Tad nu ar novēlošanos, bet ir arī nākamā nodaļa. Man laikam jūs jāapbēdina, bet manis atkal nebūs. Domājams vismaz maija mēnesi. Varbūt kaut ko pa vidu iemetīšu. Bet beigu beigās-lai labi lasās! :)
Lode.
Es pagriezos un neticēju savām acīm. Manu acu priekšā dega cilvēki. Viņi sadega viņu ķermeņus sakropļoja apdegumi. Jēla āda. Es redzēju sāpes viņu acīs.
Manā priekšā bija pāris desmiti cilvēku, kuri pārsvarā vārtījās pa zemi. Es nezināju ko lai daru. Kāds vīrietis un paveca sieviete jau bija sākuši rīkoties. Pavecā sieviete jau bija gandrīz aizvilkusi kādu jaunu meitenīti uz ēnu. Vīrietim rokās bija kāds pusmūža vīrietis. Es uz to noskatījos un tikai tad sapratu kas man jādara.
Es pieskrēju pie nahīta kurš bija man tuvāk. Tas bija Vlads. Man aizrāvās elpa. Viņa jēlā miesa bija karsta. Viņš bija apsedzis seju, es domāju lai tā neciestu tik traki kā viņa pārējais ķermenis. Es viņam pieskāros un viņš iebļāvās. Es viņam nodarīju pāri? Es? Sāku rakāties somā. Ūdens. Bet tad es iedomājos-vai te, saulē tā būs labākā ideja?
Es viņu drudžaini vilku uz meža pusi, bet apstājos kā iemieta.
-Eu!- uzsaucu vīrietim un viņš pagriezās.-Aizvelc viņu!
Mana balss drebēja. Man bija bail par Vladu, protams. Bet tagad es domāju tikai par Ēnu.
Es pārmeklēju ar ķermeņiem pārklāto pļavas daļu. Es ieraudzīju viņu jo viņa ķermenis raustījās visvairāk. Es pārlēcu visiem ķermeņiem kas šķīra mani starp viņu. Tikai daži soļi un es biju viņam blakus. Viņš gārdza. Viņa lūpas bija sausas un seja sarkana. Pārējais ķermenis bija vēl vairāk apdedzis nekā Vladam. Man bija bail.
Es sāku histēriski rakāties pa somu. Jau pēc pāris sekundēm es skrūvēju vaļā pudeles korķīti un viņa mutē lēju ūdens strūklu. Viņš beidza gārgt un pievēra acis, bet es redzēju kā viņa ķermenis bļauj. Es noņēmu pudeli un sakopojusi visus spēkus viņu maigi parāvu uz savu pusi un pavēlu sev uz rokām. Viņš nešķita smags, bet man bija psiholoģiski grūti. Es redzēju kā viņš cieš. Es redzēju kā viņš bļauj. Es redzēju kā viņš kliedz. Kliedziens bez skaņas.
Es jau jutu mazliet no koku mestās ēnas, bet tas nebija pietiekami. Es viņu nesu tālāk mežā. Sūnās, ēnā, mitrumā. Es viņu noliku sūnās, kas viņu mitrināja. Es paņēmu pudeli un aplēju viņu ar vēso ūdeni. Viņš mazliet nopūtās. Es būtu palikusi ja vien nebūtu sadzirdējusi viņa izteikto, kluso vārdu.
-Ej,-man ar to pietika. Es viņam paklausīju, jo nespēju nepaklausīt. Es pagriezos un gāju, bet redzēju kā viņš smaida.
Es izskrēju pļavā un joprojām šeit bija daudz nahītu. Es paķēru sev tuvāko ķermeni, pārliku to pār muguru un ienesu ēnā. Noliku viņu un aizķēru veco sievieti aiz rokas.
-Paņem no somas visu iespējamo ūdeni un aplej viņus.
Viņa pamāja. Viņa paķēra somu un iegāja ēnā. Es redzēju kā viņa ir piekususi.
Es skrēju uz tālāko galu. Tur stāvēja pāris ķermeņi, kuri nekustējās. Bija daži, kuri vēl mēģināja pretoties saulei. Es paņēmu kādu mazu meiteni. Es neticēju, ka viņa ir pārvērsta par nahītu. Es skrēju uz mežu, tas nebija grūti-viņa bija viegla.
Un tā mēs turpinājām darbu. Šie sāpīgie kliedzieni. Un pats trakākais, ka viņi nekliedza saka skaļi. Viņi kliedza sevī, ar acīm un skatieniem. Un šie skatieni sāp visvairāk.
Mums ar laiku piebiedrojās pa kādam nahītam. Daži uzslēja medpunkta telti. Daži strādāja mežā. Bet pārsvarā visi palīgi bija jauni. Viņu āda vēl bija mazliet iedegusi un viņus īpaši neskāra saule.
Bija sanests daudz ūdens. Pārsvarā mēs attīrījām jēlos apdegumus, bet vajadzēja arī padzirdīt. Bija vēla tumsa, kad pēdējais ķermenis tika nogādāts prom no pļavas. Lai gan vairs nespīdēja saule, tos nevarēja atstāt pļavā. Rīts nesīs jaunus apdegumus.
Visi pārsvarā bija pļavā. Tā saucamies glābēji, es domāju. Mēs bijām apsēdušies ap ugunskuru. Visiem bija milzīgas šaubas. Mēs bijām palikuši zem ķermeņiem palagus, jo sūnas nebija vislabākā pagaidu guļvieta. Mēs nezinājām cik ir mirušo, cik-dzīvo. Dēļ sirds trūkumi, pulsu bija grūti saklausīt. Es mēģināju nedomāt par visu šodienas notiekošo. Es tikai apzinājos, ka visi ir zem jumta, ietīti marlēs un segās. Viņu ķermeņi ir aptīti, bet vai viņu-tagad man jāsaka tā- dvēseles ir dzīvas? Vai viņi guļ uz zemes vai kaut kur augstāk?
No dežūras atgriezās kāds vīrietis, kas ir bijis ārsts.
-Kas nākamais? - viņš jautāja, bet es jau biju pacēlusi roku. Es nespēju parunāt. Manas lūpas bija kā salipušas.
Es piecēlos no koka stumbra uz kura sēdēju un devos uz meža pusi. Es biju nogurusi, bet es nespēju gulēt. Es soļoju ātri, jo ik brīdi manī auga uztraukums. Es nevarēju un nespēju vienaldzīgi noskatīties ciešanās. Jau biju mežā un sēdēja pie Vlada. Es nespēju sēdēt pie Neita, vienkārši nespēju. Man bija tik sasodīti bail, bail par to, ka viņš atkal cietīs dēļ manis. Es pati nespēju noticēt kā viss bija noticis. Vēl nesen es viņu nīdu par viņa briesmoņa dabu. Es tik ātri viņu biju iepazinusi, tik ātri iemīlējusi. Bet ja tā padomā-es viņu nemaz nepazīstu. Es nezinu kā viņš jūtas, es nespēju izprast viņa pasauli. Bet es nespēju viņu nemīlēt. Nespēju viņu nejust savā prātā vai arī nespēju nejust viņu savās dzīslās. Es to vienkārši nespēju.
Piecēlos un apstaigāju cietušos. Viņu bija tik daudz. Visi bija ieskrējuši pļavā. Viņi un arī mēs paši nebijām apdomājuši sekas. Tagad visi bija apdeguši. Jutu, ka rīts nesīs tikai sliktas ziņas. Sliktas.
Es apstājos pie vienas no sievietēm. Pie Lilijas. Lai gan viņa bija jauna, viņa bija bāla kā līķis. Bija bijusi. Tagad viņas skaisto ādu klāja apdegumi. Dažviet jau bija izveidojušies strutu kunkulīši. Es jutu viņas elpu, bet tā bija vāja. Viņa vēl bija dzīva. Vismaz viņa vēl bija dzīva.
Es pagriezos un devos pretējā virzienā. Pie Neita. Kāda ir viņa elpa? Vāja un nejūtama vai tomēr pietiekami stipra? Varbūt viņam vispār tādas nav? Šo domu es izmetu no prāta. Es pārliecos pār viņa ķermeni. Es jutu viņa elpu. Bet tā bija vāja. Es to nebūtu pamanījusi, ja vien viņš nebūtu sācis sēkt un uzpūtis man vieglu dvašu. Sāpīgu dvašu.
Viņš piecēlās pussēdus un sāka kliegt. Tagad tā nopietni. Man blakus jau stāvēja ārsts (laikam Rauls) un apskatīja Neitu.
-Viņam ir infekcija. Viņam ir kārtīgi jāattīra asinis. Paņem viņu aiz rokām.
Es paņēmu viņa rokas un pacēlu. Viņš nebija nemaz tik smags. Rauls paķēra kājas un mēs jau tūlīt bijām pie telts. Tika ieslēgts mākslīgais apgaismojums. Mums bija rezerves elektrība.
Es pat tā īsti neapzinos ko viņi tur izmantoja. Redzēju skalpeli, kā Rauls uzšķērž jau mazliet sadzijušos apdegumus, kā pa miesu tek strutu tērcīte. Bet pats šausmīgākais bija tas, ka es to jutu.
Es atkal biju viņa prātā. Viņam nesāpēja. It nemaz. Viņš tikai dega. Viņš dega neredzamā ugunī ar nejūtamām sāpēm. Viņš redzēja manas satumsušās acis. Lai gan tas viss bija kā biezā miglā, viņš tās redzēja tik smalki. Ik niansi un ik krāsu. Viņš tās dievināja. Viņam vairs nesāpēja. Un tad es pazudu no viņa prāta.
***
-Ejam, ātrāk! Viņiem vēl vajadzētu būt te!
-Uzmanīgi-Viņi arī novēro!
-Kā tu to visu zini Malkij?
-Kad mani nolaupīja, Viņi visu pārāk izskaidroja. Viņi ir sektanti. Vai kaut kas tamlīdzīgs. Vai mēs vēl varam izglābt Emīliju?
-Klausies, patreiz tava meita nav mūsu prioritāte. Patreiz mūsu prioritāte ir visi pasaules cilvēki. Mēs Viņus medījam jau pāris gadsimtus. Tāpēc tev ir jāsaprot.
-Labi..... Skaties!-es iesaucos. Es ieraudzīju mūsu mērķi.- Tā ir ieeja!
-Malacis, Malkij. Vīri-sagatavojiet ieročus. Uzliekat klusinātājus. Šim uzbrukumam jābūt klusam.
Mani tomēr māc šaubas. Es pēkšņi ieraugu vienu no Viņiem. Viņam ir ierocis.
-Viņi ir te! Viņiem ir ieroči! Viņu ir daudz! Kādam ir jābēg un jānodod koordinātas!
-Malkij! Bēdz tu! Mēs ar viņiem mēģināsim tikt galā. Tu to zini vislabāk.
Tas viss jau izklausās pēc iestudētiem tekstiem. Es pagriežos un sāku skriet. Un tad es pamanu sev priekšā vīrieti. Skaistu un apgarotu. Viņš skatās man tieši acīs un izšauj lodi. Tā ir labi nomērķēta. Man vairs nav laika bēgt. Es to sagaidīšu.
Tā ieurbjas manā galvā. Es jūtu kā tā urbjas manās smadzenēs. Un tas laikam ir viss.
