http://spoki.tvnet.lv/literatura/Katrina-64/666583
- Ko tu šeit dari? - Kristaps mani vēlreiz apskāva, - Kāpēc tu neesi Vācijā?
- Brauciens atcēlās, - vienkārši atteicu, jo uzskatīju, ka šī nav piemērotākā vieta, kur izskaidrot visu. Mums vēl būs laiks sarunai, šobrīd man vajadzēja atrast draudzeni, lai apskautu un samīļotu viņu.
- Ko tā? - Kristaps tomēr vēlējās jau tagad uzzināt iemeslus.
- Es tev paskaidrošu mazliet vēlāk, - mīļi pieglaudos savam puisim, - Es sasveicināšos ar Madaru, un tad mēs parunāsimies.
- Viņa aizgāja līdz virtuvei, - Kristaps man paskaidroja, lai man nebūtu jāmeklē pa visu māju, - Es tevi pavadīšu, - viņš paņēma manu plaukstu savējā, un veda norādītājā virzienā.
- Katrīna! - Madara mani pamanīja pirmā, - Tu esi te! - viņa patiesi priecājās un kliedza tā, ka nu jau visi pamanīja, ka es esmu ieradusies, - Un tu izskaties satriecoši! - viņā novērtēja manu jauno tērpu.
- Sirsnīgi sveicu jubilejā, - atlaidu Kristapa roku, lai varētu apskaut draudzeni, pasniedzot sagatavoto dzimšanas dienas dāvanu, - Līva ir ar mani.
- Jūs beidzot esat izrunājušās, - draudzene redzēja pārmaiņas manī. Viņa vienmēr mani spēja nolasīt.
- Visu nakti runājām, gulēt aizgājām tikai no rīta, - smaidot teicu.
- Es jau zināju, ka tu būsi, - Madara viltīgi smaidot atzinās.
- Kā tu zināji? - centos izlikties, ka nesaprotu, kā viņa varēja uzzināt.
- Man Aivars pačukstēja, - draudzene klusi teica, liekot Kristapam vērīgāk ieklausīties mūsu sarunā.
- Aivars zināja, ka esi te? - mans puisis nopietni jautāja.
- Kad vakar ierados pilsētā, mēs nejauši saskrējāmies, - jutu, ka manos vaigos iemetas sārtums. Man tas pēc iespējas ātrāk bija jādabū prom, - Es viņam lūdzu, lai nevienam nesaka, - caur zobiem izgrūdu, saprotot, ka viņš tomēr ir izpaudis to, - Man vajadzēja laiku, lai padomātu. Tad es vēl nezināju, ka Līva arī nekur nav aizbraukusi, un mums būs iespēja izrunāties, lai noskaidrotu beidzot mūsu attiecības.
- Mēs tikko runājām, - Kristaps domīgi teica, - Man viņš ne vārda nebilda par jūsu tikšanos.
- Arī man viņš nebūtu teicis, - Madara atzinās, - Viņš vienkārši redzēja, ka neesmu savā ādā. Es sabēdājos, ka mana labākā draudzene šodien nav ar mani. Pamatīgi sabēdājos, - draudzene vainīgi uzlūkoja mani, - Brālis vienkārši zināja, ka tas ir vienīgais, kas spētu mani atkal iepriecināt. Viņš nebūtu teicis, ja es to savā veidā neizvilinātu.
- Nu, labi, tad es viņam piedodu, - smaidot teicu.
- Priecājos, ka tā, - Aivars mani nobiedēja, jo es neredzēju, ka viņš stāv man aiz muguras, - Un tam bija jāpaliek noslēpumam starp mani un Madaru, tomēr viņa vienmēr izrunājas, - Aivars jokojot, veltīja niknu skatienu māsai.
- Var redzēt, ka jūs esat brālis ar māsu, - smejoties teicu. Aivars uz mani paskatījās ar tādu skatienu, kas lika pār visu ķermeni pārskriet trīsām. Atmiņā negaidot uzausa mūsu skūpsts. Par to es sev šodien aizliedzu domāt, bet tas ir grūtāk nekā vēlētos.
- Tad tikai es nezināju, ka joprojām esi Latvijā? - Kristapa balsī dzirdēju greizsirdību, kuru viņš centās apspiest.
- Man vajadzēja laiku sev un māsai, - teicu, pieglaužoties puisim, kā atvainojoties, - Un tagad visi zina, ka es nekur neesmu aizbraukusi.
- Es neesmu visi, - Kristaps klusi teica tā, lai to dzirdu tikai es.
- Piedod, - pagriezos un noskūpstīju viņu viegli uz lūpām. Es nevēlējos šobrīd skaidrot attiecības un visu pārējo. Atvainošanās bija vieglākais un ātrākais veids, kā aizmirst bijušo, lai varētu atlikušo vakaru veltīt draudzenei un viņas ballītei, - Tagad sāksim svinēt Madaras astoņpadsmit, - ierosināju, un pārējie piekrītoši iesaucās.
- Tev taisnība, - Kristaps man piekrita, - Tev atnest kādu dzērienu? - viņš pieklājīgi piedāvāja.
- Šampanieti, - pateicībā uzlūkoju viņu.
- Tūlīt būšu atpakaļ, - Kristaps atteica un devās uz lielo istabu, lai ielietu man dzērienu.
Arī Madara bija kaut kur pazudusi, pat nepamanīju, ka viņa nozuda. Virtuvē bija palicis tikai Aivars, kas stāvēja durvju ailē, un nenovērsa skatienu no manis.
- Es gribētu tev vēlreiz atvainoties, - puisis klusi teica, - Es nespēju par to nedomāt.
- Mēs varam šovakar par to nerunāt? - esot šeit divatā ar Aivaru, es sāku satraukties, un sarunas par to, kas notika starp mums, visu vēl vairāk sagāza kājām gaisā.
- Es tikai gribēju, lai zini, ka nekas tāds vairs neatkārtosies, - uz brīdi man likās, ka viņš to saka tikai tāpēc, lai redzētu manu reakciju. Likās, ka viņš gaida, ka iebildīšu un došu zīmi, ka es nemaz nevēlos, lai kas tāds atkārtotos. Es tikai cerēju, ka viņš nenolasa manī patiesās emocijas. Es cerēju, ka viņš neredz, cik ļoti man patika tas neveiklais skūpsts un cik ļoti man ir paticis viņš pats visus šos gadus, lai arī man ir puisis, kuru ļoti mīlu.
- Tas labi, - sakot šos vārdus, nespēju Aivaram pat paskatīties acīs. Manas acis nodotu mani.
- Kur jūs palikāt? - Kristaps smaidot, atgriezās virtuvē, ar šampanieša glāzi rokā.
- Mēs jau ejam, - priecājos, ka viņš ieradās tieši laikā. Gāju pretī savam puisim, Aivaram neveltot pat skatienu. Man bija jāpaiet viņam garām, lai nokļūti pie Kristapa. Brīdī, kad spēru soli, lai paietu gar Aivaru, viņš man it kā neviļus pieskārās. Viņš noteikti juta cik strauji saraujos, un saprata, ka neesmu vienaldzīga.
- Tas tev, - Kristaps nepamanīja šo pieskārienu, un es varēju atviegloti nopūsties.
- Paldies, - paņēmu šampanieti un izdzēru uzreiz gandrīz pus glāzi, - Man ļoti gribējās dzert, - paskaidroju. Es negribēju, lai kāds saprot, ka dzeru dēļ uztraukuma, nevis slāpēm. Tomēr šampanietis deva vēlamo rezultātu. Nebiju ēdusi kopš pusdienām, tāpēc alkohols pat nedaudz apreibināja.
- Tikai nepiedzeries, - Kristaps ieminējās, - Es, protams, tevi varu kaut vai aiznest līdz mājām, tomēr priecātos, ja mēs abi līdz tām tiktu ar kājām.
- Es nepiedzeršos, - vakara gaitā pierādījās, ka šie vārdi bija meli. Šampanietis man šodien ļoti garšoja. Pēc trešās glāzes, es pārstāju skaitīt un vienkārši ļāvos vakaram.
Es dejoju, un man bija pilnīgi vienalga, ko domā citi. Visu vakaru es centos redzēt tikai Kristapu, tomēr vairākas reizes pieķēru arī Aivara skatienu.
Ap pulksten diviem alkohols asinīs bija sasniedzis kritisko robežu un tas steidzās nokļūt ārpus mana organisma. Tieši tad, kad tualete bija aizņemta, un es nespēju tajā tikt iekšā. Pagriezos, lai steidzīgi tiktu pagalmā, nepievemjot māju.
Beidzot jutos labi. Nesteidzos atgriezties mājā. Apsēdos tur pat uz soliņa un lūkojos debesīs. Šodien bija pilnmēness, un ārā bija vēss. Man nedaudz sala, tomēr ne tik ļoti, lai es dotos atpakaļ mājā.
- Tev vienai nav garlaicīgi? - Aivara balss mani izbiedēja jau otro reizi šajā vakarā.
- Nu jau es vairs neesmu viena, - atgādināju un nedaudz pabīdījos, jo zināju, ka viņš tāpat projām neies.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Katrina-66/666939
