Ķēdēs (46)8

"Draudzība kļūst par saikni.  

Šī saite nekad netiks pārtraukta.

Šī mīlestība nekad nepazudīs"

(C.Puth. W.Khalifa "See you again")

Un tad es atcerējos, ka man pārlidojums var būt bīstams. Es nedrīkstēju tā riskēt.  Tāpēc atradu Artūram viesnīcu un nolēmu palikt tepat. Daļēji mazuļa drošībai, daļēji tāpēc, ka tepat bija mana narkotika un plāksteris. Daļēji tāpēc, ka es nemaz negribēju braukt. Apzināties, ka varu palikt, lika man smaidīt un es nometu somas. Te tomēr bija manas mājas.

-Tu vēl neesi gatava?- Artūrs, ienācis istabā, vaicāja,- Kāpēc tu netaisies?

-Es nevaru braukt,- klusi atteicu un apsēdos uz gultas.- Ārsts nozīmēja man gultas režīmu.

-Tu man melo, lai paliktu ar to šmurguli?- Artūrs vaicāja.- Laura, lūdzu, nesaki, ka..

Viņa aizdomas mani saniknoja.- Nē, pašlaik man svarīgākais ir viņš vai viņa.- es dusmās atcirtu un piegāju pie loga, lai viņš neredzētu manas asaras. Kretīns.- Un pašlaik tu manam bērnam nodari milzīgu kaitējumu, liekot man uztraukties.

-Ne jau es tevi uztraucu,- Artūrs mani apskāva no mugurpuses,- Tu uztraucies par to puisi.- viņš sacīja un pagrieza mani pret sevi,- Mēs abi meklējām kādu, kas mums ļautu sadziedēt rētas. Taču liktenis mūs pats saveda kopā. Tas mūs padara līdzīgus.

-Es negulēju ar tavu labāko draugu,- es atgrūdu viņa apskāvienu. Apzinoties, ka viņš ir pieskāries Melānijai tā, kā viņš mēdza pieskarties man, man kļuva nelabi. Es pat knapi spēju uz viņu paskatīties kā agrāk.- Lūdzu, ej, paliec kaut kur citur pa nakti.

-Lai dotu viņam zaļo gaismu, lai nāk pie tevis?- Artūrs vaicāja.- Pie velna, nē. Es no tevis neatkāpšos ne soli.

-Labi,- es ierunājos,- Tad prom došos es.

-Laura, izbeidz tēlot cirku. Tev nekur nav jāiet,- Artūra balss kļuva lūdzoša,- Ļauj man palikt. Gulēšu kaut vai viesistabā. Tikai… ļauj man palikt.

-Manis pēc. Tagad atstāj mani vienu,- noteicu un apgūlos gultā. Slimnīca un visi šodienas notikumi bija mani nogurdinājuši. Es dzirdēju, ka tiek aizvērtas durvis, un apķēru spilvenu. Lai gan man ļoti gribējās ēst, es neuzdrošinājos nokāpt lejā un satikt Artūru. Turklāt nogurums ņēma virsroku.

---

Es miegā biju raudājusi. Man sāpēja acis un galva, un bija grūti piecelties. Taču man ļoti gribējās ēst un man vajadzēja kaut mazliet pastaigāties, lai izstaipītu muskuļus. Izkāpu no gultas un iegāju dušā. Dušā domāju par to, vai maz kādreiz vēl Railiju redzēšu. Man jau viņa pietrūka. Tik ļoti biju pieradusi pie viņa klātbūtnei, ka bija grūti. Un tagad viņš bija upurējis savu laimi, lai es būtu laimīga. Kāpēc man bija šis cilvēks jāsāpina? Nu kāpēc?

Pēc dušas, ietinos dvielī un uzklāju uz sejas pavisam nedaudz kosmētikas. Matus sapinu skujiņā un pamanīju, cik nelaimīga esmu. Es jutos vientuļa. Draugi noteikti mani ienīdīs. Viņi nespēs piedot man to, ko nodarīju Railijam. Un tas sāpēja. Pat ļoti.

Atgriezusies istabā, uzvilku tumši zilus džegingus un baltu džemperīti. Uzvilku kapuci pāri galvai un kājās uzvilku zeķes. Uz zemes atradu Railija dāvāto pleijerīti un ieliku to ausīs, atskaņodama puiša mīļākās dziesmas. Kamēr klausījos dziesmas vārdos, tukši blenzu sienā. Vienubrīd iedomājos to, ka viņš guļ man blakus un tur manu roku. Mierina mani, un ir īsts draugs. Kāds, kurš mani mīl par spīti tam, kāda maita esmu… Atcerējos viņa siltu skatienu. It visu. Tas bīstami rāva dvēseli lupatās. Atcerējos to sajūtu, kad viņš pieskārās manam neesošajam puncim, par viņa apskāvieniem. Viņš bija mans labākais draugs, un nu viņš bija prom.

Kāds ienāca istabā un es tam nepievērsu uzmanību. Biju pagriezusies ar muguru pret nācēju, un sajutu smagumu, kad gulta ieliecās. Man klāt tika piebīdīta paplāte ar maizītēm un apelsīnu sulu. Aizkaitināta izņēmu austiņu no auss un uzrūcu Artūram.

-Vari nest prom, neesmu izsalkusi,- es samelojos.

-Tu izskaties briesmīgi. Tev vajag vitamīnus. Laura, lūdzu, paēd.- viņš lūdza. Sapratusi, ka viņš neliksies mierā, nokodu gabalu maizītes,- Malacīte.- viņš paslavēja un es nobolīju acis.

-Garšo labi,- es atteicu,- Un ko tu pateici Melānijai?

Artūrs sakoda zobus. Viņš tā darīja allaž, kad kaut ko negribēja teikt.- Viss ir izrunāts.

-Ak tā,- es skeptiski noteicu un padzēru sulu,- Un ko tu tagad domā?

-Tāpēc jau esmu te.- viņš sacīja un no kabatas izvilka man pazīstamo samta kastīti. Taču es palūkojos uz durvīm un pamanīju, ka tur kāds bija.- Laura?

-Railij, nolāpīts,- es nošņācos, un grasījos izkāpt no gultas, kad Artūra roka mani spēcīgi noturēja vietā,- Ko tu dari?

-Es tikai viņu pārliecināju, ka ar tevi viss būs kārtībā,- Artūrs sacīja. Izrāvu roku no viņa tvēriena un iesitu viņam pamatīgu pļauku.

-Viņš ir mana ģimene,- es asarām acīs noteicu un metos skriet pakaļ Railijam. Es biju ātra skrējēja, bet vai gana ātra, lai paspētu izmainīt kaut ko jau notikušu un neatgriežamu?

Man atliek tikai cerēt.