local-stats-pixel

Kliedziens. 20. nodaļa.3

31 0

Sveiki spocēni! Es tomēr pa vidu spēju uzrakstīt jaunu nodaļu, bet-maijs jau tā īsti arī nav sācies. Ceru, ka patiks arī šī nodaļa. Tāpēc īstenībā viss, ko vēlos teikt:

Enjoy! :)

Zaudējums.

Es mēģināju atvērt acis, bet nespēju, jo tās bija aizlipušas dēļ asarām. Es jutu kā tek asaru tērcīte. Es sāku drebēt, lai gan jutu saules siltos starus. Saule man uzreiz atgādināja par...

Es jau uzreiz biju augšā un vēlējos lai vakardienas pārdzīvojumi būtu tikai slikts murgs. Bet manas acis jau bija vaļā un skats mani nepriecēja.

Man priekšā gulēja tie paši cilvēki. Gandrīz tie paši. Ja neskaita to, ka vairākums ķermeņu bija pārklāti ar melniem audumiem. Līķu palagiem.

Es pati neticēju tam, kas notika manu acu priekšā. Cilvēki vilka palagus ar būtnēm, kas bija tajos iekšā. Es jau redzēju kaudzi ar viņiem. Ko ar viņiem darīs? Kas notiek? Vai patiešām cerība bija aizplēnējusi kopā ar rīta sauli?

Bija jau dienas vidus. Cilvēki, kuri nebija līķautos bija zem maziem jumtiņiem. Es pārskatīju vai tur ir arī Neits un Vlads. Es uzelpoju, kad redzēju viņu sejas. Daļēji uzelpoju.

Tiklīdz to vēlējos izdarīt man aizrāvās elpa. Viņu skaistās sejas. Viņu skaistās, brīnišķīgās, neaizskaramās sejas bija kā kādu vergu sejas, kuras sadauzīties ar pātagu un iebāztas verdoša ūdens katlā un vēl pēc tam rētās iebērts sāls. Nē, šis skats nav aprakstāms. Dēļ tā sariešas asaras. Tāpat kā man.

Es uzsvempos tikai tik neveikli cik es to spēju un skrēju pie Neita. Viņš bija dzīvs, tas bija galvenais. Viņš gulēja ar plānu linu kreklu, bet tam cauri es redzēju strutas. Es sāpēs iekliedzos. Viņš atvēra acis un es atkal tiku ierauta viņa prātā.

***

Viņas skaistā seja. Šķiet nebiju to redzējis veselu mūžību. Viņa uz mani skatijās ar tumšām un tukšām acīm. Es tikai nesapratu kāpēc. Un kāpēc viņa bļāva? Kāpēc viņas skaistā balss bija jāmoka zem šīs nastas? Es sekoju viņas skatienam, kas veda pie mana vēdera. Es palūkojos uz leju.

Kas tad tas? Es uzrāvu savu kreklu augšā un mani pārsteidza skats. Mana miesa bija apdegusi. To klāja strutas un skats nebija no tiem skaistākajiem. Kas ir noticis? Es neatceros neko vairāk kā spilgtās gaismas. Un, protams, viņas acis...

Bet šīs acis nenovērsās. Tās bija tukšas un tik šausmīgi dziļas. Biedējoši dziļas. Es jutu, ka kāds ir jāpasauc.

-Eu! Raul! Panāc!-mana balss skanēja sēcoši, bet šajā klusumā tā bija pārāk skaļa. Kāpēc bija kluss? Parasti mūsu visu balsis nevar apklusināt.

Pie manis jau bija pienācis Rauls. Viņš uz mani skatījās ar izbrīnu, bet šis bija lepns skatiens.

-Ēna! Dieva dēļ-tu esi piemodies! Atpūties! Dieva dēļ-atpūties! Es zinu-nahīti ātri veseļojas, bet tev vēl bija infekcija....

Viņš turpināju ko stāstīt, bet es vairs neklausījos. Tajā brīdī, kad biju uzrausies sēdus, es ieraudzīju šausminošo skatu. Tas visu izskaidro.

Es redzēju melnus palagus, kuros noteikti, ka bija ietīti līķi. Es sāku meklēt Kraukli. Viņš tomēr ir mans labākais draugs. Ja Emīlija nestāvētu manā priekšā, pirmā ko es meklētu būtu viņa.

Es pārskatīju visu laukumu. Tajā stūrī viņa nebija, arī vidus bija tukšs. Pārskatīju pretējo malu. Es viņu neredzēju.

Bet tad es atcerējos dīvaino skatienu kādēļ biju saucis Raulu.

-Kas ar viņu noticis Raul? Kas noticis ar viņas skatienu? Viņa nekustas un nereaģē. Šķiet, ka viņas šeit nebūtu.

-Ko?! Viņas skatiens?-viņš pavērsās pret Emīliju un ieskatījās viņas acīs. Es gribēhju viņu atraut un pateikt :„Stop! Tās ir manas un viņas acis, ne tavējās!” Bet... Es esmu tāds egoists!

***

Es mēģināju atgriezties savā prātā! „Ej! Ej prom! Es tevi negribu!”. Viņš manī neklausījās. Viņš mani ignorēja! Bet varbūt viņš mani nedzirdēja?

Un tad pēkšņi es atkritu savā prātā. Manām lūpām bija pieskārušās citas. Sākumā domāju, ka tas ir Ēna, bet tā kā nebiju droša atvēru acis.

Un labi, ka tā darīju! Tas bija Rauls, kas man veica mākslīgo elpināšanu. Es viņu atgrūdu.

-Vācies! Ko tu iedomājies?!

Es agresīvi uz viņu skatījos. Es negribēju viņu. Es pēdējā diennaktī biju tik daudz pārdzīvojusi, ka nevēlējos, lai ar mani auklējas.

-Vau... Neuztraucies! Tu reāli atslēdzies un vispār tu nereaģēji...-Viņam bija savs savdabīgais runāšanas stils. Var redzēt, ka viņš ir pārvērsts nesen.

-Klau, es zinu ko es daru. Es zinu kādas kļūst manas acis un es zinu kā rīkoties.-es atcirtu ar balsi, kura sita kā pātaga. Es redzēju bailes viņu acīs. Un tikai tāpēc jutos lepna.

-Labi....Raul, cik tad īsti ir cietušo un cik...-Neits aprāvās un es ar Raulu sapratām. Viņam sāpēja. Un es sapratu labāk par Raulu. Bet es to nevēlējos....

-No deviņdesmit sešiem cilvēkiem dzīvi ir...deviņpadsmit. Daži no tiem vēl ir uz robežas, bet dažiem, kā tev, situācija ir nostabilizējusies.

-Vai....Vai Krauklis ir dzīvs?- Neits tik tumši palūkojās uz Raulu un es jutu asaras uz sava vaiga. Es nezināju kādā stāvoklī ir krauklis, bet es zinu ,ko juta Neits.

-Viņš ir no tiem, kuru stāvoklis ir svārstīgs. Mēs nepamanījām, ka viņam ir izveidojusies infekcija, bet mēs vēl varam mēģināt. Mēs jau gatavojamies operācijai, jo pat ar šādām lietām un nahītu veselību nedrīkst jokot.

-Bet kas ir šie „dzīvie”? Vai vari viņus nosaukt?

-Nu mums ir Lilija, Vlads, Sjūzena, Sauls, Krauklis, tu, Nīla, Frēzija.... Bet vēl ir kādi divdesmit cilvēki, kuri necieta no saules kā, piemēram, es un Vēsma.

-Ak tā..... Bet jebkādā gadījumā-mums ir jākustas.

-Bet kā ar mūsu aizsargiem?

-Es nezinu,-viņš jau pateica, bet es vairs nespēju apturēt savu tekstu.

-Manu tēvu nogalināja, par pārējiem es nezinu.

-Kā tu to zini?-Neits uz mani šaubīgi skatījās.

-Mmmmm.... Domā es savu tēvu nepazīstu?! Viņš nekad neizbēgtu no mūsu nagiem. Viņš ir naivs un tic policijai un FIB. It kā tie būtu mūsdienu grieķu un arī pasaules dievi.-Esmu ļoti priecīga, ka māte pirms nāves bija man iemācījusi labi melot. Es nezinu ko bez šīs mākas darītu.

-Klau, jau gatavosimies. Tiklīdz būsim operējuši Kraukli, pārbaudīsim pārējos. Dosimies ceļā jau drīz. Ja FIB ir ticis iekšā, ilgāk par divām dienām viņi tur nemaldīsies.

-Es savākšu visas iespējamās somas.-es iesāku un Rauls mani papildināja.

-Ja vari, tad izšķiro mantas. Protams, pasauc kādu palīgā.

Es pamāju un gribēju jau iet. Rauls jau cēlās un gāja prom.

-Em.....Vēsma, pagaidi, man tev kas sakāms.

Es pagriezos un nespēju neklausīt šīm acīm.

31 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

Luuudzu raksti arī maija  

 

P.S. Negribi izdot grāmatu?

3 0 atbildēt

Atvaino Melānij ka neizlasīju iepriekšējās daļas ātrāk! Tās kā vienmēr ir ideālas! emotion Nu bet lūdzu nemoki mani emotion pacenties ielikt biežāk!

1 0 atbildēt