http://spoki.tvnet.lv/literatura/Katrina-33/663273
Atkal jau nedēļa aiz muguras, bet māsa joprojām klusē. Tāda sajūta, ka viņa zina, ka Elza ir pilsētā, tāpēc baidās sazināties. Ja vien es to spētu, es Elzai pati nopirktu biļeti uz Vāciju un ar varu iesēdinātu lidmašīnā.
Kopš mūsu pēdējās tikšanās, Elza ir mēģinājusi vairākas reizes ar mani sazināties, bet es atraidīju visus sazināšanās veidus. Īsziņas izdzēšu pat neizlasot, ja zvana, tad uzreiz nometu kā pamanu un jau vairākās ar roku rakstītas vēstules ir palīdzējušas man iekurināt kamīnu. Bija labs papīrs, tas viegli sadega.
Tētis ir manā pusē, viņš neuzstāj uz šo tikšanos un es par to viņam esmu neizsakāmi pateicīga.
- Mums laiks doties, - tētis mani mudināja, kamēr es stāvēju pie spoguļa un pārliecinājos, ka izskatos pietiekami labi, lai ārsti nedomātu, ka esmu slima. Māsas pazušana mani ietekmēja. Āda bija kļuvusi bāla un slimīga. Kristapam reti izdevās mani izvilkt ārā. Es vienmēr atrunājos, ka man sāp kāja vai arī es negribu nekur klibot, viņš parasti man piekāpās.
- Cik laika man vēl ir? - jautāju, paskatoties sienas pulkstenī, kas rādīja pusdesmit no rīta. Kopš salauzu kāju, ir pagājušas jau trīsarpus nedēļas un ārsts uzskata, ka šī diena varētu būt īstā ģipša noņemšanai.
- Desmit minūtes, - tētis atteica, saprotot, ka pēc tam būs jābrauc ātrāk, bet viņš zināja, ka man šīs desmit minūtes ir vajadzīgas.
Atvēru skapi un paņēmu savas melnās džinsu bikses. Man bija aizdomas, ka noņemot ģipsi, mana kāja neizskatīsies īpaši jauka, jo neesmu to skuvusi gandrīz mēnesi. Lai gan ārā jau tagad bija kādi divdesmit grādi saulē, es netaisījos nākt mājās svārkos, kuri atsegtu mana ķermeņa apakšdaļu.
- Kur tu kavējies? - tētis sāka satraukties.
- Jau skrienu, - smejoties atteicu un centos iet tik ātri, cik spēju.
Braucot sajutu uztraukumu. Es nedaudz baidījos, ka kauls tomēr nebūs sadzijis un mana kāja atkal tiks iesprostota šajā sprostā. Tādā gadījumā man vajadzēja paņemt līdzi skuvekli, lai noskūtu to pirms atkārtotas ieslodzīšanas. Kāpēc es par to neiedomājos, kad bijām mājās?
- Tēti, vari apstāties pie kāda veikala? - jautājoši uzlūkoju viņu.
- Kas noticis? - tētis sabijās.
- Man vajag, - nosarku, saprotot, ka no malas tas drīzāk izklausīsies smieklīgi kā svarīgi.
- Tu kaut ko aizmirsi mājās? - tētis vēlējās zināt sīkāk.
- Man vajag skuvekli, - noklepojoties, klusi teicu.
- Kāpēc gan? - viņš nesaprata.
Jutu, ka nosarkstu. Es nespēju tētim paskaidrot ko tādu.
- Sapratu, - tētis smaidot nopētīja mani, - Neuztraucies, jo Kristapu tu satiksi tikai pēc pusdienām, tātad tev būs mājās laiks savest sevi kārtībā, viņš mani mierināja.
- Tev taisnība, - nopūšoties piekritu.
Pie slimnīcas tētis lika man pagaidīt ārpusē, lai paņemtu ratiņus. Tā mums iešot ātrāk, nekā man ar kruķiem. Neiebildu un izbaudīju rīta saulīti, paceļot seju pret to.
- Sauļoties vajag pludmalē, - kāda balss mani iztraucēja.
- Ritvar? - pārsteigta pagriezos pret viņu, - Ceru šodien tikt vaļā no ģipša un tad varēšu doties uz pludmali.
- Kā tev iet? - puisi painteresējās, zinot, ka māsas meklēšana nav pārtraukta.
- Turos, - skumji atteicu, - Un gaidu, kad Līva pados par sevi ziņu. Kā pašam?
- Gatavojamies kāzām, - puisi nedroši atteica, - Plānojam divdesmitajā septembrī sarakstīties. Daudz darba.
- Jau tik drīz? - negaidīju ko tādu. Viņiem bija palicis mazliet vairāk kā mēnesis, lai sagatavotos šim notikumam.
- Jā, Sanita nevēlas, lai vēders ir redzams. Un viņas vecāki ne tik, - Ritvars piebilda.
- Tas noteikti ir satraucoši, - smaidot atzinu. Dusmas par šķiršanos bija pārgājušas, tagad es viņus uzskatīju par draugiem, klasesbiedriem.
- Ja es tev nosūtīšu ielūgumu, tu atnāksi? - puisi nepārliecināts jautāja.
- Noteikti, - plati pasmaidīju.
Tētis jau mums tuvojās ar ratiņiem. Vīrieši savstarpēji sasveicinājās un, kad biju iesēdusies savā transportlīdzeklī, pamāju Ritvaram un ļāvu, lai tētis mani ved.
- Satraucies? - tētis jautāja, ieejot slimnīcā.
- Pavisam nedaudz, - godīgi atzinu.
- Kas tad mums ir ieradies? - ārsts priecīgs iesaucās, ieraugot mani. Viņš likās pozitīvisma pilns.
- Gribēju tik vaļā no pāris liekajiem kilogramiem, - norādot uz kāju, iesmējos.
- Nu, to es tev varu palīdzēt, - ārsts iesmejoties atteica, viņam patika mans mazais jociņš.
Pēc tam, kad ģipsis tika noņemts, es pārliecinājos, ka spalvas tiešām nav pārstājušas augt, tomēr centos tam nepievērst nekādu uzmanību. Sajūtas, ka āda beidzot kārtīgi elpo, bija neaprakstāmas. Bija nedaudz sāpīgi kustināt kāju, jo tā bija nostāvējusi miera stāvoklī tik ilgi. Tomēr saņemot rentgenu un uzzinot, ka kauls ir veiksmīgi sadzijis, biju gatava lēkt gaisā no laimes.
- No straujiem palēcieniem, pagaidām vēl nedaudz atturies, - ārsts mani apstādināja, - Tev jācenšas staigāt daudz, tomēr nepārslogo kāju. Būtu labi, ka tu šodien vēl neskrietu mājās ar kājām. Vislabāk, ja ar katru dienu tikai nedaudz palielinātu slodzi tai.
- Tiks darīts, - paklausīgi teicu. Arī es nevēlējos atkal to traumēt un tā ierobežot sevi no jauna, - Kad man vēl jānāk uz apskati.
- Es teiktu, ka tas nav nepieciešams, - ārsts atteica, - Vismaz pie manis. Mēs varētu nozīmēt fizioterapiju, lai ātrāk panāktu atveseļošanos.
- Es tikai par, - atteicu ārstam un jautājoši uzlūkoju tēti, lai pārliecinātos, ka arī viņš neiebilst.
- Droši, - tētis nolasīja manu jautājumu, - Kur mums jāpierakstās?
- Ejot prom, pieejiet pie reģistrācijas galda, tur jums māsiņa visu paskaidros un varēsiet saskaņot laikus, - ārsts laipni atteica.
- Paldies, - atteicu un biju gatava doties. Atbalstoties pret tēta plecu, nedroši spēru pirmos soļus. Baidījos kāju pavisam droši likt pie zemes un tas nebija arī tik vienkārši, jo izraisīja nelielas sāpes.
Pie reģistrācijas ātri vien sarunājām laikus, kad varēšu nākt. Fizioterapijas man būs trīs reizes nedēļā un ceru pēc laika, jau skriet uz tām.
- Es atvainojos, - kad pagriezos, lai dotos, mani apturēja māsiņa, - Jums atstāta ziņa.
- Paldies, - paņēmu balto lapiņu no sievietes rokām un uzreiz to atvēru.
„Es taču lūdzu, lai neskumsti. Tu izskaties bāla un slima! Sāc smaidīt! Tā ir pavēle. Pavisam drīz es uzrakstīšu tev ko vairāk bet zini, ka ar mani tiešām viss ir kārtībā un es zinu, ka Elza ir pilsētā. Pasveicini un sabučo tēti no manis :-*
Mīlu jūs, Līva.”
Priecīga padevu lapiņu tētim un arī viņa sejā parādījās atvieglots un patiess smaids.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Katrina-35/663469
