien laipni varēju.
-Ak..es aimirsu par to tev pateikt. Mūsu nagi ir ļoti stipri un spēcīgi, tāpēc pāršķelt gaļas gabalu ir nieks. Arī ķieģelis tiem nav grūtības. Tātad,-Viņš smaidot runāja, bet es tikai ātrāk vēlējos, lai varētu sākt ēst to smaržīgo gaļas gabalu....-Mēs pāršķeļam galas gabalu uz pusēm un tad kapājam sīkākos gabaliņos.-viņš smaidīja par manu sejas izteiksmi, jo tas izklausījās dīvaini.
Es paskatījos uz saviem nagiem. Tie bija īsi. Es tos vēl aizvakar vīlēju.
-Bet kā ar maniem nagiem?
Viņš paskatījās uz tiem un iesmējās.
-Es to biju aizmirsis. Labi, sākumam es to izdarīšu tavā vietā. Misis Emīlija-sekojiet maniem pirkstiem un skatieties,-Viņš kā skolotājs nobēra. Man šķita, ka mums ar Vladimiru būs labas attiecības.
Viņš pāršķēla gaļu ātri un nežēlīgi, bet man patika šī kustība. Es pievērsos viņa slaikajiem pirkstiem. Tad es pajautāju jautājumu, kas mani mocīja pavisam mazu laiciņu.
-Cik īsti vecs tu esi?
-Es? Ja tā padomā...Laikam decembra beigās nosvinēju...deviņdesmit sesto dzimšanas dienu..
Oho! Tas mani pārsteidza. Bet es tikai pasmaidīju un neko neizteicu.
Pēc brīža es jau košļāju šo brīnišķīgo, smaržīgo, sulīgo svaigo gaļu, kas garšo labāk par...Visgardāko ēdienu pasaulē.
Nu jau spēju saklausīt atsevišķas balsis, jo murmināšana noklusa.
-Sākas stāsti.Klausies uzmanīgi. Tas noderēs.
Es pamāju. Sakoncentrēju savu dzirdi.
-Sveiki! Mani sauc Liesma. Esmu 159 gadus veca. Kad man bija 13 gadi, kad labvēlīgs audzējs sāka spiest manu sirdi. Operācija vairs nebija iespējama. Mani atrada Ēna. Man dažbrīd šķiet, ka viņš zin visu,-Tas bija flirts. Acīmrdzams flirts. Pašķielēju uz Ēnu. Nekādu emociju.-Viņš mani atvedi pie tolaik uz trešdaļu mazākās grupiņas un viņi mani izglāba. Sākums bija savāds, bet pie tā ātri pierod.
Es redzēju kā visi apspriež tikko dzirdēto. es palūkojos uz Vladimiru. Viņš pieliecās man tuvāk.
-Šito klausies uzmanīgi.
Es pamāju. Kāds noklepojās. Lūkojos apkārt. Neviens nebija piecēlies. Kāds man sāka runāt blakus. Tas bija Vladimirs.
-Sveiki! Mani sauc Vladimirs, bet varat mani saukt arī par Vladu. Man decembrī palika 96 gadi. Līdz Notikumam, es biju "trusītis". Uz manis izmēģināja visdažādākās zāles un ne tikai. Es šiem eksperimentiem biju pieteicies dēļ naudas. Tagad es to nožēloju. Bet mana dzīvība nekarājās mata galā. Eksperimentus pārtrauca, kad man bija 25 gadi. Bet man vairs nebija atlicis dzīvot vairāk kā gadu. Tāpēc mani atrada Krauklis, kas mani bija jau novērojis. Emīlij, mēs sajūtam briesmas un sāpes, mēs neesam tādi briesmoņi par kādiem tu mūs uzskati.Mani pārvēta, pēc tam, kad visu biju uzzinājis un man bija izvēle. Bet tagad es vairs nezinu vai būtu izvēlējies šādu dzīvi. Bet atgriežoties manā stāstā-sākumā es nevienam nepatiku. Es biju atstumtais. To daudzi no jums atceras. Bet es jums saku-mēs šādi nedrīkstam rīkoties! Tāpēc es uzskatu, ka Emīlija ir jāuzņem draudzīgi un mums visiem ir viņa jāatbalsta. Jo sākums ir pats grūtākais.
Es smaidīju. Vladimirs bija sirsnīgs un draudzīgs. Dzirdēju kā daži sāka applaudēt. Pēc brīža sākās ķēdes reakcija un visi sāka plaudēt. Varēja redzēt, ka starp visiem valda cieņa. Tad atkal visi pakāpeniski beidza plaudēt. Pievērsu skatienu kādam stāvošam stāvam. Tās bija Ēna.
-Es vēlos jums pastāstīt savu stāstu. Neviens nezin cik vecs viņš ir.
Zālē sākās murdoņa. Arī Vladimirs man blakus nemierīgi dīdijās.
-Viņš nekad, nekad nav stāstījis savu stāstu.
Es iepletu acis. Es vēlējos to uzzināt. Ēna pamāja un visi noklusa. Mani pārņēma drebuļi. Auksti un nepatīkami, pat uzmācīgi drebuļi. Tas nevēstīja par neko labu.
-Es piedzimu kādā Anglijas pilsētiņā. Tolaik tā nebija īpaši liela, tagad tā skaitās Londona. Es biju pavisam parasts zēns pavisam parastā ģimenē, pavisam parastā pilsētiņā. Mana māte bija audēja, bet tēvs galdnieks. Es vēlējos kļūt par kalēju kā vecaistēvs. Viņš jau bija guldīts zemes klēpī, bet man viņu nemaz nevajadzēja pazīt. Man bija sajūta, ka es esmu viņš. Kā jau jūs zināt, nahīti ir cieši saistīti ar mitoloģiju. Tas, kas jums šķiet kā leģendas ir labi noslēpta realitāte. Pasakas ir īstenība. Un es to nojautu, jo mana bērna fantāzija to zināja.
Kad man bija 10 gadi es satiku kādu vecu vīru. Viņš bija sirms un slims. Vismaz tā izskatījās. Viņš mani apstādināja pusceļā uz mājām no tēva darbnīcas. Viņš zināja manu vārdu, viņš zināja cik vecs es esmu, viņš zināja it visu par mani. Mēs ielaidāmies jaukā sarunā un nemanot gājām uz priekšu. Uzzināju, ka viņu sauc Ābrahams un viņš ir vecs zeņķis, kuram pieder skaista māja. Nemanot mēs uz turieni arī devāmies. Kad nonācām oie mājas, sajutu, ka tā mani gandrīz vai velk iekšā. Iegājis tajā mani aizrāva it viss. Milzīgā bibliotēks, kas tam laikam bija īsts dārgums, vasarnīca dārzā, priekšnamiņš ar tējas galdiņu. Vien saules rietā es no mājas aizgāju un apsolīju katru dienu pie Ābrahama iegriezties.
Savu solījumu es pildīju un ik dienu no tēva darbnīcas gāju pie Ābrahama. Māte ar tēvu tikai priecājās, par to, ka man ir arī kāds piredzējis draugs un viņiem nebija iebildumu, līdz kādu dienu es neatgriezos...
labi padodas tev...