Ķēdēs (50)10

Artūrs visu risināja tā,kā vislabāk prata. Tas ir,ar kautiņu. Man tika pavēlēts palikt palātā,kamēr viss tiktu noskaidrots. Tika izsaukta policija un man nebija iespēju notikušo ietekmēt. Velns parāvis,viņi abi man bija svarīgi.
Kad beidzot viss bija pierimis, es drīkstēju doties mājās. Railijs bija atstājis atslēgas pie reģistratores,un tas padarīja dienu gaišāku. Ja neskaita to,ka es no viņiem abiem labprāt sataisītu kotletes.
Atslēdzu mašīnu,iekārtojos sēdeklī,ieslēdzu mūziku un atgāzu galvu pret atbalstu. Man riebās raudāt,bet viņi rīkojās kā īsti idioti.
-Meitiņ, tagad mēs varam paļauties tikai uz sevi,- es sacīju un ar plaukstu pabraucīju vēderu,- tagad esam tikai tu un es,uz ko var paļauties.
Neļaudama sevi mocīt vēl tālāk,izbraucu no stāvlaukuma,un devos uz kafejnīcu. Pašlaik,rupji sakot,biju nonākusi bezizejas situācijā. Vecāki nemaz neinteresējās,kā man iet. Nezinu,kas notika ar policiju un Rebekas lietu. Un cilvēki,ko mīlēju,dalījās divās frontēs un kļuva par ienaidniekiem. Es nevarēju uzticēties nevienam,jo pat mans mīļotais cilvēks un labākā draudzene mani pievīla un piekrāpa. Apstājos pie kafejnīcas,paņēmu telefonu līdzi,un jutu vēderu nogurkstam,kad sajutu ēdiena smaržu. Kafejnīciņa bija neliela,taču ar savu šarmu. Apsēdos pie galdiņa un sāku pārlasīt ēdienkarti.
-Ko pasūtīsiet?- mani no domām izrāva oficiantes balss.
-Banānu frappe un tīģergarneļu salātus. Un sarkanā velveta kūku.
Meitene visu piefiksēja un solīja atnest. Tikmēr ķimerējos ap telefonu, skatīdamās bērnu vārdus,kad man kāds piesita pie pleca,teju piebiedēdams man sirdstrieku.
Reičela mani apskāva un es nomierinājos. Ja tas būtu kāds no manas dzīves vīriešiem,es no viņiem uz vietas uztaisītu ragū. Bet Reičela nebija mani pievīlusi.
-Kā tu turies?- viņa bažīgi vaicāja,un par atbildi paraustīju plecus.- traka situācija. Jau grasījos tev zvanīt,kad izdzirdēju par notikušo. Tas nu gan bija kā zibens no skaidrām debesīm.
-Nav tā vieglāka situācija,- es viņai piekritu un oficiante man atnesa pasūtījumu. Maisot kafiju,pajautāju,- Un kā tas nākas,ka satieku tevi te?
-Es aizmuku no tava dzīvokļa.- Reičela mulsi paskaidroja,- Artūrs nabaga Esmei teju vai sirdstrieku piebiedēja. Un Melānija ar savu kunkstēšanu man uzkrita uz nerviem,tāpēc aizmuku.
-Piedod par to.-
-Tas nekas. Tev pašai noteikti ir grūti... Tas ir saprotams,-draudzene mierināja,- un tam jau domāta ģimene..
-Kā tu zināji,ka esmu tieši te?-
-Railijs teica,lai tevi uzmanu. Jo mums pēc tam ir plāni...
-Kādi plāni?- es apmulsu.
-Nu mēs brauksim uz Railija senču rančo.- Reičela iedvesmojoši sacīja,- tur ir zirgi,fenomenāls dārzs un vīnogu lauki.
-Es gribu mājās..-
-Pie tās Melānijas?- Reičela ironiski vaicāja.- Railijam taisnība. Tev vajag atpūsties no visa.
-Varbūt.- es piekritu un man sāka zvanīt nepazīstams numurs.
-Kas noticis?- draudzene,pamanījusi manas bažas,jautāja.
-Kuš,- es uzšņācu un pieliku klausuli pie auss. Sirds kā nemierīgs zirgs auļoja krūtīs.-Jā?
-Vai Laura?- sievietes balss vaicāja.
-Klausos.-
-Te Railija mamma Stefānija.- sieviete stādījās priekšā - Gribēju vaicāt,ap cikiem būsiet?
-Drīz izbrauksim,-atteicu un Reičela atplauka smaidā.
-Un kā klājas manai mazmeitiņai?- Stefānija pavaicāja un man gandrīz telefons no rokām izkrita.
Nu Railij...
-Viņš cīnās par tevi,- Reičela sacīja un saņēma manu roku,- dod viņam iespēju.
-Meitiņai viss kārtībā.- es noteicu un Reičela pacēla abus īkšķus gaisā.
Taču... Vai tā bija pareizi?