Jā-es esmu nejauka, jā-man bija slinkums, bet nu ko lai tur dara. Tāda es nu esmu. Mēģināšu likt nodaļu 2 reizes nedēļā. MĒĢINĀŠU, bet nesolu, jo ja atkal saslimstu...Bet tagad droši pievērsieties kārtējai "Kliedziena" nodaļai :) !
Apjausma.
Apgūlusies automātiski pastiepu roku uz naktskapīša pusi. Sataustīju kautko cietu un stūrainu. Gerāmata!
Atvēru acis. Ja jau nu te bija grāmata, tad arī visām manām pārējām mantām te ir jābūt. Es aizeju līdz kumodei. Atverot tikai vienu atvilkni sapratu, ka visas mantas ir šeit. Nolēmu ieiet dušā un nomazgāties.
Paķēru pufīgo, pēc mana skatījuma tumši pelēko dvieli (lai gan tas bija tumši lillā), dušas želeju, ko atradu uzmestu kumodei un devos uz vannasistabu, kas par laimi mums katram bija sava.
Iekāpu duškabīnē. Palaidu tecēt skaidri dzidro, verdošo ūdeni ar kura palīdzību manā galvē pazuda migla, viss noskaidrojās. Šī ir jauna pasaule. Šī ir jauna dzīve.Šī ir jauna cerība.
Šķiet, ka atvēru acis pa īstam. Itkā visu šo laiku esmu skatījusies uz visu notiekošu kā TV. Jutu kā manās dzīslās rit jaunas asinis. Itkā jaunas asinis.
Piekopšu jaunu un sev patīkamu dzīves stilu. Beidzot būšu es pati. Jo mani šeit neviens nepazīst.
Es izkāpu un ietienos dvielī. Es smaidīju. Bija tik patīkami apzināties, ka atkal varēšu būt kā es pati, nevis baidīties (jā man bija bail no viņas) no Beatrises.
Ieskrēju istabā, jo gribēju paņemt drēbes. Bet apstājos kā iemieta, jo bija piemirsies, ka dalu istabu.
Es nepieklājīgi pablenzu uz Neitu, kurš arī nebija labāks. Skatījās uz mani kā...kā uz...medījumu? Patiešām? Ar manām smadzenēm kaut kas nebija kārtība.
Paķēru džinsas un krekliņu. Iegāju atpakaļ vannasistabā un atkritu pret durvīm. Viņa skatiens bija tik apburošs. Es redzēju kā viņš mani nopētija un pat gandrīz namanāmi ierūcās. Bet es to sadzirdēju.
Nav jau tā ka esmu neglīta. Man pat ir izteikti komplimenti. Es sevi uzturu formā un ēdu veselīgi, man pašai patīk arī savs smaids. Bet es nekad nebūtu iedomājusies, ka esmu vērta pat rūciena!
Uzrausos augšā no grīdas un uzvilku apakšveļu, kas stāvēja turpat vannasistabā. Kāds ir padomājis, ka iešu dušā. Tikai tagad pamanīju, ka te ir arī vanna. Vien tāda sīkuma dēļ bija vērts pasmaidīt.
Uzrāvu džinsas un krekliņu ar biezām lencītēm. Atslēdzu durvis. Istabā sāku meklēt zeķes. Jutu kā mugurā gandrīz vai duras Ēnas skatiens.
Pagriezos un devos pie skapīša. Tur stāvēja kredītkarte. Bet ne mana, lai gan uz tās rakstītais vārds līdzinājās manējam. Uguns Vēsma.
-Kam tā ir domāta?-es prasīju un redzēju kā Ēna novēršas no grāmatas lasīšanas, lai gan liekas, ka viņš to īpaši uzmanīgi nedarīja.
-Ak, tā ir tava karte durvīm, lai trās attaisītu un arī kredītkarte. Ar to var attaisīt istabiņas durvis un tās limits patreiz ir kādi desmit tūkstoši eiro, jo mēs šeit iepērkamies eiro. Sīkāk tev visu skaidros Vlads.
Visu viņš norunāja tik neitrālā un nogarlaikotā balsī, ka gandrīz vai brīnijos. Manī izraisīja izbrīnu dēļ naudas, kura glabājās kartē. Tā nepajokam.
Es iedomājos, ka varētu aiziet uz bibliotēku, lai gan tā īsti nebiju droša. Atcerējos par to, ka vēlos sākt dzīvi no jauna. Hmmm... varētu iesākt ar jaunu drēbju iegādi. Plaša izvēle un pietiekami naudas.
-Lai būtu, došos iepirkties!
