Tātad-nākamā nodaļa!
Trieciens.
Sāpes. Vienīgais, ko es jutu bija neaizskaidrojamas sāpes. Vienīgais, ko es vēlējos bija kliegt. Es mēģināju celties, taču neveiksmīgi. Bija sajūta itkā manī iekšā durstītu tūkstošiem dunču.
Es jutu kā man pa vaigu slīd asara. Tikpat vientuļa kā es šajā sasodītajā mežā. Pie velna! Tikpat vientuļa kā es visā dzīvē. Tikai tagad apjautu , ka man nav neviena.
Atkal mēģināju celties un doties prom, jo nespēju un nevēlējos par šo tēmu domāt. Taču tiklīdz piecēlos mani nogrūda. Es nevienu neredzēju, bet jutu, ka te kāds ir. Kaut kas svešs, bet tāds kā pazīstams. Es sakopoju savus spēkus un piecēlos. nē ne piecēlos bet gan uzslējos četrrāpus. Es sāku rāpot, kad sajutu vēl vienu grūdienu, bet tam nepievērsu tam uzmanību. Pēkšņi sākās kaut kas līdzīgs uzbrukumam-viens, divi, trīs, četri...pat pieci grūdieni pēc kārtas.
Biju aizsoļojusi vien pāris metrus, bet jau jutos nogurusi. Es apsēdos un sāku domāt. Kā tas var būt, ka mans mežs ar kuru biju izaugusi, kurā pazinu ik saknīti un zariņu, bija sacēlies pret mani. Nu labi-tas nebija mežs. Te kāds bija. Es nemaz pašai nemanot sāku raudāt.
Es atkal saņēmos un atsāku rāpot uz meža malu. Es vismaz domāju, ka tā ir meža mala. Atkal mani mēģināja nogrūst. Un vēlreiz. Vēlreiz. Un vēl vienu reizīti...Es nokritu un sāku raudāt.
-Es padodos!- nobļāvos pa visu mežu un sāku vāļāties. Pēkšņi atkal sajutu sāpes. Bet šoreiz es jutu reālas sāpes. Es redzēju kā asiņo mana kāja. Es iekliedzos no sāpēm un nespēšanas kustēties. Es vēlējos bēgt, bet sapratu, ka nespēju.
Pēkšņi mani kāds pacēla. Un tad es atslēdzos.
***
Es pamodos savā gultā. Apkārt dzirdēju skraidām tēvu. Izklausījās, ka viņš runā pa telefonu. Nemanāmi apskatījos pulkstenī. Seši vakarā. Palūkojos uzsavu kāju. Tā joprojām smeldza, bet kur gan bija palicis mans ievainojums? Es piecēlos un man sareiba galva. Spēji apgūlos. Tā kā mans tēvs joprojām skraidīja, mēģināju pati lēnītēm un nepārsteidzoties doties uz virtuvi, lai varētu padzerties sulu. Tiklīdz spēru kāju ārpus gultas, tēvs apcirtās. Viņš kaut ko nomurmināja tālrunī un paskatījās uz mani ar dīvainām, patlūdzošām acīm.
-Meitiņ!- viņš mani uzrunāja savādā balsī ar kādu, cik atceros, viņš runāja tikai ar mammu.
-Jā, tēt?!-es sadzirdēju savā balsī tik nevēlamo histēriju, ko bija uzjundījušas atmiņas par māti.
-Es parīt došos prom darba darīšanās. Tā kā mani šodien paaugstināja, man pašam par brīnumu, man uz nedēļu jādodas kaut kur uz eiropas vidieni. Ceru, ka tu man to atļausi ?
Mani izbrīnija šīs lūdzošās acis un tas, ka viņš man vispār kaut ko lūdza. Es zinu, ka viņam par mani ir bail kā jauvisiem tēviem. Bet viņš bija citāds. Viņš par mani neinteresējās. Visbiežāk uzdotais jautājums bija 'Kā gāja skolā?', un tas arī bija tikai pieklājības pēc. Tāpēc par atļaušanu mēs nemaz nerunājām.
-Jā, jā, protams. Es taču negribu, lai tevi atlaiž no darba!-Es viņam atbildēju, mēģinādama sirsnīgi pasmaidīt. Pēc viņa sejas izteiksmes man tas izdevās.
Es aizsteidzos uz virtuvi, lai varētu padzerties tik iemīļoto ananāsu sulu. Pie sevis es sāku domāt. Vai tas bija tikai sapnis? Bet es joprojām jutu meža smaržu un sāpes. Un pie meža smaržas jaucās tāda saldi sūra smarža.. Nē, es to tikai iztēlējos. Bet es apzinājos,ka uz turieni došos atkal. Bet tikai tad, kad aizbrauks tēvs. Es viņam nevēlējos stāstīt ne par šiem sapņiem, ne par ko citu.
Un es pēkšņi sajutu vieglu grūdienu, kad pēkšņi atrados istabas vidū. Es izbijos un pārmaiņas pēc klausot savai intuīcijai es nometu glāzi zemē un izskrēju ārā...
