Nu jau sestā nodaļa. Ceru, ka patiks! Gribējās mazliet jūs paspīdzināt!Brīdinājums-Cilvēkiem ar vājiem kuņģiem var palikt slikti!
Jauna pasaule.
Es neko neredzēju. Es nevarēju atvērt savas acis. Dzirdēju kā apkārt notiek rosība. Visā šajā rosībā es jutos tukša. Mana galva pulsēja no sāpēm. Labāk neklājās arī maniem muskuļiem. Tie nevaldāmi sāpēja, itkā būtu iztaipīti. Un tad es atcerējos.
Es atcerējos visas šīs riebīgās ainas. Atmiņas. Sāpes. Sieviete. Mēnesgaisma. Asmens. Pukstošais kunkulītis...
Es iebrēcos un uzrāvos sēdus. Neapzināti biju atvērusi acis. Es pārbijos no tā ko redzēju. Viss bija melnbalts. Es ieskatījos kārtīgāk. Šīs visas sīkās detaļas, kuras es redzēju...Tas bija pat apbrīnojami.
Es atcerējos par savu sirdi. Es aptaustīju kŗūšukurvi.Nekas neija griezts. Vismaz man tā šķita. es centos piecelties, domādama, ka atkal noreibšu. Bet nē! Es piecēlos pat nestreipuļojot. Es pati par to brīnijos.
Visi man apkārt bija apmetņos. Bet kāpēc? Kāpēc viņiem bija jāslēpjas? Pamanīju kādu stāvu pavisam blakus. Es tam piebikstīju.
-Atvainojiet, kas patreiz notiek?-Es patiešām biju neizpratnē.
-Ak, jauniņā! Drīz tu visu sapratīsi!- Tas runāja gandrīz vai pielūdzošā, brīnišķīgā balsī.
Es pamāju. Tas aizgāja, bet pēc brīža pienāca kāds vīrietis ikdienišķās drēbēs. Viņš pats arī izskatījās parasts, kā cilvēks. Bet tiklīdz viņš ierunājās, es uzreiz nopratu, ka viņš ir viens no viņiem. Precīzāk viens no mums.
-Sveika Emīlij, mani sauc Vladimirs. Es tev palīdzēšu iejusties. Tagad ļauj man tevi pavadīt uz koptelpu.
Mēs devāmies no ošu birzs uz kādu pēc izskata ļoti mazu un šauru alu. Ienākot iekšā mums abiem nepietika vietas. Vladimirs pabīdija pēc izskata smagu akmeni un mēs iegājām plašā, greznā ejā.
Es sāku iedziļināties, tajā, kas patreiz notika. Kā viss spēja pārvērsties vienas diennakts laikā? Kas es tagad biju? Kas bija mainījies?
Aizdomājoties nebiju pamanījusi, ka tuvojamies gaismai ejas galā. Es pievērsu uzmanību tam, ka tā īsti neizskatijās kā gaisma, bet kas cits tas varēja būt šajā melnbaltajā pasaulē?
Ienākot koptelpā redzēju milzīgu skaitu šo briesmoņu. Manu briesmoņu. Es īsti nesapratu, kas tagad notiks. Vladimirs mani nostādija blkus krēslam un apsēdās blakus.
-Dari visu, ko es daru!- viņš nočukstēju. Tiklīdz es stāvēju blakus krēslam, visi pārējie arī jau bija blakus savējiem. Es dzirdēju kā kāds pieceļas un noklepojas. Visi pievērsa skatienus viņam. Es sekoju viņu piemēram.
-Brāļi un māsas. Pirmām kārtām es vēlos jūs apsveikt ar jaunu dienu. Otrkārt es vēlos sveikt mūsu jauno māsu-Emīliju. Padome apspriedās, ka viņas otrais un galvenais vārds būs Uguns Vēsma. es vēlētos, lai visi kopīgi varētu viņu iepazīstināt ar mums un pastāstīt kāpēc tieši viņa tika izvēlēta. Kraukli-Lūdzu sāc.-šo visu uzrunu teica kāda ļoti skaista, nesalīdzināmi pārāka balss. Un pats interesantākais, ka šīs balss īpašnieks bija Neits, atvainojiet Ēna, kura balss iepriekš nebija izcēlusies uz citu fona. Bet tad es pievērsu uzmanību Krauklim.
-Jau tūkstošiem gadu mēs-nahīti-esam ļoti svarīgi pasaules veidošanas ritmā. Mūsu sencis-Haha-bija pirmais no mums. Viņš skaitījās eksperiments. Pēc sirds izņemšanas, viņa smadzenes pārņēma pilnīgu kontroli pār viņa ķermeni, tāpēc viņš radīja mazu grupu, kuru nosauca par nahītiem.No kādas senas tautas valodas tulkojums "nah" nozīmē brīnišķīgais, apbrīnojamais, bet "īts" nedabiskais, viltotais. Tādēļ mēs esam apbrīnojami viltojumi,-viņš pasmaidīja, bet daži pat iesmējās.-Gadu gaitā mēs esam sapratuši, kādēļ mēs spējam dzīvot arī bez sirds. Sirds dažreiz ir apgrūtinājums, bet ja pareizi pārtiek un dzīvo, mūsu vidējais vecums ir ap 900 gadiem. Mēs pārtiekam no svaigas, jēlas gaļas, kas mums visu vajadzīgo piegādā, bet dārzeņi, kurus mēs lietojam reti, ir tikai profilaksei. Visus šos gadu tūkstošus mēs esam pētijuši nehītus un atklējuši, ka sirds bloķē daudzas "īpašas" spējas. Dažam tā ir izcila atmiņa, dažam neparasta redze vai dzirde, citam kas cits. bet šādu nahītu nav daudz, jo ne visos ir ko atbloķēt. Runājot par sirdi-tā ir svaiga, jēla gaļa-vai ne? Bet ja to ēd nedaudz tad tā ie ļoti veselīga,-Es jutu kā es tūlīt vemšu.-Tāpēc mums tas ir pat vajadzīgs. Šodien mēs Uguns Vēsmas sirdi dalīsim brālīgi, lai nevienam netrūkst, bet lai Uguns Vēsma nogaršo to visvairāk-pēdējo reizi...Tagd rīkosim dzīres un stāstīsim stāstus draugi!
Uz galda sāk nest dažādus jēlas gaļas veidus un dažādus alkoholiskos ēdienus. Redzēju kā kaut kur stūrītī stāv salīdzinoši maza plāte tik lielai grupai. Vladimirs man uz šķīvja uzkrāmēja gaļas pikuci. Šķita, ka tūlīt vemšu, bet tad es ieelpoju svaigās gaļas smaržu...
++