Nu jau 3. nodaļa...šodien baigi sagribējās drukāt...un vēl kas-man patīk ja ir komentāriņi-gan ar kritiku, gan uzslavu ! ;)
Mazs ceļojums.
Tiklīdz es izskrēju ārā, pār manu ādu pārskrēja trīsas. Tāpat kā es patreiz , manas trīsas bija nemierīgas. Bet man nebija auksti, man nebija bail. Es gaidīju. Īsti nezinu ko, bet zinu, ka gaidīju. Varbūt zīmi, bet varbūt kādu.
Ja jau biju iesākusi, tad arī turpināju ieklausīties savā intuīcijā. Es paskatījos mežā. Un nespēju noticēte tam ko redzu. Tā bija ēna. Nē, tā pat īsti nebija ēna...Tas bija siulets.
Un tad viņš bēga. Es centos viņu panākt, bet viņs bija ātrs. Ne jau tā kā olinpiskais čempions. Ne tā kā cilvēks.Biju vien ceļā uz meža malu, kad vairs viņu nemanīju. Bet es neapstājos. Es skrēju iekšā mežā. Es skrēju tikai uz priekšu un neredzēju, kas notiek man aiz muguras. Es skrēju caur brikšņiem un krūmājiem, līdz ieklīdu kādā man nezināmā ošu birzī. Nopietni-ošu birzs? Šeit?
Tad pēkšņi mani satvēra ciešas, siltas, bet tomēr ledainas un skarbas rokas. Es aizvēru acis jo man bija bail. Man nebija bail par to, ka ar mani kaut kas var notikt. Man bija bail par to, ka nepazinu savu turētāju. Es klusi mēģināju paskatīties, bet redzēju vien melnu, ķermeni un galvu nosedzošu apmetni. Vienīgais, ko es redzēju bija tā lūpas. Tas bija pilnīgas un pulsēja.
Man šķita, ka aizdomājoties viņš mani nepamana, bet tiklīdz centos lēni atgriezties atpakaļ, viņš mani nosvieda un aizskrēja. Nezinu kāpēc, bet es sāku raudāt. Atkal. Jau kādu....hmm....ceturto reizi šajā dienā? Bet tad es mēnesnīcā uz zemes pamanīju kaut ko mirdzošu. Pacēlu to. Tas bija gredzens. Sudraba gredzens ar smalkiem gravējumiem. Mana intuīcija atkal man kaut ko čukstēja. Bet es nesapratu ko. Ar jaunatrasto gredzenu kabatā es devos mājās.
***
Bija jau pagājušas divas stundas kopš šķīros no sava svešinieka. Es devos mājās, bet nevarēju atrast meža malu. Jau otro sasodīto stundu es maldījos pa mežu, bet man šķita, ka es eju tikai dziļāk. Mans tālrunis rādija bez piecām deviņi vakarā. Par nožēlu, šeit nebija zonas. Man sala. Es sabāzu rokas kabatās. Tur es sataustīju ko cietu un nelielu.
Tas bija gredzens. Tas pats gredzens. Tikai tas likās silts, kā saule šajā drūmajā naktī. Es to uzvilku pirkstā. Derēja izcili. Kā tas ir iespējams? Man pēkšņi paliki tik silti...Un tad es atkal salu.
Pēkšņi kaut kur tālumā saredzēju gaismu. Es sāku skriet. Paklupu aiz kāda apauguša celma, bet nepakritu. Es tam arī nepievērsu uzmanību. Jau varēju redzēt mājas siuletus un ugunskuru. Jā-ugunskuru. Vienīgi, kuri kurināja ugunsjuru šajā apgabalā bija...
Es izskrēju sakoptā dārzā, kas bija izpušķots ikgadējiem ziemas nakts svētkiem. Tie katru gadu notika pie bagātākās šī apgabala ģimenes. Pie Rossiem. Un ziemas nakts karaliene kā vienmēr bija šīs ģimenītes mīlulīte-Beatrise.
Es jau apsvēru iespēju doties atpakaļ mežā, kad pēkšņi ierunājās kāda maiga sievietes balss.
-Ak, Emīlij! Tu bedzot esi izlēmusi atsākt mūsu tradīciju un kā senajos laikos ar mums vienoties šajos svētkus?! Lai gan šīs drēbes galīgi neder! Varbūt varētu...
Tikai tagad apjautu, ka kāds runā ar mani. Es pagriezos un mēģināju pasmaidīt.
-Rossas kundze! Ak, es izlēmu, ka šogad varētu atkal pievienoties šo svētku svinēšanā. Tikai pa ceļam es nokritu, bet man vairs nebija laika atgriezties.
-Bet kāpēc tu atnāci caur mežu?-viņa bija izbrīnīta.
-Ess.......es.......ieraudzīju bŗīnišķīgo ugunskuru un... un šķita, ka kaut kas sakustas mežā, tāpēc iegāju pārbaudīt. Tur nekā nebija.
Es pasmaidīju un viņa mani aicināja iekšā. Es gribēju kaut kā izgrozīties, bet vairs neviens iemsls nenāca prātā.
Pēkšņi iezvanījās mans mobilais telefons. Es ieskatījos telefona ekrānā. Tēvs.
-Hallo? Tēti?
-Kur tu esi!-viņš gandrīz vai bļāva histērijā.
-Hmm....Es esmu ziemas nakts dārza svētkos...
-Tā, tu tūlīt pat dosies mājās un mums būs svarīga saruna.
-Es tūlīt dodos mājās, tēt.Atā.-Es aizvēru telefonu. Par tādu sīkumu kā tētis jau biju aizmirsusi . Bet es zināju, ka tiklīdz būšu mājās tētis jau būs nomierinājies un vienīgais, ko dabūšu būs jautājums:kā gāja skolā? Bet patreiz man par šo zvanu vajadzēja pateikt Rossas kundzei.
-Atvainojiet, bet man tikko zvanīja tēvs un viņš vēlas, lai es dodos mājās. Atvainojiet par sagādātajām neērtībām.-Es ieturēju savu vēso, pieklājīgo runas stilu.
-Ak, man ir ļoti žēl, ka tu mums nevari pievienoties. Varbūt tevi aizvest?
-Nē, paldies! Man vajag padomāt.
Es uzsmaidīju Rossas kundzei un devos uz vārtiņiem. Man palaimējās, ka pēkšņi atcerējos par mp4, kas stāvēja manā kabatā. Kāpēc es to neiedomājos jau mežā? Es nu gan esmu! Bet patreiz mūzika bija man vajadzīga.
Un sākot doties uz māju pusi es uz mēles sagaršoju to saldi sūro garšu...
