Kliedziens. 16.nodaļa.6

Pavērsiens.

Kārtējo stundu pāršķirstīju grāmatu lappuses. Patreiz rokā turēju "Spilgtākās nahītu spējas". Grāmatai jau nav vainas, bet tas man nav vajadzīgs. Nekas no šī visa.

Vienīgās grāmatas, kas jau uz kaut ko vedināja, piederēja sieviešu autorēm. Man jau šķita, ka tūlīt kaut ko atklāšu, bet.. Bet tad es atduros kā pret mietu.

Es atkāpos no plauktiem. Jau biju iesākusi ceturto plauktu. Atkal piegāju klāt grāmatplauktam. Pārskatīju augšējo plauktu. jau redzētie Džimiji, un Frederiki, un Lorensi....

Pēkšņi manu uzmanību piesaistīja koši sarkana grāmata, kurai nebija autora. Vismaz ne uz vāka.

Pastiepos un pavilku to uz āru. Pār mani nolija grāmatu lietus. Bet rokā es joprojām turēju sarkano grāmatu. Pasmaidīju, bet tad iedomājos-varbūt kāds sabijies no trokšņa? Pat neelpojot ieklausījos. Neko nedzirdēju. Nopūtos un reizē strauji ievilku gaisu. Jutos atvieglota.

Tad atkal pievērsos grāmatiņai. Tā bija klāta ar biezu putekļu kārtu. Nopūtu to, bet ieraudzīju vien sarkanu vāku. Atšķiru pirmo lappusi, kas bija jau mazliet padzeltējusi laika gaitā. Tā bija mazliet grubuļaina, bet tur nekas nebija rakstīts. Uzšķīru nākamo lappusi, bet arī tur nebija nekā. Ātri pārskatīju visu grāmatu. Nevienā lappusē nebija nevienas norādes par tās saturu. Jutos kā filmās, kuras biju skatījusies bērnībā. Cik atceros, tajās bija stāstīts par spiegiem, kas sazinājās ar grāmatām, kurās nekas nebija rakstīts. It kā.

Mani ieintriģēja grāmata un es to nolēmu paņemt uz istabiņu. Devos uz letes pusi. Vismaz es domāju, ka tur ir lete. Beigu beigās izrādījās, ka biju devusies pareizā virzienā un drīz vien stāvēju pretim bibliotekārei.

-Ēs vēlētos paņemt šo grāmatu.

-Ak, šo tukšo grāmatu? Viņa te stāv jau gadsimtiem! Jā, jā gadsimtiem!-Viņa atbildēja uz manu neuzdoto jautājumu.-Nahīti grāmatas izdeva jau sen pirms to atklāšanas cilvēkiem.

-Bet es to tomēr paņemšu.

Viņa mani piereģistrēja datubāzē un iedeva man kartiņu.

-Lai tev veicas ar lasīšanu.-viņa iesaucās un es vēl dzirdēju kā viņa iesmejas.

Tālāk manā plānā bija doties uz kādu pārtikas veikaliņu. Es nogriezos uz veikalu ielas pusi. Tur mani pārsteidza lielā drūzmēšanās, bet bija taču dienas vidus. Sāku doties uz kāda maza veikaliņa pusi. Tā nosaukums bija „Eko”, tāpēc biju pārliecināta, ka labprāt tur iepirkšos.

Dodoties uz veikaliņa pusi, visi man meta līkumu un neviens netuvojās ne tuvāk par metru. Īstenība tas pat atviegloja pārvietošanos.

Nonākusi veikaliņā pamanīju, ka pārdevējai īpaši neinteresē kas es esmu. Es piegāju pie pirmā plaukta. Tur atradās daudz dažādu dārzeņu veidu. Es paņēmu mazliet no visa-kartupeļus, kāpostus, burkānus, baklažānus.... Gandrīz vai visu iespējamo izņemot gurķus. Man no tiem ir alerģija.

Tālāk devos pie ledusskapjiem. Tur es paņēmu pāris piena pakas, divus lielus gaļas gabalus (bez tās es nez vai iztikšu) un arī piena produktus. Tālāk devos uz saldētavu. Jau sen nebiju ēdusi saldējumu, tāpēc paķēru pāris no maniem iecienītajiem krējuma saldējumiem. Paņēmu arī divas saldētas picas un arī saldētus dārzeņus. Nevar zināt kad man nebūs naudas. Tāda iespēja arī bija.

Es nostājos pie dažādu našķu plaukta. Lai gan šie našķi bija veselīgāki un arī eko, tomēr tie bija neveselīgi. Bet vai nav vienalga? Paņēmu daudz šokolādes (un ar daudz es domāju ļoti daudz), Dažādu veidu čipsus, konfektes un ko tik vēl ne. Pie kases stāvēja mazs stendiņš ar augļiem. Es paņēmu gan bumbierus, gan ābolos un arī trīs kastītes zemeņu. Man saskrēja siekalas mutē.

Nostājos pie letes un pārdevēja sāka spaidīt kases podziņas. Viņa palūkojās augšup, bet tad atkal pievērsās produktiem.

-Tātad-tu esi jauniņā. Kā tevi sauc?

-Emīlija. Vai Uguns Vēsma. Bet man labāk patīk Emīlija.

-Man arī patīk, ja mani sauc manā īstajā vārdā. Esmu Rozemarija. Vai vienkārši Roze. Bet vispār mani sauc Ērkšķiene. Smieklīgs vārds, vai ne?-viņa iesmējās. Izskatījās, ka viņa izbauda manu klātbūtni.

Viņa jau bija saskaitījusi summu. Tā bija maza. Es samaksāju un jau gribēju doties prom, kad pagriezos un pateicu skaļi to, ko īsti nemaz negribēju.

-Es šovakar esmu brīva. Ja vēlies atnāc. Es dzīvoju 303. istabiņā.-Es pasmaidīju un izgāju no veikaliņa.

Es jau biju gandrīz izgājusi no ieliņas, kad mani sasniedza skaļš bļāviens.

-Emīlija!

Es pagriezos un ieraudzījusi Vladu pasmaidīju. Bet viņš gan nesmaidīja. Viņš jau bija blakus man.

-Ātri, ejam prom.

Es nesaprotot kas notiek viņam sekoju, bet viņš gandrīz vai skrēja.

-Viss, skrienam. Tu vari paskriet ātrāk par mani, es zinu. Tev ir labāki refleksi.

Es pamāju un sāku skriet. Jau pēc brīža biju priekšā Vldam un viņš iepalika. Nepagāja ne minūte, kad mēs jau atradāmies pie manas istabas durvīm. Viņš izrāva no manas rokas karti un ātri atslēdz durvis. Viņš iestūma mani iekšā un aizcirta durvis.

-Kravājies. Ņem visu, ko vajag. Visu!!!

Es biju tik apstulbusi par brēcienu, ka uzreiz paklausīju viņam. Es drebēju. Ēnas istabas puse jau bija pustukša. Vlads nervozi svaidīja drēbes koferī. Es ātri izvērtēju ko man vajag visvairāk. Portatīvais dators, higiēnas piederumi, mp4, grāmatas...

-Ņem arī pārtiku.

Viņš izvilka no manām rokām milzīgos maisus, arī aizskrēja uz virtuvi un izrāva visu iespējamo ēdienu no ledusskapjiem. Manā ledusskapī stāvēja lieli gabali gaļas. TO es nezināju.

Es joprojām ņēmu visu, kas bija man tuvs un vajadzīgs. Foto albumi, dažādi nieki....To visu es iekrāmēju kofera starpās. Tad pēkšņi es apstājos.

Vlads paglūnēja gar stūri.-Kas notika?

Es pēkšņi iebrēcos, neapzinādamās savas balss spēcīgumu.-Kas notiek Vlad? Kāpēc mums ir jākrāmjas?