Es tač teicu, ka ielikšu šonedēļ! Bet ja godīgi, tad ceru ka jums tīk mans stāsts. Šis viss iespējams ir tikai sākums "grāmatai", bet man ļoti patīk kritika. Vienalga laba vai ne, bet patīk. Tad nu izbaudiet šo nodaļu. :)
Saldējums.
Viņš nokāra galvu un gandrīz vai čukstus nomurmināja.
-Tas ir tavs tēvs! Viņš ir izsaucis FIB! Mums ir jāpazūd-un ātri! Klau-velc drēbes, kurās ir ērti un kurās tu nesvīsti. Kurpes, kurās var tālu soļot. Aiziet! Aiziet! Mums nav laika!
Es joprojām apstulbusi stāvēju istabas vidū. Mans tēvs? Mans pašas tēvs? Kā viņš varēja mani tā iegāzt. Pat es apzinos, ka tas mani apdraud. Mēs taču esam nahīti.
-Taisies, mums nav laika. Labāk ielej ūdeni pudelēs. Un pēc tam paņem no bunkuriņa visu vajadzīgo.
Devos uz virtuvi un savācu visas iespējamās pudeles un burkas. Jutu kā rokas trīc un šķita, ka no rokām izkritīs visi trauki. Pie izlietnes tajos visos salēju ūdeni, lai gan nesapratu kāpēc tas jādara.
Noliku visu uz letes un tad sāku domāt-kas ir bunkuriņš?
-Mmmm....Vlad? Kas ir tas bunkurs? Kur tas atrodas?
Viņš iesmējās, bet tas izklausījās pārāk histēriski.
-Tu vēl par tādu nezini, vai ne? Mums ir tādi iekārtoti tādam gadījumam kā šis. Lai to atvērtu, jānoskenē pirksts. Skeneris ir pie gaismas slēdža.
Es devos uz to pusi, kur norādīja Vlads. Tur patiešām bija kas līdzīgs mini skenerītim. Es tam pieskāros ar pirkstu un man aiz muguras atvērās lūka. Es to dzirdēju.
Pagriezos. Lūka bija istabas vidū un tā bija diezgan liela. Es pārliecos pār to un ieskatījos iekšā. Tur bija divas teltis un arī guļammaisi. Blašķītes, sausā barība (laikam rezerves gadījumos viņi ar to spēj iztikt), sērkociņi un šķiltavas. Arī divas mugursomas, kurās varēja visu viegli salikt un vēl palika vieta.
-Paņem vienu, saliec visu, kas vajadzīgs un vēl no kofera paņem drēbes lietum, karstumam un arī aukstumam. Mēs nezinam kādi būs laika apstākļi.
Es pamāju un paklausīju. Gandrīz visu iespējamo saliku somā. Tur palika vēl salīdzinoši daudz vietas. No kofera izraku pāris šortiņu un krekliņus, divus siltus džemperus, pāris pārus zeķu, flīsa bikses, arī ērtas iešļūcenes un arī siltus zābakus. Atcerējos arī par ziemas jaku.
Man šķita, ka šī soma ir bezgalīga, jo tur palika vēl vieta. Es slepus vēl paņēmu savu mazo ērto portatīvo datoru un saules baterijas. Protams, arī vadu. Ar mani kaut kas nav kārtībā.
Visa šī darbība bija man ļāvusi aizmirsties par tēvu, bet atkal uzjundīja dusmas. Mēģināju tās apspiest runājot ar Vladu.
-Laikam tas ir viss. Tu jau esi sakrāmējis?
-Jā... Man ir tikai viens jautājums. Kāpēc tu paņēmi datoru?
Es iesmējos, jo man pašai tas šķita tizli.
-Man ir saules baterijas, tāpēc arī karstā dienā es varu sēdēt pie datora neizmantojot nekādu elektrību.
-Kam tev tas vajadzīgs?
-Nezinu...vienkārši somā vēl palika vieta, tāpēc iedomāju to tur iestumt.
Iesmējāmies par manu nesakarīgo domu gājienu. Izskatījās, ka viņa histērija ir beigusies.
-Mums jāiet. Mums nav laika pļāpāt.
Es ātri aizrāvu ciet koferi un uzmetu somu mugurā. Paķēru rokā koferi un gandrīz vai skriešus devos pakaļ Vladam.
-Kur mēs ejam?
-Uz rezerves izeju. Jā, mums tāda ir.
Viņš atbildēja uz manu neatbildētos jautājumu. Es sekoju viņam nerunājot ar viņu. Mēs gājām aizvien zemāk un zemāk zem zemes. Es nesapratu kur mēs ejam. Beidzot mēs nonācām pie platas ejas, pie kuras stāvēja pāris cilvēki. Vienam rokās bija gaļas šķīvis, citam ūdens krūka, bet vēl vienam dārzeņi. Man nemaz nav jāsaka uz kura šķīvja bija vislielākais kalns.
-Paņem un iestiprinies. Mums priekšā garš ceļš.
Es piegāju pie gaļas šķīvja. Mans vēders ierūcās. Nebiju ēdusi kopš brokastīm un biju gatava apzvērēt, ka bija jau vēla pēcpusdiena. Es paņēmu lielu gabalu ar gaļu un ātri apēdu. Es atvēru somu un sameklēju blašķīti un no krūkas iepildīju tajā ūdeni. No krūkas padzēros daudz ūdens. Paskatījos uz dārzeņu šķīvi. Biju gatava ēst jebko. Paņēmu lielu sulīgu tomātu un pāris burkānus. Burkānus iemetu somā, bet tomātu apēdu turpat.
-Paldies.
Turētāji mazliet pasmaidīja. Patreiz nebija laika mani ignorēt.
Mēs iegājām ejā. Tā bija tumšāka, bet tajā tomēr bija pāris lampas. Es aizdomājos par ēdamo un atcerējos par to, ko šodien nopirku.
-Paturi!-Es uzsaucu Vladam pastiepdama mugursomu. Ātri atvēru koferi un sameklēju vienu no pārtikas turzām. Izrāvu no turzas divus saldējumus. Es nopriecājos, ka saldējumi bija tīti termopapīrā. Tie nebija izkusuši. Es tos pasniedzu Vladam, kamēr aizvēru koferi. Paķēru no Vlada somu un atkal to uzkāru plecā. Tad no viņa rokām paņēmu vienu no saldējumiem un sāku to tīt ārā.
-Ēd! Savādāk tas vēl izkusīs!
Viņš negribīgi sāka taisīt vaļā saldējuma papīru. Mēs abi to nometām kādā tumšā stūrī. Es jau biju sākusi kārtīgi kost no saldējuma gabalus, kad Vlads tikai knapi to nolaizīja. Tas noteikti garšoja labāk kā atmiņās. Pēc brīža Vlads apstājās un pagriezās pret mani.
-Tas patiešām ir garšīgs.-Mēs iesmējāmies. Pēkšņi šķita, ka pasaulē nekas vairāk nav vajadzīgs.