Mīlestība un ar to saistītā atbildība.
Ja tu izlasiji tad + tev!
Kas ir mīlestība? Ja to kāds skaidri zinātu, tad mīlestības sakarā negadītos tik daudz pārpratumu. Tiesa, varbūt tie ceļas pārsvarā no paša vārda neprecīzas lietošanas, ietverot tajā itin visu pasaulē. Ir svarīgi mīlestību nesajaukt ar aizraušanos, kā arī prast pielāgoties otram cilvēkam. Mīlestību un ar to saistīto atbildību var iedalīt dažādi: pēc attieksmes pret mīlestības objektu, pēc skaita, dzimuma, kā arī pēc mīlestības ilguma.
Bieži vien cilvēki mīlestību uztver kā iespēju otru cilvēku padarīt par savu „īpašumu”. Pēkšņi tiek uzstādīti pārlieku lieli principi un prasības, ultimāti. Mīlestība prasa atbildību, tas nenozīmē varu pār otru cilvēku. Katram cilvēkam ir savas vājības, savas īpašības un ieradumi, mīlestība māca cilvēkiem sadzīvot un saprasties, nevis komandēt un pavēlēt. Tā ir atbildība, kas neatdzīst cilvēku egoistisko vēlmju pilnveidošanu, bet gan cenšanos sevi savaldīt un nospraust zināmas uzvedības robežas.
Mīlestības definīcija skan šādi: :Mīlestība ir tīksmju jūtu pavadīta, ilgstoša tieksme būt kādas personas tuvumā, stāties sakarā ar to, apvienoties ar to. Balstoties uz šo definīciju, var vienkārši izskaidrot, kādēļ par mīlestību nevar saukt jebkuru divu cilvēku kontaktu. Atkarībā no tieksmju vispārējās dabas, kā arī no iekšējiem vai ārējiem šķēršļiem, kas stājas ceļā, mīlestībā var ietilpt arī ciešanu momenti, kas parasti padara to dziļāku. Kā nav rožu bez ērkšķiem, tā arī mīlestība ļoti reti sastopama bez ciešanām, tādēļ nav ieteicams tās vēl vairot mākslīgi. Ikviens no mums zina, ka mīlestība prasa savstarpēju sapratni un iecietību, tādēļ bez domstarpībām un ciešanām nu nekādi neiztikt. Mīlestība ir tas aktīvais spēks, kurš iznīcina šķēršļus, kas nošķir vienu , tomēr saglabājot savas personības unikalitāti. Mīlestība ir sava veida atteikšanās no kaut kā, tā lai ir savas vitalitātes apliecināšana. Atdodot daļu savas dzīves, cilvēks bagātina cita dzīvi un palielina arī savas dzīves jēgu. Spēja mīlēt ir atkarīgo personības attīstības pakāpes, kas nosaka, vai cilvēks spēj pārvarēt varaskāri. Mīlestība nav tikai kaislība, tā ir spēja saprast otru un pieņemt viņa personības unikalitāti.
Diemžēl mūsdienās bieži mīlestības jēdzienu lieto dzimumattiecību nozīmē vai salīdzina to ar vienkāršu aizraušanos, tomēr tas nebūt nav viens un tas pats. Mīlestība ir dziļas jūtas, kas, protams, sevī ietver arī tuvāku kontaktu, bet šīs lietas nedrīkst jaukt. Kas ir aizraušanās savstarpējās attiecībās? Aizraušanās nozīmē to, ka mūs ir pilnīgi apmājusi kāda cilvēka pievilcība. Citiem vārdiem, cilvēks ir tā apmāts, ka pats nesaprot, ko darāt. Aizraušanās ir brīnišķīgs piedzīvojums ar emocionālu pacēlumu, bet tas nav ilgstošs, jo aizraušanās vēl nav mīlestība. Viena no aizraušanās pazīmēm ir tā cilvēka idealizēšana, kurā, pēc tavām domām, esi iemīlējies. Viss, ko viņš saka vai dara, tev liekas pati pilnība, bet trūkumus nepamani. Kaut arī apkārtējie nojauš vairākus briesmu signālus, tu nespēj tos redzēt, tevi vada romantiskas jūtas, bet veselais saprāts vairs nestrādā. Kad esi tā aizrāvies, parādās tendence būt dezorganizētam.Tu vairs neesi tu pats — bezatbildīgi pamet novārtā savus pienākumus. Kad tādam cilvēkam pajautā, kāpēc viņš laiskojas, viņš mēdz atteikt: Es esmu galīgi iemīlējies! Nē, viņš nav iemīlējies. Viņš ir aizrāvies. Ja viņš būtu iemīlējies un šī mīlestība būtu īsta, tad viņš pildītu dzīves uzdevumus, plānotu nākotni un tai gatavotos. Tāda aizraušanās parasti neieilgst. Pie tam saglabāsies rūgtums, ja šajā laikā būs izdarītas kādas muļķības, kuras varbūt nāksies nožēlot visu mūžu. Vēlos pieminēt K.Vojtilas citāts, kas atspoguļo viņa attieksmi: "Ja par sievietes un vīrieša "savstarpējo mīlestību" kļūst tikai patīkamu sajūtu, baudas vai labuma meklēšana, tad viņi kopā būs tikai tik ilgi, cik ilgi viens otram būs par šādu sajūtu un labumu gūšanas avotu. Lai savstarpējās attiecības būtu pastāvīgas, abām personām ir jābūt nesavtīgām. Īstas savstarpējās attiecības nevar pastāvēt, balstoties uz diviem egoistiem. Mīlestība var izdzīvot tikai kā vienība, kurā iezīmējas nobriedis "mēs", un tā neizdzīvos kā divu egoismu savienojums, kura pamatā ir divi "es"."
Arī šo var saukt par atbildību, mīlestība ir stabila, konkrēta un patstāvīga, tā cilvēkam neliek justies, kā no laivas izmestam cilvēkam ar rozā brillēm, mīlestība apliecina jau nostabilizējušās jūtas, abi cilvēki zina savu vietu attiecībās, savus pienākumus.
Mīlestībā sakūst visas elementārās jūtas, uz kurām cilvēks ir spējīgs, tāpēc tai ir tik liela nozīme cilvēka dzīvē. Viens no svarīgākajiem momentiem mīlestībā ir cilvēka personības paplašināšanās, tās izlaušanās no šaurajiem egocentrisma rāmjiem.
Pēc skaita mīlestībā izdala pirmo, īsto, liktenīgo un pēdējo mīlestību. Tiek uzskatīts, ka tas, kam tās visas izdevies apvienot vienā, ir laimīgs. Pēc dzimuma izšķir vīrieša, sievietes, viendzimuma mīlestību. Pēc ilguma izšķir mīlestību līdz kapa malai un mīlestību no pirmā skatiena. No mūžīgās mīlestības pēdējā atšķiras ar to, ka reizēm to pazudina otrais skatiens. Visas šīs lietas prasa milzīgu atbildību divu cilvēku savienībā, tādēļ mīlestība nav tikai vārds vien, bet gan dziļa otra cilvēka izpratne, cieņa, sapratne.
Mīlestība vienmēr ietver sevī zināmu devu atbildības. Tā uzliek pienākumus, taču reizē padara mūsu dzīvi daudz piepildītāku. Mūsdienās daudzi šo vārdu lieto nepareizi, uzskatot īsu aizraušanos par mīlestību. Uzskatu, ka šīs lietas nedrīkst jaukt. Tieši tāpat mīlestība sev līdzi nes arī ciešanas, divu cilvēku nesaskaņas un domstarpības, taču divi cilvēki, kuri mīl viens otru, spēs to pārdzīvot, atšķirībā no tiem, kas ir tikai aizrāvušies uz īsu brīdi. Dažkārt pret mīlestību var attiekties arī nedaudz ironiski, iedalot to pēc skaita, ilguma, dzimuma, taču ikviena no šīm lietām ir cieši saistīta ar atbildību, tādēļ īsta mīlestība nekad nevar pastāvēt bez atbildības sajūtas vienam pret otru.
