Tad nu izdomāju ielikt vēl vienu :)
Parasta diena.
Es droši soļoju pa gaiteni. Bet tomēr es jutu, ka šī nostāja sašķobās. Nostāja, ka es zinu kur eju.
Man bija jāiet tikai taisni. Un tad ...pa labi? Nē, pa kriesi. Bet varbūt tomēr pa labi?
Pēdējā mirklī pagriezos pa kreisi un uzelpoju, jo ieraudzīju bibliotēku. Tātad tai jāiziet tikai cauri. Bet..uz kuru pusi?
Tajā pašā brīdī, kā laterna jūrasbraucējam, man priekšā parādījās Vlads. Es nopūtos un aizskrēju līdz viņam.
-Vlad, labi ka esi te. Jau domāju, ka nekad neizkļūšu ārā no šejienes. Palīdzēsi man aizkļūt līdz iepirkšānās ielai?-pasmaidīju, kad viņš pret mani pagriezās.
-Protams! Atceries, ka tu jebkuram vari paprasīt ceļu, labi?
Pamāju. Biju ļoti atvieglota. Mēs gājām tikai taisni. Un tad nogriezāmies pa kreisi pie 52. plaukta.
Un tur pat bija šī mazā, lielā ieliņa. Pagriezos pa labi. Bezgalīgi plašumu. Pa kreisi tas pats gadījums.
-Vei tu vēlies lai iepērkos ar tevi? Mums būtu bezgalīgi daudz laika, jo Darba laiks sākas vienos naktī un beidzas vienpadsmitos vakarā. Un ir divi. Viss vēl tikai sākas!
Es piekritu viņa piedāvājumam. Viņš izskatījās pēc džeka, kas pietiekami saprot no modes.
Un es nemaldījos! Viņš mani aizvilka uz kādu tuvu, mazu vintage stila veikaliņu, kuru es patiešām dievināju. Man simpatizē visa šī padarīšana, bet viņam mode ir kā...kā...nezinu kas !
Mēs sameklējām ļoti daudz dažādus apģērbu komplektus, kurus ver arī kombinēt dažādāk. Un šo komplektu bija krietni daudz. Man bija sajūta, ka veikaliņš kļūs bagātāks.
Piegāju pie kases, bet pārdevējas sejā nebija lasāmas nekādas emocijas. Vai nu pārdevējai pilnīgā neraustīja kas notiek, vai arī viņa bija profesionāle.
Samaksāju tikai tūkstoti eiro. Īstenībā ļoti lēti šādam daudzumam. ļoti lēti.
Tālēk devāmies pie kurpēm. Katras meitenes sapnis. Izņemot mans. Man nav nekādu iebildumu pret kurpēm, bet nejūtu neko ļoti aizraujošu tulznu iegūšanā mērot dažādu veidu kurpes, un piedevās tu tikai izvēlies, piemēri, neptīk, liec nost.
Mēs sameklējām dažādu stilu apavus, bet it īpaši mīļās kedas. Puķainas, krāsainas, ar interesantu rakstu. Visādas.
Un vēl bija atlikuši akcenti. Ja nebūtu Vlada es tik daudz nepirktu. Pirmkārt, es to neuzdrīkstētos. Otrkārt, es nevarētu tik daudz pastiept. Viņš ir izteikts mačo.
Iegājām lielā, ar dažādām rotaslietām pārpildītā veikalā. Mani piesaistīja tie auskariņi, un tā piespraude, un tā rokassprādze... īsi sakot-ittin viss. Man patika akcentēt apģērbu ar rotaslietām.
Vlads nolika maisiņus un milzīgā ātrumā, milzīgu daudzumu rotaslietu salasīja milzīgā kaudzē, izvilka no kabatas kredītkarti un samaksāja par tām. Es visu šo laiku tikai truli stāvēju un blenzu uz viņu.
Mēs izgājām no veikala. Vlads laikam bija gatavs vēl doties uz kādu veikalu, bet es paņēmu no viņa pāris maisiņus, jo sajutos neērti, un pavilku viņu uz savu pusi.
-Ejam uz istabiņu, šodienai pietiks.
Viņš redzēja kā es esmu nosarkusi un iesmējās. Mēs griezāmies uz bibliotēkas pusi, kuras durvis jau varēja redzēt.
-Nu, kā tu esi iejutusies?
-Īstenībā man šeit ļoti patīk. Tikai esmu izbrīnīta.
-Par ko?-viņš iepleš acis.
-Par to naudas daudzumu, kas man stāv kartē.
-Beidz,-viņš iesmejas- Tas ir sākumam un pārtikai. Tav pašai ir jādomā sava diēta, daži pārtiek pārsvarā no dārzeņiem, bet citi viņu nenosoda. Viensno tādiem diētiķiem esmu es.
-Patiešām?-Tagad ir mans laiks ieplest acis-Tā nešķiet. Bet man ir jautājums. Ar laiku karte iztukšojas. Kā lai to....piepilda?
-Ak, tev ko palūdz un tev par to samaksā.Viss. Nekas īpašs.
Mēs jau bijām nonākuši pie istabiņas.
-Tagad būs grūtības ar tā visa sakārtošanu.
-Skatīsimies,-viņš noslēpumaini nomurmina zem deguna.
Ieejot iekšā es noliku maisiņus
-Droši ieej pārģērbies, es te jau iesākšu kārtot.
Es pamāju un dodos uz istabas galu, lai paķertu savu pidžamu.
Ieeju vannasistabā. Man nav bail no Vlada. Viņš ir draugs. Varbūt viņš pat varētu kļūt par manu labāko draugu. Šī doma vilina.
Pārģērbusies izeju no vannasistabas un man iepletas mute.
šis ir mans mīļākais stāsts
