Ieliku savu grāmatiņu. Ceru, kad sapratīsiet esmu iesācēja. 
mani sauc Anna. Es dzīvoju mazā pilsētiņā dziļi laukos , kur visapkārt ir mežs. Kad uzkāpj skata torņa pašā augšgalā no tā paveras brīnišķīgs skats ,izskatās it kā mēs visi šajā pilsētiņa dzīvotu kā bļodā ar augstām malām. Man ļoti patīk dzīvot šeit, jo mani piesaista daba un nepatīk lielpilsētas.
Mana māsa ir ļoti atšķirīga no manis viņa dievina lielpilsētas un gandrīz katras brīvdienas pavada pie omas lielpilsētā. Man reizēm piespiedu kārta arī nākas braukt uz lielpilsētu pie omas tikai tādēļ, kad oma sūdzas par to, ka es viņu nekad neapciemoju, tikai mana māsa Kitija.
Manai mammai arī nav iebildumi pret to kad es braucu uz lielpilsētu, lai gan neviens neklausās manī kad viņiem saku, ka negribu braukt un labprāt palieku mājās.
Beidzot ir sākusies vasara. Domāju to izbaudīt mājas pie dabas. Bet tad mamma pēkšņi paziņoja, ka viņi dodas cļļojumā uz diviem mēnešiem un mums pa to laiku ir jādzīvo pie omas. Kitija jau, protams, bija starā, bet mana iekšējā pasaule pēkšņi sagruva.
Es nevarēju iedomāties ko es divus mēnešus darīšu lielpilsēta. Tur nav ne meža kur paslēpties no pasaules, ne pļavas kur sauļoties, tur pat nav ezera, kurā atvēsināties karstās vasaras dienās.
Tā pienāca nākamās dienas vakars un mēs devāmies ceļā uz lielpilsētu. Mamma nevarēja saprast kāpēc es nepriecājos kā mana māsa par dzīvošanu lielpilsētā.
Neviens mani šeit nesaprata. Neviens nesaprata to, ka es nevēlējos pavadīt divus mēnešus no vasaras lielpilsētā, kur ir veikals pie veikala.
Manai māsai lielpilsētā ir daudz draugu, bet es tur nevienu nepazīstu un divus mēnešus sēdēt mājās kopā ar omu mani apbēdināja vēl vairāk.
Kad ieradāmies pie omas mans garastāvoklis nebija uzlabojies. Tad mamma teica.
- Netaisi nu tik skumīgu ģīmi, neesi jau atvesta uz cietumu.
- -bet tieši tā es jūtos mammu, man te nav neviena drauga un es te nevienu nepazīstu kā Kitija.. – nedomājot viņai atbildēju.
- Gan jau Kitija tevi kādu reizi paņems līdzi ārā pastaigāties ar savām draudzenēm un tad varēsi ar viņām sadraudzēties. – nedaudz padomādama mamma atbildēja.
- Sveiki, mani bērni.-iesaucās oma atvērdama dzīvokļa durvis, pirms es paspēju apstrīdēt mammas sacīto.
Mammai ar tēti bija palikušas tikai dažas stundas līdz braukšanai prom tāpēc pie šīs tēmas mēs vairāk neatgriezāmies.
