local-stats-pixel

Kas pareizi, kas nepareizi? 33. Nodaļa2

28 0

Izpūtu smaržas pār sevi. Ieskatījos spogulī. Var redzēt, ka esmu izkāmējusi, ka praktiski mēnesi dzīvoju no alkohola un kaut kādām īsām uzkodām. Ja vairāk ieēdu, man paliek slikti. Izdzēru savu viskija glāzi. Mans noslēpums, es viskiju šķaidu ar ūdeni. Garša nemainās, bet toties vieglāk iedzert gan. Manas rokas trīc.

-Tev vajadzētu pārtraukt dzert tik daudz, Lena.

-Alīn, es saprotu, bet tā iekšējā sakjūta, ka man viņa ir atņemta, pat loģiski nemāku to paskaidrot. Kāpēc es? Kāpēc visiem veicas, bet man, nē?

Alīna piekārtoja dēla žaketi un paraudzījās uz mani. Jā, viņa būs mana pavadone uz kāzām.

-Visam savs laiks. Atradīsi tu arī savu mīlestību.

Paskatījos Alīnai acīs.

-Es biju atradusi. Sākumā Karolīna.

-Nē, nē, nejauc Karolīnu ar tiešām mīlestību, ko tu izjūti pret Natašu.

-Jā, es biju atradusi savu mīlestību- Natašu. Manu laimi, bet viņa..

Nodūru skatienu.

-Tu labi zini, Lena, ka viņai tu biji arī laime. Bet liktenis vienkārši lēma, ko citu. Iespējams viņš ved tevi pie īstā cilvēka.

-Negribu citu cilvēku, gribu Natašu.

-Un cik tu ilgi dzīvosi sāpēs?

-Tas nemaz nav tik viegli tikt pāri. Ir tikai mēnesis pagājis.

-Es neko nesaku, bet arī par alkoholiķi nevari palikt.

Satvēru Tuti-fruti mazo roku un mēs devāmies uz baznīcas pusi.

-Es varu derēt uz savu ādas jaku, ka viņai būs milzīgas kāzas. Izabellai patīk plātīties.

Palēcos un ar sīko pagriezāmies uz riņķi, liekot soļus atpakaļ.

-Jūs nenokrītas, bet, jā, tā visticamāk, ka būs.

-Paldies, ka nāc līdzi.

-Nu tevi tak nevar vienu atstāt.

Manas acis sedz saulesbrilles- melnas. Nav kā parasti spoguļtipa, bet vienkārši melnas. Gluži, kā es. Melnas bikses, kedas, krekls un ādas jaka. Alīnai mugurā ir zila kleita ar baltu, ap vidukli brūna jostiņa pa virsu balta jaka.

-Kā man dauzas sirds un rokas trīcs, paskaties.

Apstājos un rādīju rokas.

-Tu labi zini, ka gribi iet?

-O jā, gribu pateikt, ka viņu pat ļoti laikam.

-Tu labāk to nedari.

Mēs piegājām pie baznīcas.

-Kur ir cilvēki?

-Tev tiešām ir pareizā adrese iedota?

Paskatījos kartiņā.

-Jā.

-Ieejam iekšā..

-Tev laiks pareizais?

Alīna jau sāka iesmiet par mani.

-Ei, ei, es nekļūdos tādās lietās.

-Es jau neko nesaku.

Abas smējāmies. Baznīcas durvis pavērās. Mana sirds tūliņ apstāsies. Pa tām iznāca Izabella.

-Ohh, tu tiešām ieradies. Un kas ta šie man uz paplātes nolikti?

Izabella uzvaroši pasmaidīja. Es nostājos priekšā Alīnai, lai nosegtu abus viņus.

-Atstāj viņus mierā, tu teici, ka pēc kāzām es nevaru uzmeklēt Natašu. Tā, kā kāzas vēl nav sākušās, man vēl ir iespēja ar viņu aprunāties.

Izabella saknieba lūpas un turpināja skatīties man acīs.

-Droši, šīs būs mazas kāzas, kamēr viņas mīļotais vīrietis pavisam atlabst.

-Mīļotais vīrietis.-Es iesmējos- tālu līdz tādam viņam ir.

-Labāk ej ieņem vietu.

Alīna satvēra manu roku virs elkoņa.

-Viņai tu toč nepatīc.

Alīna klusi nočukstēja.

-Esmu to ievērojusi, jā.

Man izspraucās smaids. Ka tik šitā joku spļaudīšana un intensīvā smaidīšana no manas puses, nav patieso emociju slēpšana.

-Alīn, ja nu kas, dodies ārā pa priekšējām durvīm. Tiksimies tur.

-Kāpēc tu to saki, ko tu grasies darīt?

-Tad redzēsi, bet visur apkārt ir apsardze. Paskaties.

Mēs nopētījām visu baznīcas halli. Visas ieejas ir apsargātas.

-Izskatās, ka kaut kāda princese precētos, nevis parasts biznesa cilvēks.

-Es tev piekrītu, Lena, bet netaisi sūdus. Mierīgi ienācam, mierīgi iziesim. Tas būs dīvaini redzēt tevi raudot.

Pagriezu galvu pret Alīnu un saraucu uzacis.

-Es neraudu.

-Nu tad noņem brilles un noskaties.

-Kas tas pa izaicinājumju, ko a?

Alīna iesmējās. Jā, tāda tādu ir atradusi. Vēl labāk ir tad, kad mēs sazvanāmies video zvanā un vienkārši noliekam savas ierīces kaut kur un brīvi daram savas lietas. Tādi draugi ir paši labākie. Tādi ir reti sastopami dzīvē.

Atspiedu muguru pret krēsla malu. Te tik tiešām nav daudz cilvēku. Alīna pabakstīja mani.

-Paklau, ja mūs nogalinās, es zvēru, ka pat aizkapa dzīvē tevi vajāšu.

-Labi, bet apsoli, ka mani nepametīsi nevienā no pusēm.

-Es tevi tai otrā pusē uzcepšu šašļika vietā.

Joks ta joks, bet ir diezgan baisi, ja baznīcā sēž vien trīsdesmit cilvēki, neskaitot Natašas ģimeni, mūs un mācītājs un protmas apsardzi.

-Alīn, ja mūs novāc, tu zini, ka man baigi žēl.

-Es tev te žēl parādīšu.

Mēs ķiķinājam. Baigi smieklīgi īstenībā ir. Izabella ik pa laika pagriezās uz riņķi, veltot man baigu skatienu. Es izvilku no jakas kabatas mazo blašķīti.

-Lena?

Ar šokētu seju raudzījās Alīna.

-Ko? Viņa tomēr precas un es paliku bešā. Pat naudu neviens neiedeva.

-Nu gan.

Iemalkoju savu burvīgo dziru. Viņas līgavainis masīvs būda ar noskūtu galvu, uz kakla ir kaut kas uztetovēts. Viņš ar Izabellu kaut ko izmisīgi apspriež. Vīrietis kļūst sarkans un dusmīgs. Viņa roka ir ieģipsēta. Un tas ir tas iemesls, kāpēc viņi taisa mazas kāzas, dīvaini. Uzvalks ir izšūts uz auguma. Sāka skanēt kāzu maršs, melodija. Vīrs, pievelkot kāju devās, sagaidīt manu sievieti. Riebjas. Mēs visi piecēlāmies un pagriezāmies uz zāles aizmuguri. Tur jau viņa ir- mana Nataša. Drausmīgi izskatoties. Mana mute palika puspavērta, viņas acis iemirdzējās un seja savilkās smaida. Alīna pieliecās pie manas auss.

-Negribu jau neko teikt, bet viņa izskatās briesmīgi.

Piekrītoši pamāju galvu. Acis iekritušas, zem tām melni riņķi, ko pat kosmētika nenosedz. Viņas tumšās acis ir noraudātas. Nataša strauji ir kritusies svarā, pat ļoti, var redzēt, ka kleitai jābūt uz auguma, bet viņai tā kleita nav pareizi uz auguma. Krūšu rajons izskatās ļoti vaļīgs. Nataša nenolaida acu skatienu no manis, Konors arī, nē. Viņi pagāja garām. Saldā smarža, manas mājas, atdot man to smaržu atpakaļ. Es sakodu zobus, mana sirds dauzas kā negudra. Mēs visi apsēdāmies.

-Nākamreiz, neļauj man darīt neko tik traku.

-Kas i? Vēlies tikt prom?

-Jā, Alīn, lūdzu. Un vakariņās man žiletes.

-Nu gan depresīvi.

-Paskaties, rekur apprecas sieviete, ko mīlu un es neko nevaru padarīt.

Izabella atskatījās un veltīja uzvaras smaidu. Ja varētu, viņa arī nodejotu uzvaras deju.

Tā ceromonija vēlkas. Mana blašķe jau tukša. Alīna ar sīko ar nogarlaikojušies. Mācītājs tur rokās bībeli, nu katrā ziņā grāmatu. Viņš pacēla skatienu.

- Ja šeit ir kāds, kas zina iemeslu, kāpēc šos divus nesaistīt laulībā. Runā tagad vai klusē mūžam.

Ierunājās mācītājs. Lisais puika, topšais vīrs ar roku atsedza savu ieroci, Alīnas nagi iecirtās man kājā.

-Au, laidies, dārgumiņ, vaļā.

-šitādas sirds klauves es nekad dzīvē neesmu pieredzējusi. Kur tu mūs esi iesaistījusi?

-Mieru tikai mieru.

Centos mierināt sevi un Alīnu. Nataša raudzījās man acīs, liekas, ka viņa gaida, kad piecelšos un aiznesīšu viņu prom. Mācītājs uzbīdīja brilles, Lisais, tagad viņu tā saukšu, sāka grozīties.

- Ja šeit ir kāds, kas zina iemeslu, kāpēc šos divus nesaistīt laulībā. Runā tagad vai klusē mūžam!

Mācītājs atkārtoja, mana sirds dauzas. Es sāku nervozi kustēties.

-Es jūtsu vietā labāk nerunātu.

Dobja balss piepildīja visu baznīcas telpu, Lisais pasmaidīja un pavisam parādīja ieroci, kā sekas, ja iebildīs. Es piecēlos.

-Es iebilstu.

Ko es pašlaik daru? Vai es pati saprotu, ko es daru? Devos lejā pa sarkano paklāju. Nataša minimāli šupināja galvu.

-Un kas tu būtu?

Dobjā balss atkal ierunājās.

-Lena, nedari to, ko pēc tam nožēlosi.

Izabella centās mani apturēt no šo kāzu izjaukšanas, strauji piesitās kājās un apgriežas uz riņķi, lai recdzētu mani..

-Izabell, beidz. Mēs visi zinam, ka Nataša tevi, Lisais, nemīl. Atavino, tavu vārdu nezinu.

-TU neizbojāsi manas kāzas.

Ierunājās Nataša.

-Es jau negrasījos, es tikai gribēju pateikt tev kaut ko.

Nataša ar rokām norādīja, ka visiem jāapklust. Tur, kur sarkanais paklājs beidzās, tur apsardze mani nosita uz ceļiem zemē un saslēdza roku dzelžos.

-KLUSĒT!

Viņa sakoda zobus, es paskatījos uz Izabellu, Izabella piekrītoši un lepni pasmaidīja.

-ES TEVI MĪLU, NATAŠA. Neprecies, esi mana. Neļauj tev atņemt laimi.

Nataša atlaida Lisā rokas, Lisais jau sniedzās pēc ieroča. Viņa pacēla savu kleitu uz augšu un nāca lejā. Jā, es būšu uzvarējusi.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion 

2 0 atbildēt

 emotion 

2 0 atbildēt