9.daļa. :))
Uz gultas gulēja garš sanītis. Pēc izskata sapratu, ka tanī varēja būt zobens. Izrādījās, ka man bija taisnība, jo atraisot sainīša galu, no tā izņēmu smagnēju zobenu, kas spidējā gluži kā jauns. Nebiju cerējusi neko tādu saņemt, un kur nu vēl no tēva... Tēvs nostājās durvīs un smaidot teica - Nu, Kaja? Kā tev patīk dāvana?
Es vēl aplūkodama brīnišķīgo lietu, pat nepagriezos pret tēvu, bet uzreiz atbildēju ar pretjautājumiem - Bet kāpēc? Par ko man šī dāvana pienākās? - pat neatbildēju uz tēva jautājumu.
- Kā kāpēc? - tēvs izbrīnā jautāja - Tev taču rīt ir dzimšanas diena! - viņš pienāca pie manis.
- Dzimšanas diena? - izbrīnā palūkojos uz viņu - Jā... Pa šīm dienām galīgi vairs neorentējos datumos... Bet, jā, tas jau ir tikai rīt...
- Nu, jā, bet rīt es nebūšu mājās, tādēļ gribēju tev šodien to pasniegt... - tēvs paskaidroja agrīnās dāvanas iemeslu.
- Kāpēc? - domās pasmaidīju, jo zināju, ka tad vismaz man būs iespēja mierīgi atpūsties, bet tik un tā vēlējos zināt iemeslu.
- Mēs visi strādnieki braucam pēc jaunajiem materiāliem... - tēvs paskaidroja.
- Āāā.. - novilku - Un cik ilgi? - man parādījās interese.
- Domāju, ka trīs dienas... - tēvs prātoja - Kā jau parasti, un tu jau to zini...
- Jā, pareizi, jo šī jau nebūs pirmā reize... - iesmējos, kad atminējos par ikkgadējo materiālu iepirkšanas braucienu ciema strādniekiem.
- Un Altriete? - uzjautāju par māsu.
- Kā? - tēvs bija nelielā izbrīnā - Kā parasti, tev šīs dienas ir jāuzņemās rūpes par viņu.
- Nu, ja. Vienkārši pārjautāju. - noliku zobenu uz gultas. - Labi. Cikos tad tu rīt izbrauc?
- Apmēram ap plkst. 5.00 - tēvs izsecināja - Labi, es došos salikt ceļa somu, un gulēt, jo rīt agri jāceļās.
- Labi. Atā. - atsveicinājos, un tēvs, iziedams no istabas, aizvēra durvis.
- Nu, ko. Trīs dienas bez tēva uzraudzības. - iegūlusies gultā teicu sev. Man sejā pavīdēja smaids, bet, tomēr zināju, ka šīs dienas man prasīs lielu atbildību par Altrieti.
Ārā bija lietains laiks, tādēļ tas uzdzina miegainību, un devos gulēt.
***
Piecēlos plks. 5.30 kā parasti ir jāceļās. Paskatījos spogulī, un biju apmierināta ar savu atspulgu. Kaut gan mati bija nedaudz izpūruši, kā allaž, tomēr sejā bija vērojams mundrums. Saģērbos, un aizgāju līdz Altrietes istabai. Pavēru plānās koka durvis, un redzēju, ka Altriete vēl guļ, kā parasti līdz 7.00. Tāpēc nolēmu doties rīta pastaigā, un pie reizes sameklēt kaut ko svaigu priekš ēšanas no dabas veltēm.
Uzvilku jaku, kas bija pakārta pie durvīm, un devos ārā.
Ciems bija ievērojamāki tukšāks, jo lielākā daļa strādnieku tagad jau bija uz kuģa jūrā, un varbūt tikai mazs buru fragments pavīdēja pie horizonta.
Zināju jau ierasto ceļu uz mežu. Turp arī devos.
Pielijušie koku zari apslapināja manu jaku, un zobena gals vilkās pār garajiem zāles stiebriem, notraukdamas lietus lāses no tiem.
Ieraudzīju lillogu puduri, un devos pēc tām.
Paraudzījos apkārt, vai šeit tuvumā nav neviena ienaidnieka. Pieliecos un dzirdēju, un arī pēc tam sajutu bultas švīkstoņu, kas šāvās tieši gar manu seju, un tādēļ atstādama sarkanu asiņu svītru uz vaiga.
Momentā izrāvu zobenu un metos virsū ienaidniekam - un šoreiz tas bija viens no klejojošajiem strēlniekiem, kas tā pat kā es, meklēja sev barību, bet par mata tiesu es paliku dzīva.
Vispār es nemaz necentos aptvert to, ka katra diena šeit var būt kā pēdējā, jo gandrīz katru brīdi katrs no ciema iedzīvotājiem ir apdarudēts un knapi izglābjās no nāves briesmām.
Cīņa bija spraiga, tādēļ strēlnieks jau gatavojās uz mani izšaut liktenīgo bultu galvā, jo es biju bezspēcīga, tādēļ, ka gulēju uz salijušās zemes, pilnībā nespēdama izvairīties no strēlnieka bultām. Viņš atvilka loku, un aizvēru acis, jo domāju, ka tas ir pēdējais brīdi, tomēr strēlnieks uzgāzās man virsū, un mana jaka nosmērājās ar asinīm, kas sūcās no strēlnieka cauršautās sirds.
Nogrūdu viņu malā un pati piecēlos kājās, tādejādi ieraudzīdama manu, tā saucamo, glābēju.
