Lūk arī trešā daļa, bet šoreiz īsa. drīz jau būs nākamā. 
- -Vai tad tu te nevienu nepazīsti?- jau nopietnāk puisis jautāja.
- -Nē, nepazīstu- tas noteikti izklausījās vēl muļķīgāk.
- - Ko tad tu šeit dari?- puisis smiedamies jau jautāja.
- - Em... mana māsa šajā ballītē pazīst visus, viņa mani vienkārši paņēma līdzi, jo savādāk viņai neļautu uz šejieni nākt.- samulsusi atbildēju.
- Nu jā. Nenožēloju kad viņa tevi ir paņēmusi līdzi, aiziešu pēc dzērieniem bet tu tikmēr gaidi šeit.-puisis pagriezās un aizgāja.
Mēģināju aptvert šo dīvaino teikumu. „nenožēloju kad viņa ir tevi paņēmusi līdzi” šis teikums visu laiku skanēja man galvā līdz viņš atgriezās.
- Lūdzu, es te tā padomāju mēs nemaz neesam iepazinušies, mani sauc Riks.- dodams man glāzi riks sacīja.
- -- Em.. mani sauc Anna.- turot rokās glāzi sacīju.
Un tajā momentā es sapratu, ka šis puisis vārdā Riks man patīk.
Tā bija tik pacilāta sajūta, likās, ka es lidoju nevis stāvu viņa priekšā.
Man likās ka labāk nevar būt kad pēkšņi pie manis pieskrēja Kitija ļoti satraukta un ar izsmērētu tušu.
- -Ejam mums jāiet nav laika- viņa kliedza un vilka mani projām no šī aburošā puiša.
Nesapratu kas notiek. Mēs atkal gājām nezināmā virzienā. Kitija kādas desmit minūtes nerunāja, bet es pa to laiku apdomāju to vai tiešām var iemīlēties no pirmā acu skatiena.
- -Uz kurieni mēs ejam?- beidzot viņai pajautāju.
- -Uz viesnīcu!!!- viņa man strupi atbildēja.
- -Bet, tu omai teici kad paliksim pie tavas draudzenes!-protestēju.
- -Plāni mainās!-masa tikpat strupi atbildēja.
