local-stats-pixel fb-conv-api

Katrīna (69)4

241 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Katrina-68/667230

- Tu šodien iesi uz skolu? - Līva, klusi pieklauvējot pie manas istabas durvīm, pavēra tās un jautāja.

- Man nav izvēles, - nomurmināju spilvenā, - Man jāmācās un jāgatavojas eksāmeniem, privātā dzīve nedrīkst traucēt mācībām.

- Bet tās ir grūti atdalīt, ja tava privātā dzīve, iet tavā klasē, - māsa man atgādināja.

- Tās ir neiespējami atdalīt, tomēr man tas ir jāiemācās, - bija grūti atvērt acis, jo nenormāli nāca miegs.

- Tu vispār esi gulējusi? - māsa ieraugot manas samiegojušās acis, jautāja.

- Liekas, pāris stundiņas man izdevās pagulēt, - kad pēdējo reizi skatījos telefonā, pulkstenis rādīja pieci no rīta, bet es vēl grozījos, un turpināju cīnīties ar bezmiegu. Tagad bija septiņi, tātad es noteikti esmu maz gulējusi.

- Tu neizturēsi visu dienu sēžot solā, - māsa zināja par ko runā. Viņa man noteikti ieteiktu palikt mājās, nevis doties uz skolu.

- Es tomēr noriskēšu, - izmocīju smaidu, un, lai pierādītu savu apņemšanos, izlīdu no gultas un devos uz dušu, - Duša mani atsvaidzinās, - pārliecināta teicu.

- Galvenais, ka tu pati tam tici, - māsa atteica, un devās uz virtuvi brokastīs.

Zinot, ka rudens arvien vairāk pārņem vasaru, nolēmu šodien saģērbties siltāk. Negulētā nakts, tikai pastiprinās manas sajūtas, bet es nevēlos drebināties visu dienu.

Uzvilku tumši zilās džinsu bikses un melno džemperi. Šodien negribējās vilkt spilgtas krāsas, lai pievērstu apkārtējo uzmanību. Priecājos, ka ir izdomāta kosmētika. Tonālais krēms noslēpa pazīmes par negulēto nakti un gaišās acu ēnas, atdzīvināja šaurās acis, kas krita ciet.

- Man kafija arī gatava? - smaidot jautāju, ienākot virtuvē. Nevēlējos, lai vēl kāds izsaka kādu piezīmi par to, ka man vajadzētu labāk palikt mājās.

- Karsta un salda, lai vieglāk pamosties, - tētis iedeva slapju buču uz vaiga un samīļoja mani. Nosodoši uzlūkoju māsu, jo zināju, ka viņa noteikti ir pastāstījusi viņiem par to, ka nejūtos labi.

- Paldies, tēti, - nespēju nesmaidīt par šādu izturēšanos.

- Cik tev šodien stundu? - tētis vēl nebija iemācījies manu stundu sarakstu no galvas kā citus gadus. Parasti viņš oktobrī jau brīvi varēja nosaukt priekšmetus pat apgrieztā secībā. Tā viņš vienmēr sekoja līdzi tam, ka nebastojam skolu. Ieradums no pirmajām klasēm, kas nebija viegli aizmirstams.

- Astoņas, - uzreiz atteicu, - No kurām divi sporti, kas ļaus man sasparoties un izskrieties, - smaidot piebildu.

- Tad vēl labāk, - tētis mīklaini noteica.

- Ko tu ar to domā? - nesaprotot uzlūkoju sākumā tēti, tad Annu. Visbeidzot uzlūkoju Līvu, kura plati smaidīja, tātad viņa zināja, par ko tētis runā, - Kas te notiek?

- Mēs tā arī nekur nenosvinējām skolas sākumu visi kopā, - tētis ierunājās, - Labāk to darīt nedēļu pēc pirmās skolas dienas, nekā nedarīt nemaz.

- Jums nav jābūt darbā? - aizdomu pilna uzlūkoju tēti un Annu.

- Šodien nav, - Anna atteica, - Dosimies uz mašīnu. Mums vēl garš ceļš priekšā.

- Uz kurieni mēs brauksim? - centos uzzināt.

- To viņi abi pat man neteica, - Līva paraustot plecus, noteica un sekoja Annai ar tēti.

Skola pagaidīs vēl vienu dienu. Tāpat, ja es būtu aizlidojusi uz Vāciju, tad atpakaļ būtu tikai rīt, tā, ka šodien vismaz skolotāji mani noteikti negaida. Vācija. Atmiņā uzausa vakardienas saruna ar Kristapu, un tās domas mani vienkārši nomocīja.

- Cik ilgs būs brauciens? - iekārtojoties ērtajā krēslā, jautāju.

- Mēs pamodināsim tevi, kad būsim galā, - tētis piemiedza man ar aci un pievērsās ceļam. Anna ieslēdza radio, un fonā sāka skanēt maiga mūzika.

- Te ir pasakaini! - dzirdēju māsas laimes pilnos spiedzienus.

- Kur? - izstaipījos, lai pamostos un saprastu, kur mēs esam.

- Viņi mūs atveduši atpūsties, - māsa no prieka pat sasita plaukstas, - Masāžas, peldes, pirtiņas un kokteiļi, - Līva labpatikā nopūtās.

- Es ceru to domā bezalkoholiskos kokteiļus, - tētis iesmejoties teica.

- Protams, - Līva tēloti nosodoši uzlūkoja tēti, - Nekas cits man pat prātā neienāca.

- Varbūt mazliet šampanieti, bet ne ko vairāk, - Anna klusi nočukstēja, tā lai dzirdam tikai mēs. Abas ar māsu viltīgi pasmaidījām.

- Nesoli viņām to, ko es tavā vietā nedarītu, - tētis ar mīlestību teica. Es nebrīnītos, ja pavisam drīz viņi paziņotu, ka taisās precēties vai kaut ko līdzīgu.

- Es neko tādu nesolu, - mīlestība staroja arī no Annas. To nevarēja noslēpt. Ja citi saviebtos, redzot, ka viņu tētis vai mamma skūpstās, tad manī tas izraisīja tikai patīkamas sajūtas. Bija prieks skatīties, ka tētis ir laimīgs. Ar mammu viņi arī bija laimīgi, bet ne tik ļoti kā tagad. Varbūt viņi tādi bija pašā sākumā, bet es biju pārāk maza, lai ko tādu tagad atcerētos.

- Ejam iekšā? - tētis beidzot ierosināja, - Mūs jau noteikti gaida.

Mēs devāmies lielajā atpūtas centrā. Te viss izskatījās mājīgs un relaksējošs. Krāsu savienojumi, kas klāja sienas un grīdu, izstaroja mieru, pēc kura es ļoti tiecos. Mūs sagaidīja ar platu smaidu un visus pavadīja uz ģērbtuvēm. Varējām izvēlēties visu, ko gribējām. Sākumā nolēmu doties uz masāžām, lai nedaudz mazinātu saspringumu vismaz savos kaulos un augumā.

Laikam pat masāžas laikā uz brīdi atslēdzos, tomēr pamostoties zināju, ka beidzot esmu izgulējusies, un atlikušo dienu pavadīšu moža un smaidoša.

Ieejot baseina telpā, pamanīju, ka pārējie atpūšas burbuļvannā, tāpēc pat nedomājot, devos viņu virzienā.

- Tu izskaties arvien labāk, - Anna novērtēja pārmaiņas manī.

- Masāžas dara brīnumus, - piekrītoši pamāju, - Iesaku arī jums pamēģināt.

- Noteikti pamēģināšu, - Anna atteica, - Tikai sākumā mēs ar jūsu tēti vēlamies jums abām ko teikt, - Anna samulsusi teica.

- Jūtos ieinteresēta, - Līva pievērsās tikai Annai, gaidot sarunas turpinājumu.

- Es arī, - ātri ielīdu vannā, lai uzklausītu abu sakāmo.

- Jūs zināt, ka Anna man nozīmē ļoti daudz, - tētis centās palīdzēt Annai virzīt sarunu.

- Jūs precēsieties? - Līva izteica pirmo minējumu, samulsinot abus. Laikam par to viņi vēl nevēlējās ar mums runāt.

- Es ceru, ka Anna to vēlēsies ar laiku, - tētis zaglīgi uzlūkoja viņu, - Bet ko jūs teiktu, ja jums būtu vēl kāds brālītis vai māsiņa? - viņš pievērsās mums, lai redzētu, kā mēs reaģējam.

- Super! - māsa pirmā iesaucās.

- Kurā mēnesī tu jau esi? - vēlējos pieskarties Annas puncim, saprotot, ka tajā aug maza dzīvība. Es tiešām biju patiesi priecīga par šādiem jaunumiem, visas manas raizes izgaisa šajā brīdī, jo tagad svarīgāka bija ģimene un šis gaidāmais notikumus.

- Tagad ir pats sākums, bet mēs augam, - Anna likās atvieglota, ka mēs tik pozitīvi to uztveram. Viņa laikam līdz galam neticēja, ka atbalstam viņu attiecības.

- Ceru, ka tā būs meitene, - Līva domīgi teica, - Varēšu viņai iemācīt visu, ko zinu par puišiem un attiecībām.

- Tikai nesāc to darīt pirmajā gadā, - smejoties teicu, sasmīdinot arī pārējos.

Visa atlikusī diena atpūtas centrā tika pavadīta tikpat labi. Emocijas bija tikai pozitīvas. Un vērot kā tētis rūpējas par Annu, brīžiem bija pat uzjautrinoši. Interesanti, viņš tā rūpējās arī par mammu, kad viņa gaidīja mūs? Noteikti rūpējās, tētis neļautu sievietei sevi pārpūlēt šādā stāvoklī.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Katrina-BEIGAS/667483

241 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000
Tagad man ir po*** gan par Kristapu, gan par Aivaru. Galvenais lai viņa un viņas ģimene ir laimīga. Un nemaz nedomā rakstīt ka viņa pazaudēs bērnu!
6 0 atbildēt

A Kristaps ? emotion

5 0 atbildēt

super super super super es dievionu visus un it īpaši tevi zanduchiiemotion

3 0 atbildēt