Stāsts Latvijā! :) Mazliet šausmu, mazliet romantikas.. kas nu būs?
Ķēdēs.8
Ķēdēs.
Iekodusies zīmulī, es lūkojos ārā pa logu, kur ziedēja ķirši. Man tik ļoti gribējās būt tur, ārā, malkot tēju, pīt ziedu vainagus, taču tā vietā es biju iesprūdusi skolas vidē. Pasniedzējas balss jau sen bija pagaisusi no manas apziņas, un es maldījos savās domās. Pievērsos papīra lapai uz galda, un pabeidzu vilka zīmējumu, ko šodien biju paveikusi. Nevarēju vien sagaidīt, kad literatūra beigsies, un es tikšu uz sportu. Sports man ļoti patika. Tā bija iespēja ieelpot svaigu gaisu un padarīt savu ķermeni veselīgu. Turklāt tas bija veids, kā man aizmukt no pagātnes.
Iedomājusies, ka man būtu kādas telekinētiskas spējas, centos pabīdīt pulksteņa raidītājus uz priekšu, bet tie ietiepīgi stāvēja uz vietas. Atspiedu galvu pret galdu un papūtu lapas nostāk. Mierinājums, ka bija maijs, mani nekādi neietekmēja. Man likās, ka te esmu iestrēgusi mūžīgi.
Nekā. Atskanēja zvans un sākās murdoņa un knakstīšanās, kas izrāva mani no pasivitātes. Cik vien ātri spēju, sakrāmēju mantas un devos laukā no klases, kad skolotāja nosauca manu uzvārdu, un tādējādi neļāva man pamest to stulbo telpu. Murminādama sulīgus lamuvārdus, es lēni pagriezos, sakārtoju lenci uz pleca un piegāju pie skolotājas galda, kur viņa jau stāvēja, būdama neapmierināta ar visu pasauli.
-Tu esi ielaidusi mājasdarbus,- Kalniņas kundze sacīja. Nobolīju acis.- Konsultācijas nav bezgalīgas, vai zini?
-Viss būs izdarīts,- es pārliecinošā balsī sacīju. Mans iekšējais velniņš iesita sev ar plaukstu pa seju, bet eņģelītis dusmīgi nošūpoja galvu.- Tas taču ir nieks.
-Literatūra nav nieks.- Kalniņa nerimās,- Tev ir divpadsmitā klase. Tas ir ļoti nopietni. Tevi var nepārcelt.
Pff.
-Viss būs labi,- es sacīju,- Jau rīt visi darbi būs uz jūsu galda.
-Lai tā būtu.-
Ceri vien, stulbā govs.
-Būs,- es samelojos un devos tālāk uz izeju, iziedama gaitenī, kur bija daudz cilvēku, kuri iepina mani sarunu vārdu mudžeklī un masu jūrā. Tā nu es grūstījos no sāna uz sānu, cerēdama ātrāk nokļūt tur, kur gribēju. Gandrīz skriešus, noskrēju lejā no trešā stāva, paskrēju garām bibliotēkai un laimīga iegāju ģērbtuvēs, kur klases meitenes jau ģērbās uz sportu, un sveicināja mani ar smaidu.
-Kalniņa neliek mieru?- Larisa jautāja, kad noliku somu. Paraustīju plecus,- Ja vajag, varam tev kopā aizsūtīt visus darbus. Lai tev vieglāk.
-Gan jau tikšu galā pati,- es maigi atteicu. Uzvilku šortus, kedas un kreklu un piegāju pie spoguļa. Sakārtoju matus pāri pleciem un uzsmaidīju spoguļattēlam. No rokas noņēmu matu gumiju un sataisīju matus astē. Būdama apmierināta ar to, kā izskatos, devos uz zāli, kad uzskrēju virsū kādam plecīgam vīrietim, kas bija daudz garāks par mani.
Viņš sākotnēji atvainojās, taču tad satvēra mani aiz pleciem un ieskatījās man acīs.
-Laura.- viņš noteica un es izbijusies atrāvos no viņa,- Laura, ko tu te dari?
Es ātri ieskrēju sporta inventāra noliktavā, un aizvēru durvis, atspiezdamās pret tām. Nu nevar būt, ka kas tāds notiek. Kā viņš varēja te būt? Viņam te nevajadzēja būt. Viņš bija pagātne. Viņš nedrīkstēja. Viņam nevajadzēja..
-Laura.- kāds pieklauvēja pie durvīm,- Kas notika?
-Ej prom,- es sacīju.- Lūdzu.
-Nekur es neiešu,- Artūrs, vīrietis, kam uzskrēju, uzstāja,- Lūdzu, iznāc.
Nobolījusi acis, atvēru durvis un tur nu viņš stāvēja. Tikpat burvīgs kā iepriekš. Taču es vairs nevarēju viņu uzlūkot kā iepriekš.
-Ko tu dari vidusskolā?- Viņš klusi jautāja,- Tev jau ir divdesmit četri gadi. Laura, tu atkal sāc spēlītes?
-Liec man mieru, labi?- es lūdzu,- Jūs mani ar kādu jaucat.
-Es nevaru tevi sajaukt ar kādu citu. – Artūrs uzstāja.- Laura, mani par to aizturēja uz diviem gadiem. Es tevi meklēju. Es to darīju tevis dēļ.
-Aizmirsti to, skaidrs?- es sacīju un devos uz zāles otru pusi, kur meitenes mētāja bumbu viena otrai. Pievienojos viņām un centos neskatīties uz Artūru. Viņš bija negatīva pagātne. Tagad galvenais bija, lai viņš neizpauž manu noslēpumu.
-Kas tev ar praktikantu?- Marta jautāja, pamezdama man bumbu.
-Sens paziņa,- es atteicu un atmetu bumbu atpakaļ,- A kas?
-Nekas,- Marta domīgi sacīja un pameta bumbu Kristai.- Simpātisks gan..
-Kā tad,- es sacīju. Ak meitene, ja tu zinātu, kāda man ir pagātne ar viņu, tu tā neteiktu.
-Laura!- Artūrs man uzsauca.- Panāc šurpu, lūdzu.- viņš paaicināja. Nebūdama lielas izvēles robežās, devos pie viņa un mēs piegājām pie vingrošanas matračiem.- Līķis ir atrasts tikai tagad. – viņš nočukstēja.
-Kā?- es sašutusi jautāju. Artūrs jau grasījās atbildēt, kad noskanēja zvans.- Artūr…
-Satiksimies pēc skolas. Pastāstīšu.- viņš sacīja un devās vadīt vienpadsmitajai klasei nodarbību. Tikmēr es devos pie savas klases. Nē. Viņš noteikti cenšas mani iebiedēt. Līķi nevar atrast. Mēs to labi noslēpām. Lieta jau sen ir slēgta. Nē, nē, nē. Nē. Nostājos klases rindā un palūkojos uz Artūru, kurš uz mani skatījās ar bažīgu skatienu. Reiz tā bija mīlestība.
Bet ne pēc tā, ko viņš bija izdarījis.