Elizabete vēlreiz paskatījās pulkstenī. Laika bija pietiekoši , lai realizētu savus šobrīd iecerētos plānus. Viņa piekārtoja istabas , izslaucīja visu un ķērās pie vakariņu gatavošanas. Bija tikai dažas lietas , ko viņa bija iemācījusies no mammas , piemēram , ideāli pagatavot sautējumu , kāds garšoja gan tētim , gan brālim. Skumjas par mazo brālīti un tēvu atausa no jauna un Elizabete gribēja skriet pie viņiem , satikt viņus un apskaut.
-'' Nē , Elizabet, tagad nē. '' viņa sev ieskaidroja. Vismaz centās.
Kad sautējums bija gatavs viņa uzklāja galdu un parakājusies pa plauktiem , atrada koka svečturi , kam malas bija nedaudz apklātas ar biezu sveču kārtu dažādos krāsu sajaukumos un toņos.
Viņa uzlika to galdam pa vidu un ielika svecītes. Aizdzedzināja un nu jau viss bija gatavs.
Tulīt jau pie durvīm kāds zvanīja. Elizabete klusi applaudēja pati sev un steidzās atvērt durvis.
-'' Elizabet ? Kas te notiek ? '' Daniels izbrīnīts skatījās uz sakārtoto māju.
-'' Un kas te tā gardi smaržo ? '' viņš jautāja un nenovilcis apavus devās uz virtuves pusi. Priekā iesaucies viņš apskatīja skaisti uzklāto galdu un arī palūkojās uz vakariņu pusi. Izskatījās brīnišķīgi.
-'' Sēdies pie galda , tulīt arī atnesīšu dzeramo. '' Elizabete smīnēja un ar varu gandrīz piespieda Danielu sēsties. Novilka viņam mēteli un ātri nolikusi to , atnesa ābolu sulu.
Jautri tērzēdami par visu , viņi vēl , jo vairāk satuvinājās. Sarunas vedās labi..
-'' Kāpēc no stundām aizgāji ? '' Daniels pēkšņi atcerējās un pajautāja. Atbildi nesagadīja , jo Elizabete piegāja pie viņa , pieliecās tuvāk un noskūpstīja.
-'' Ko tu dari ? Tāds bija tavs mērķis? '' viņš turpināja izprašņāt , bet pats beigās nespēja noskatītes Elizabetes zaļajās acīs un turpināja jau iesākto.
Nākamā nedēļa.
Elizabete ir laimīga. Viss ir noritējis tā , kā viņa to jau sen gribēja. Annija neko nenojauš , neviens cits arī. '' Ja tā turpināsies , tad mēs drīz varētu būt kopā .. '' Elizabete domāja un bija jau kārtējo reizi aizmirsusi par mācībām. Bija jau piektā stunda. Vēl divas un brīvība - piektdiena.
Stunda jau gāja kādas desmit minūtes , bet pēkšņi atrāvās vaļā kabineta durvis un pa tām ienāca Sintija. Jā , diezgan pabriesmīgā izskatā , bet Elizabeti tas neinteresēja. Direktore pavēlēja , lai Elizabete ātri dodas uz viņas kabinetu un gaida tur.
-'' Bet .. '' Elizabete vilcinājās.
-'' Mudīgi ! '' Sintija uzbļāva tā , ka visi klasesbiedri pabrīnījās un iestājās klusums. Viņi pavadīja ar savu acu skatienu Elizabeti kura nobijusies gāja ārā no klases un Sintijas kabinetu.
Viņa atkal apsēdās labākajā dīvānā , iekārtojās un jau grasījās kautko rupju izspļaut , kad Sintija nopietni teica , ar nicinošu skatienu pievērsusies Elizabetei : Nu kas notiek ? ''
-'' Kā notiek ?'' Elizabete apstulba. Vai dēļ kautkādām atzīmēm viņa ir izsaukta pie direktores.
-'' Kas notiek ar tevi un matemātikas skolotāju Danielu ? '' Sintija nejauki smaidīja uz Elizabetei bija tāda sajūta itkā viņu kāds cieši turētu , spīdzinātu.
-'' Mums .. Nekas .. '' viņa centās atbildēt , tā , lai nepamanītu , ka ir uztraukusies , bet tas neizdevās.
-'' Tiešām ? Nu jā , nu jā. Klausies , sīkā , vai nu tu runā , vai izprašņāšu tavu draudziņu Salvi ! '' Sintija pietuvojās Elizabetei. Meitenei iešāvās doma galvā - ja nu Sintija darīs ko pārgalvīgu , kautvai pieskarsies viņai , tad būs iemesls viņu atlaist un nosūdzēt. Bet vārds Salvis .. Tas lika Elizabetes sirdij sažņaugties un meitene gandrīz apraudājās.
-'' Jūs domājāt Silvestrs ? '' viņa pārjautāja , cerot uz '' nē ''.
-'' Nu jā , vienalga , kā viņu sauc. ''
