Nekad nebiju domājis, ka rakstīšu šāda tipa rakstu, jo personīgi - parasti Savas domas paturu pie Sevīm, bet dažreiz tas ir par daudz un Tev ir jāizlādējas, jāpaska viss ko Tu domā un visu, kas Tev ir uz sirds.
Es nesaprotu vai vaina ir manī, vai arī es vienkārši iemīlos nepareizos cilvēkos? Vienmēr šķiršanos smagi pārdzīvoju, kopš pēdējo reizi izšķīros pagāja vairāki mēneši līdz es atkal biju spējīgs, tā teikt iziet tautā. Iepazinos ar citu sievieti, likās, ka visas problēmas ir pagaisušas, ka viss ir ideāli, bet tomēr atkal viss sāka grūt. Varbūt tikai sīkumi - neceļ telefonu, izslēdz telefonu, nelieli meli, bet godīgi sakot ar laiku tas sakrājas, šie tā sauktie sīkumi Tevi no iekšienes grauž, kā tārpi ābolu no iekšienes. Pirmajā brīdī bojājums ir nemanāms, taču tas pāraug milzīgā robā...
Lai labāk izprastu situāciju laikam ir jārunā par manām iepriekšējām attiecībām, biju iemīlējies, viss bija brīnišķīgi, viens bez otra mēs nevarējām ne mirkli, es Sevi pilnībā veltīju otram cilvēkam, darīju visu, lai viņa justos labi, bet tomēr viņa mani krāpa, jautājums - vai es ko ne tā biju izdarījis, vai es kaut ko ne tā biju pateicis, nezinu par to man nav nekādas nojausmas. Rodas juatājums, ko tad īsti sievietes vēlas? Bet uz šo jautājumu atkal nav tik viegli atbildēt, jo pastāv milzīga dažādībām, cik sievietes tik vēlmes...
Varbūt vienkārši nepareizais cilvēks, jo principā dzīve ir kā loterija ar milzum lielām variācijas iespējām, cits laimē ar pirmo reizi, cits nelaimē nemaz. Un katru dienu, katrs no mums tur rokās ikdienas biļeti, cerībās, ka tieši šajā dienā izkritīs, tieši viņa laimīgā loze. Bet kāpēc cilvēkiem būtu tupi jāpaļaujas uz variācijām, kāpēc nav iespēja vienkārši aiziet un paņemt laimestu?
Ņemot vērā to, ka tik ļoti pārdzīvoju, par katru kritienu, par katru sāpinājumu savā dzīvē, es vairs nevēlos būt daļa no pelēkās masas, kas rokās stingri sažnaugusi loterijas biļetes ar vēlmi laimēt. Es no tā visa sāku piekust un es burtiski vairs nespēju to darīt, jo pateicoties tam es esmu nepārtrauktā stresā, es nepārtraukti uztraucos... Dažreiz vienkārši nolaižas rokas, jo tu saproti, ka galu galā tu stāvi bezdibeņa malā ar nolaistām rokām...
Vai mīlestība ir tā vērta? Vai vispār dzīvē kaut kas ir tā vērts? Es nezinu...
Nopilot asarai pār vaigu, es izvelku nākamo biļeti, sažnaudzu to rokās... varbūt rīt izkrīt laimīgie skaitļi...
