Sveiki. Vispirms, ceru jūs esat dzirdējuši par ACTA. Zinu, cerība zūd pēdējā, bet ja būs iespēja, kaut kad februārī izdomāšu kur lai publicēju savus rakstus. Un tagad-ja vēlaties varat izbaudīt kārtējo nodaļu. Tā būs īsāka, jo nav vairs laika rakstīt, bet nākamā būs kā agrāk.
Dīvaini.
Manā priekšā stāvēja viņš-bez apmetņa, bez visa moku izskata, ar tām muskuļotajām rokām un pilnīgajām lūpām...
Ēna pasmaidīja apburošu smaidu. Man šķita, ka tas bija pildīts patiesuma, smieklu un mīlas. Bet tās ir tikai manas iedomas.
-Sveika, Uguns Vēsma. Es esmu tavs jaunais istabas biedrs tāpēc, ka nebija citas istabas, kura būtu pietiekami brīva, tāpēc uz laiku tev būs jāpaliek šeit.-Viņš pievērsās Vladam un nahītiem, kas bija istabā pirms manis.- Es domāju, ka Uguns Vēsma vēlēsies atpūstie, bet man vēl ir svarīgas lietas darāmas šeit, tāpēc es jūs laipni lūdzu iet savās darīšanās.
Beidzot viņi aizies. Es jau gandrīz lēkāju no prieka. Kamēr biju aizdomājusies, visi, izņemot Ēnu, devās ārā pa durvīm. Mani atmodināja tikai durvju klaudziens.
-Mums laikam ir jāsapazīstas. Tu jau zini esmu Emīlija, man ir 18 gadi, šodien kļuvu par nahītu... Bet tu?
Klusums. Tas šķēla ausīs. Tas sāpēja.
-Sauc mani par Neitu. Vismaz istabā. Man tā ir patīkamāk. Manu vecumu tu zini, stāstu arī, bet kā ar tevi? Kāds ir tavs stāsts?
Es apstulbu. Ne jau viņa jautājuma dēļ, bet gan tāpēc, ka viņš runāja ar mani. Ar mani!
-Nu es piedzimu šajā pilsētelē pirms 18 gadiem 23 oktobrī. Es nebiju nekas jauns šeit, ja neskaita manu mammu, kas bija apmāta ar mani. Reāli patiešām apmāta.-Mēs ar Neitu iesmējāmies. Mēs!-Viņa mani lutināja. Kad vien ieraudājos, viņa bija pie manis. Bet ar laiku es sapratu, ka ja tā darīšu, mana mamma vienkārši pazudīs zem tās nastas. Viņas dzīvesprieks nemazinājās, bet spars gan. Viņa bija noskrējusies visu manu mūža sākumu, bet tagad bija vien dzīvelīga mēslu čupiņa. Man viņas pietrūkst.
Es sāku raudāt. Sākumā tikai šņukstēju, bet tad jau gar manu vaigu tecēja asaru lāsīte. Mani apskāva maigas, stipras rokas. Un tad es sāku raudāt vēl vairāk, jo nevēlējos, lai tās mani atlaiž.
Bet kāpēc es to nevēlējos? Varbūt tās mani mierināja. Nē nav īstais...Varbūt bija jauki nebūt vientuļai....Laikam, ka tas.
-Tu raudi. droši. Neesmu nekāds psihologs, bet raudi. Es tev vēlējos ko pateikt. Man ir tā dīvainā sajūta, kā par vectētiņu manā stāstā tikai savādāk. Itkā es tevi jau sen pazītu. Savādāk es gulētu savā gultā, kamēr tu gan jau, ka lasītu grāmatu. Un tā tas turpinātos. Bet šķiet, ka tu no manis izvelc, to ko nemaz negribu teikt. Es esmu diezgan kautrīgs. Ko es vispār te runāju?
Viņš atlaida rokas. Es jau biju nomierinājusies, klausoties viņa balss tembrā. Hmm....tas bija kā medus...
-Klau....Par to ko tikko teicu...tu mani neklausies. Tev gan jau, ka ir īpašas spējas, lai liktu cilvēkiem pateikt to, ko tu gribi. Tādas ir dažiem. Viss. Es tagad veru muti ciet un tu neesi dzirdējusi mani runājam.
Es vispār neaattapos, kas notika šo minūšu laikā, tāpēc tikai truli palocīju galvu un devos uz gultu.
