local-stats-pixel

Kliedziens. 15.nodaļa.4

41 0

Tā nu-esmu nolēmusi rakstīt garākas nodaļas...Ja tomēr jums patīk iesākas, droši sakiet-respektēšu...Tā nu baudiet! :)

Spējas.

Es knibināju savas brokastis. Neērtā iepazīšanās nenesa nekādus augļus. Kails bija aizgājis tiklīdz bija uz mani paglūnējis, bet Vils un Sjū aizgāja, kad Vils paēda.

Vienīgā saruna, kas bija vedusies brokastu laikā bija saruna ar Sjū.

-Kur tu dzīvo?

-Austrumu puses piektajā stāvā, divi simti trīsdesmit otrajā istabiņā.

Ā.....-viņa novilka.

Ar to arī saruna beidzās.

Arī es jutu, ka vairs nevēlos ēdnīcā uzturēties. Pēc Vila un Sjū aiziešanas pagāja kāds mirklis, līdz izlēmu par labu karstajai un vientuļajai istabiņai. Piecēlos, jo nemaz vairs negribēju ēst, lai gan bija palikusi vēl puse gaļas gabala. Kartupeļus un ābolu gan biju apēdusi labprāt.

Piecēlos un man sekoja Vlads, kuram sekoja Lilija. Varēja redzēt, kā viņas acīs uzzibsnī patika, kad viņa uzlūkoja Vladu.

Es gāju caur galdiņu labirintu. Uz mani noskatījās daudzi acu skatieni. Daži dusmīgi, daži naivājoši, bet daži pat bijīgi. Es saņēmos un nepievērsu tiem uzmanību.

Izgājusi pa durvīm sajutu vēsmu, svaiga gaisa pūsmu. Tikai tagad sapratu, ka ēdnīca smakoja. Man šķita, ka pēc vecas gaļas. Noskurinājos.

Pēc brīža pa durvīma iznāca Vlads. Viņš locījās smieklos.

-Kas tev šķiet tik smieklīgs?-es pikti noprasīju. Tikai tagad sapratu, ka tas skanēja strupi un nepatīkami.

-Vai tu redzēji viņu sejas?-viņš joprojām smējās.-Viņi izskatījās tik smieklīgi!

-Tu uzvedies kā bērns,-es piebildu. Tā patiešām bija. Bet man tas patika. Es pieķēru sevi pie tādas domas. Pasmaidīju.

Pa durvīm, mums sekojot, beidzot izspraucās Lilija. Izskatījās, ka viņa nejūtas īpaši ērti.

-Lilī, beidzot! Vai tu varētu Emu pavadīt līdz istabiņai? Man šķiet viņa ļoti viegli varētu nomaldīties,-viņš smaiīja, bet vairs neizlikās, ka viņš tūlīt salūzīs no smiekliem.

Viņš atvadījās un mēs devāmies virzienā, kas man jau no sākuma šķita pareizais.

-Hmm..Kā tev...te patīk?- Viņa bez emocijām izmocīja.

-Nu nezinu. Man protams te patīk! Kā man patīk tie cilvēki, kas uz mani skatās jkā uz izdzimteni. Ā, gandrīz piemirsu! Man ļoti patīk tā foršā sajūta, ka krūtīs ir dziļš tukšums. Paga-tā arī ir!- Es viņai noteicu sarkastiski, paceļot balsi.

Viņa sarāvās un likās vēl mazāka un sīciņāka. Bet tad viņa iztaisnojās un izstiepa kaklu, lai izskatītos garāka.

-Ak tā! Tu uzskati, ka esi pelnījusi manu uzmanību? Slikti uz tevi skatoties. Tu ar savām hipnotiskajām spējām nohipnotizēji gan Ēnu, gan Vladu. Ēna ir stiprs, viņš izķepurojās, bet Vlads...Es zinu tavus trikus maita. es uz to neuzķeršos. Un zini ko-Vlads ir MANS!

Tagad bija mana kārta sarauties. Bet tomēr-es to neizdarīju. Nomierinājos. Viņa nebija pacēlusi balsi, bet caur viņas vārdiem strāvoja patiess spēks.

Bijām nonākušas pie manas istabiņas. Nolēmu pateikt vienu no tiem domugraudiem, kuri man patiesi fascinēja.

-Tu mani varbūt zini, bet nepazīsti.

Es atvēru durvis un tās aizcirtu Lilijas acu priekšā. apsēdos klubkrēslā, kurš bija kā liels maiss. Man tādi patīk. Es saņēmu savu seju plaukstās. Pār vienu vaigu pārritēja asara. Tai sekoja arī citas. Sāpes, kas pārņēma manu ķermeni, radīja drebuļus. Man sāpēja tas, kā man vairs nav. Bet varbūt man sāpēja kas cits. Varbūt tā ir dvēsele.

Ieslīgu dziļāk krēslā. Paņēmu vienu no spilveniem, kuri man bija aiz muguras un aizsedzu seju pilnībā. Asaras sāpēja. Tās dedzināja kā skābe. Dzirdēju šņukstus. Tikai pēc brīža sapratu, ka tie ir manējie.

Kāpēc....Ko es esmu izdarījusi? Ar Ēnu biju vienu reizi runājusi, vakar, kad sapratu kur ir mana istaba. Bet es to nekontrolēju. Man nebij nekādu spēju. Vismaz es tā domāju. Bet Vlads....Vlads bija kļuvis par manu draugi tik īsā laikā. Viņš vienkārši ir labsirdīgs. Tas ir Vlads-viņu savādāk nevar noraksturot. Es nesaku, ka viņš ir mans, viņš nav neviena. Arī Lilijas. Es redzu, kā viņa skatās uz Vladu, bet pie kā es esmu vainīga?

Un atgriežoties pie Ēnas-viņš vispār mani ignorē! Kā es varēju viņu nohipntizēt? Tas nav iespējams!

Es piecēlos, jo man galvā iešāvās interesata doma. Varbūt aiziet uz bibliotēku? Tur varētu būt kaut kas par nahītiem un spējām...

Iegāju virtuvē un sameklēju krūzīti, ko varētu nēsāt apkārt. Man palaimējās, ka te arī tādas ir. Uzsildīju ūdeni un sameklēju kafijas pupiņas, kuras samalu. Ēnai noteikti tas viss būs jāatmaksā.Un būs jāaiziet uz pārtikas veikalu, jo izjutu asu vēlmi vairs nedoties uz ēdnīcu.

Kamēr vārijās ūdens, istabā sameklēju auduma maisiņu ar uzrakstu: "Ceep calm and read books". To biju dabūjusi kādā vintage stila veikaliņā, laikam toreiz biju Ņujorkā. Pasmaidīju par atmiņām.

Ieskatījos kumodē. Paķēru garus, tumšzaļus svārkus, dzeltenu blūzīti un un melno vestīti, kuru biju iecienījusi. Patreiz man bija vienalga par bijušo iepirkšanās tūri.

Atgriezos virtuvē. Ūdens jau bija gatavs. Ielēju to krūzītē. Krūzīti paņēmu vienā rokā. Ieskrējusi istabā paņēmu karti.

Izgāju pa durvīm. Jau zināju kur jāiet no vakardienas pieredzes. Pavisam drīz jau biju nonākusi bibliotēkā. Izskatījās, ka šeit nav ļoti daudz grāmatu cienītāju, lai gan šajā laikā laikam visi jau ēda pusdienas. Biju raudājusi vairākas stundas. tas šķita neiespējami.

Es piegāju pie kādas veca gadagājuma sievietes. Viņa kārtoja grāmatas un laikam bija bibliotekāre.

-Labdien! Es vēlos pameklēt grāmatas par nahītu spējām. Vai jūs varētu man palīdzēt?

Sieviete pret mani pagriezās ar laipnām, uzticīgām acīm.

-Sveika! Mani sauc Trūdija. Tu laikam esi jauniņā, Emīlija.

-Jā, tā esmu es.

-Tā nu. Mumsir veselas 10 iedaļas ar grāmatām par nahītiem, bet vien 5 no tām-par to spējām. Tāpēc labāk seko man, jo šeit var viegli apmaldīties.

Es pamāju. Sieviete mani veda aizvien dziļāk bibliotēkā. Krūzes karstuma dēļ, mana roka sāka gandrīz vai degt. Es ievaidējos.

-Vai tev viss kārtībā dārgumiņ?

-Jā, jā. Viss ir labi.

Mēs nonācām pie ļoti lieliem plauktiem.

-Lūk,-viņa norādīja uz kreiso pusi.-Šie pieci plaukti ir par spējām. Tur ir galdiņi, bet ja nevari atrast izeju pie katra gadliņa ir poga, ja nu apmaldies.

Es atkal pamāju. Bet šoreiz vēl arī pasmaidīju. Bibliotekāre atbildēja manam smaidam.

Es aizgāju pie tuvākā galdiņa un gandrīz vai izmetu krūzīti ārā no rokām. sāku tās vēdināt. Pēc brīža jau bija daudz labāk.

Noliku maisiņu un karti ieliku tās iekšējā kabatā. Tuvojos plauktiem. No kura gala lai sāk? Laikam pēc alfabēta...

41 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 4

0/2000

nākošo!!

un padzen no sevis to ''slinkumiņu'' ;D

4 0 atbildēt

tavi stāsti ir kā saule skumjā dienā emotion nākamooo. Ja rīt ieliksi tu mani izglābsi jo rīt ir dejošana kas man nepatīk emotionemotionemotionemotion

4 0 atbildēt

Biju aizmirsusi cik jauki saņemt foršus komentāriņus. Mēģināšu kkad ielikt :)

4 0 atbildēt

NAKAMO,UN PAVISAM NOPIETNI

3 0 atbildēt