Nu jau 4. nodaļa.
Izvēle.
Es biju tikai pāris metrus no mājas, kad man uznāca drebuļi. Tie bija ļoti nepatīkami un es īsti nesapratu, kāpēc tie man ir uznākuši.
Pie mājas lieveņa mani pārsteidza šausmīgs fakts-mūsu mājas durvis bija uzlaustas. Es ieskrēju iekšā. Joprojām TV rādija tēva iemīļoto sporta spēli-basketbolu. Uz dīvāna stāvēja šķīvis ar picu.
Bet šī istaba bija izvandīta. Es apskatīju arī pārējo māju. Bija izvandīta arī virtuve un mana istaba. Es kārtīgi apskatīju savu istabu. tur nekas nebija pazudis. Vismaz man tā šķikta.
Bet tad es apjautu, ka kaut kā trūkst. Kaut kā ļoti svarīga...
Man šausmās aizcirtās elpa. Tā nebarēja būt. Tas nebija iespējams. Kas bija to izdarījis? Kur bija mans tēvs?
Es sāku stresaini skraidīt pa māju meklēdama viņu. Es saucu viņu, skrēju pat ārā un meklēju dārzā, kur viņš dažreiz apdomāja savu dzīvi. Bet viņa nebija nekur.
Man vajadzēja apgulties un padomāt. Es mierīgi aizsoļoju līdz savai istabai,kur apgūlos. Pēkšņi sadzirdēju kā zem manis kaut kas nošvirkst. Itkā saburzītu papīru.
Es piecēlos. Zem manis stāvēja jau mazliet saburzīta lapiņa. kā es to nevarēju neievērot? Es to apskatīju. Uz tās teksts bija rakstīts ļoti skaistā un izsmalcinātā rokrakstā. Bet kas uz tās bija rakstīts?
Ja tu vēlies vēl reizi redzēt savu tēvu tev jādodas uz mežu. Tiklīdz izlasi šo zīmīti skrien. Skrien uz ošu birzi. Tev ir maz laika, Emīlij! Ēna
Ko? Ēna? Tā arī viņu sauca? Tēvs? Mirs? Man bija jāskrien. Un es skrēju. Man gribējās ēst un atpūsties, bet es šīm vēlmēm nepievērsu uzmanību. Es nebiju novilkusi kedas jau no rīta un tas man ļoti noderēja.
Es skrēju kā vēl nekad. Vienīgais, kas skrēja ātrāk bija manas domas. Tās šaudījās no ēnas uz tēvu, no tēva uz nāvi un no nāves uz ošu birzi. Es jau biju pusceļā uz turieni, kad man sākās milzīga histērija. Es sāku raudāt, jo tikai iagad pār mani nāca apskadrība-es savu tēvu varu vairs nekad neredzēt.
Kā šī diena varēja tā pārvērsties. Varbūt man tomēr nevajadzēja iet uz skolu. Es būtu ar mieru paciest Beatrises apvainojumus uz visu mūžu, tikai lai mans tēvs paliktu dzīvs.
Es pati nespēju noticēt, ka tik ātri atskrēju. Ošu birzs-tā noteikti bija tā pati. Un tur pie kāda liela oša tupēja mans tēvs. Viņš bija piesiets, mute bija aizsieta un izskatījās, ka viņam ir daudz brūču.
Es pie viņa pieskrēju un centos viņu atsiet. Man paveicās, ka varēju atsiet muti, bet tad nāca vārdu plūsma.
-Bēdz....Briesmoņi...Nogalinās...Abus....Skrien...
bet es viņa neklausījos. Es jau mazliet bija atsējusi roku mezglu, kad pēkšņi mani kāds sagrāba aiz rīkles. Es sāku smakt.
Tieši aiz manis iedunējās kāda zema, samtaina, bet maiga balss.
-Emīlij! Liec viņu mierā. Ja tu vēlies viņu glābt, tev jāpievienojas mums.
Es apstulbu. Viss pēkšņi šķita kā murgs. Es cerēju, ka tūlīt piecelšos un taisīšu sev kafiju.
Bet nekas tāds nenotika. Es joprojām smaku un man trūka elpas. Kāpēc viņš mani neatlaida? Es mēģināju pagriezties un apskatīt mani, bet tiklīdz to mēģināju izdarīt, sapratu, ka tas ir slikts ieradums. Viņš mani sāka žņaugt vēl vairāk. Es sēcu.
-L.....l....ūd....zu......la......aid....ma....aaa....n...ii.........
Tvēriens atslāba un tagad tas turēja mani aiz pleciem.
-Ēna?-es nedroši vaicāju. Viņš ierūcās.
-Es esmu Sauls. Mani sauc arī par Vētras Putnu, bet to tu drīz iemācīsies.-viņš pasmīnēja.
Un es sāku kliegt. Bet tad mani kāds paņēma uz rokām un aiznesa. Man pēkšņi palika mierīgi, bet tad es sapratu, ka attālinos no tēva. Es izlēcu no rokām. Mani kāds satvēra un sāka skaidrot.
-Tu pievienosies mums. Ja nē tavs tēvs mirs.
Es tikai pamāju ar galvu. Es nedomājot biju piekritusi. Tagad mana intuīcija bļāva, lai bēgu. Bet tam nebija jēgas...
